Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. maijs, 2013
Drukāt

Meksika – citāda, nekā domāts

Foto - Dagnija AvotaFoto - Dagnija Avota

Lidojums pāri puspasaulei un desmit dienas saulainajā Meksikā, “National Geographic” cienīgi skati – tas viss kā brīnišķīga, krāsaina filma ritinās galvā un neļauj aizmigt klusajā Stambulas viesnīcas numurā.


14 stundu garā lidojuma Rīga–Stambula–Los-andželosa–Gvadalahara (Meksika) dīvainību noteica pusgadu iepriekš iegādātās biļetes. Tās maksāja tikai 250 latus par pār-okeāna lidojumiem abos virzienos, turklāt deva iespēju (vai piespieda) atpakaļceļā trīs dienas pavadīt Čikāgā. Vēl jāpieskaita 131 lats lidmašīnas biļetei no Losandželosas līdz galamērķim – Gvadalaharai.

 

Mirušo 
piemiņas svētkos

Meksika novembrī mūs sagaida rīta agrumā ar vasarīgi siltu laiku (+25 grādi), palmām un milzīgiem ziedošiem kokiem, kurus nebeidzām apbrīnot visu ceļojuma laiku. Gvadalahara tiek uzskatīta par mariači mūzikas, starptautiski pazīstamā meksikāņu tautastērpa un tekilas dzimteni. Savu vārdu ieguvusi no Spānijas pilsētas Gvadalaharas, un tā izcelsme ir arābu – Wad-al-hidjara (upe starp klintīm).

Apskatām pilsētas galveno laukumu ar katedrāli, ar mirušo piemiņas dienai veltītiem tēliem, akmeņkaļiem, kas turpat strādā, izstāda un pārdod savus meistardarbus, pavērojam divu krāšņos tautastērpos ģērbtu dejotāju pāru priekšnesumu ugunīgas meksikāņu mūzikas pavadījumā, fotografējamies pie Mirušo piemiņas dienas tēliem.

Mirušo piemiņas laiks Meksikā nav sēras, to dēvē par dzīves svētkiem, izstāda ar nāves tematiku saistītus tēlus, pārdod rotājumus un saldumus kā galvaskausus, mūmijas, skeletiņus, veido nelielus, oranžām samtenēm rotātus altārīšus ar veltēm mūžībā aizgājušajiem, kapsētās aicina mariači mūziķus un ar līksmu sanākšanu godina aizsaulē aizgājušos.

Interesanti, ka Gvadalaharas Sv. Huana galvenais tirgus ar 3000 tirdzniecības vietām četru tūkstošu kvadrātmetru plašumā izvietojies pazemē, raibs un ņirbošs, ar augļu un dārzeņu grēdām, apģērbiem, ādas izstrādājumiem un citām precēm. Mūs pacienā ar īstu kokosriekstu, kam pa nošķelto galu ar salmiņu var izdzert pienu; kodolu pārdevējs pēc tam izloba, sadala gabalos, pievieno sāli, laima sulu un saber maisiņā līdzņemšanai.

Sāls, laims un čili pulveris jebkurā kombinācijā ir ļoti iecienītas Meksikas ēdienu garšvielas. Jau laikus esam apgādāti ar roku dezinfekcijas līdzekli. To regulāri lietojam, jo pie ielu pārdevējiem lielā izvēlē var iegādāties sagrieztus augļus, iekost turpat gatavotu ļoti garšīgu vārīto kukurūzu, ko pasniedz ar krējumu vai majonēzi. Meksikāņu virtuve, tāpat kā viss cits šajā zemē, ļoti atšķiras no mums ierastā, un tas būtu vēl vesels stāsts.

 

Pazemes 
sudraba pilsēta
Meksika_Gvanah_Dagnija_Avota_12

Gvanahuato atrodas Meksikas vidusdaļā, dažu stundu brauciena attālumā no Gvadalaharas, un ir izcils UNESCO pasaules kultūras mantojuma objekts. Pilsētu dibinājuši spāņi 16. gadsimta sākumā, jo pie Guanahuata kalna (tulkojumā no purēpeču indiāņu valodas – kalnainā varžu vieta) tika atklātas bagātas sudraba atradnes.

18. gadsimtā pilsēta kļuva par pasaules vadošo sudraba ieguves centru, tā strauji izauga uz neapstrādāta dabas reljefa, kļūstot par baroka un klasicisma arhitektūras pērli un ietekmējot visas centrālās Meksikas pilsētu celtniecības stilu. Par pagātni liecina tās pazemes ejas, tuneļi, ielas, vesels ielu tīkls pazemē un tā sauktais elles caurums – urbums 600 metru dziļumā.

Pārsteidzoši neparasts un galvu reibinošs bija brauciens pa pazemes ielu labirintu, ko šķērso sānu ielas un strauji pagriezieni, tuneļiem, kuru sienas ir tikai klintis un akmeņi. Izkļuvuši virszemē, ieraudzījām ļoti krāsainu, skaistu pilsētu, kuras mājas burtiski ieaugušas kalnos un terasveidīgi ceļas arvien augstāk kalnā. Apstādījumos aug kaktusu koki, agaves, palmas un citi augi, kādus mājās audzējam puķupodos.

 

Amerikāņu pensionāru paradīze

Ahihikas pilsēta jeb ciemats ir viena no daudzajām apdzīvotajām vietām Čapalas ezera krastā. Garumā tas līdzinās jūrai, platumā izskatās kā liela upe. Diemžēl ezerā nepeldas ūdens piesārņojuma un akmeņaino smilšu dēļ. Ezera krastu kā dzīvesvietu iecienījuši pensijas gadus sasniegušie amerikāņi un kanādieši, kas turp pārceļas uz pastāvīgu dzīvi vai pavada te tikai Amerikas ziemu kā gājputni. Čapalas ezera pārvaldes tūrisma sauklis slavē šo vietu kā otro vislabāko klimatu pasaulē – nevienā gadalaikā nav pārāk karsts vai auksts, valda vien mūžīgs pavasaris.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados piemīlīgo, kalnos izolēto ciematiņu bija noskatījuši māk-
slinieki un alternatīva dzīves stila piekritēji. Tagad te ārzemnieki pārceļas uz vecumdienām. Viņu pensija ļauj dzīvot kā paradīzē – daudz lētāk iespējams izīrēt vai nopirkt māju, rūpēties par dārzu cauru gadu, priecēt acis ar kalnu ieskauto ezeru, bet sadzīvē darboties savā ārzemnieku kopienā ar ierastajām aktivitātēm – bridža klubu, jogu, kino, izglītojošām lekcijām, labdarības organizācijām utt. Lielākā daļa ārzemnieku ir no ASV un Kanādas, taču kopā te sastopamas pat vairāk nekā 50 tautības, arī daži latvieši.

 

Tekila – elites dzēriens

Meksika_Tekila_Dagnija_Avota_12Tekila ir daļa no meksikāņu kultūras, un, lai gan neesmu īpaši augstās domās par alkoholu vispār, Tekilas pilsētas un ražotnes apmeklējums lika šo vērtējumu mainīt. Tekila nav kaktusu šņabis, kā dažkārt nākas dzirdēt. To gatavo no zilās agaves, vienas īpašas šķirnes, turklāt nevis no sulīgajām lapām, bet stumbra, kam jāaug astoņus, desmit gadus, lai tas būtu derīgs dzēriena iegūšanai. Augstākās kvalitātes tekilu atļauts ražot tikai trīs štatos, kuros šai agavei ir vispiemērotākie augšanas apstākļi.

Apmeklējām Tekilas pilsētu Jalisko štatā, kur atrodas viena no senākajām tekilas ražotnēm “Hosē Kuervo” – tās simbols un sargs ir milzu krauklis. Sagatavošana notiek šādi: uz lauka agavei nošķeļ lapas un nogriež resno stumbru, kas pēc skata atgādina milzīgu ananasu. Sadalīts mazākos gabalos, tas nonāk sautēšanas cehā, kur pēc ilgas karsēšanas noteiktā temperatūrā iegūst saldu masu un no tās izspiež sīrupu. Tekilai paredzētais sīrups dažādos tehnoloģiskajos procesos pārtop dzērienā.

Tas tiek nostādināts ozolkoka mucās, kuras ražo Francijā. No nostādināšanas laika atkarīga tekilas garša un krāsa, šķirnes ir baltā (blanco, nenostādināta), nostādinātā (reposado, atstāta ozolkoka mucās vismaz divus mēnešus), nogatavinātā (añejo, nostādināta vismaz gadu) un īpaši nogatavinātā (extra añejo, nostādināta vismaz trīs gadus).

Atšķiras arī agaves cukura daudzums, uz labas tekilas pudeles jābūt rakstītam “100% agave”, un to visbiežāk bauda, lēni malkojot no mazām glāzītēm. Ja šāda uzraksta nav, tekilai pievienoti citi cukuri, tā nav tik kvalitatīva, taču lietojama kokteiļos ar greipfrūtu limonādi, kolu vai citrona sulu (slavenās margaritas).

 

 

 

Bruņurupucīte dēj 
olas pludmales smiltīs

Trīs dienas nodzīvojām skaistā vietā, ērtā pludmales kūrortpilsētas dzīvoklī okeāna krastā Puerto Vajartā. Tur izplatīta tā sauktā “TIME SHARE” metode – dārga, sezonāli lietojama īpašuma iegāde, apvienojoties vairākiem cilvēkiem vai ģimenēm, un tā izmantošana katram noteiktu laika periodu pēc savstarpējas vienošanās.

Pilsēta atrodas mitro mežu joslā džungļu pakājē Klusā okeāna krastā, ceļš līdz tai veda cauri kalniem un džungļiem, kuru krāšņumu aizrautīgi vērojām caur mašīnas logiem. Dažbrīd braucām kā pa zaļu tuneli, jo milzīgie koki, augstajām galotnēm savijušies kopā, liecās pāri ceļam. Par okeāna tuvumu vēstīja mitrā, karstā gaisa īpašā smarža, un pēc piecu stundu brauciena to arī ieraudzījām.

Kādā rīta stundā pamanījām aptuveni metru garu bruņurupucieni. Zemē tā bija izrakusi padziļu bedri un, enerģiski cilādama galviņu uz augšu un uz leju, dēja olas.

Kad beidza, bruņurupucīte ar pakaļējām pleznām enerģiski sāka aizraust bedri. Tad iesaistījās tikko atnākušie tūrisma policijas vīri, nocēla jauno māmiņu no tikko izdētajiem dārgumiem, noglauda tās muguru un pagrieza uz okeāna pusi, kur tā lēni aizčāpoja un ienira ūdenī.

Policisti atraka izdētās olas, mums skaitot, iznāca gandrīz simts, un aiznesa tās, lai parūpētos par jauno bruņurupucīšu paaudzi, ko citādi apdraudētu iznīcības briesmas gan vietējo iedzīvotāju, gan tūristu un citu dzīvo radību izskatā.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+