Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
6. decembris, 2013
Drukāt

Meksikas anomāliju zona, kur redzēti NLO un cilvēkveidīgas būtnes

Foto- ShutterstockFoto- Shutterstock

Autors – Guntars Pļavinskis

Jebkurā pasaules nostūrī allaž notiek kaut kas, ko neviens nespēj izskaidrot, tāpēc tas pamazām apaug ar baumu un leģendu kārtiņu. Lielu daļu šo anomāliju mūsdienu zinātne it kā spēj izskaidrot, tomēr pietiekami daudz paliek arī neizskaidrotā. Un viena no tādām ir kāda noslēpumaina dabas zona Meksikas ziemeļu daļā.

„Klusuma zona”

Tā ir tā dēvētā “klusuma zona” – teritorija tuksnesī, aptuveni 600 kilometru attālumā no ASV pilsētas Elpaso Teksasā. Šeit pārstāj darboties jebkādi radiosakari, programmas nesaņem arī televizori. “Klusuma zona” ir līdzena, vienmuļa ainava, kurā tikai vietām redzami panīkuši dzelkšņu krūmiņi un kaktusi, kā arī gūzma dažādu indīgu čūsku. Neskatoties uz to, cilvēki šeit bijuši vienmēr, savas apmetnes iekārtojot reti sastopamo avotu tuvumā.

Zonas robežām tuvākā apdzīvotā vieta – 45 kilometri – ir Durango štata Sebalosa. Tagad pētnieku ekspedīcijas pēdējos sagatavošanas darbus pirms došanās tuksneša dzīlēs allaž veic tieši Sebalosā. Zinātņu doktors Santjago Garsija apgalvo, ka par šīs zonas savādībām cilvēki zinājuši arī 19. gadsimta vidū. Jau tajā laikā fermeri bieži novērojuši, kā gluži no skaidrām debesīm uz zemes pēkšņi sāk krist “karsti akmeņi”.

Pagājušā gadsimta 30. gados Meksikas aviolīniju pilotam Fransisko Sarabijam bez jebkāda izskaidrojama iemesla virs zonas pēkšņi pārstāja darboties radiostacija. Tādējādi viņš faktiski kļūst par pirmo oficiālo cietušo, kuru ietekmējušas “klusuma zonas” īpatnības.

Taču puslīdz nopietni par zonas dīvainībām ieinteresējās tikai pagājušā gadsimta 70. gados, kad amerikāņu ballistiskā raķete ”Athen, kas palaista no Vaitsendas poligona, neizskaidrojamā kārtā novirzījās no kursa, sākot traukties zonas virzienā. Sasniegusi to, raķete nokrita uz zemes. Vēl pēc dažiem gadiem virs zonas negaidīti uzsprāga viena no kosmosa kuģu ”Apollon nesējraķešu pakāpes raķetēm ”Saturn. ASV militārais resors uz šo mīklaino teritoriju nosūtīja speciālu pētnieku grupu.

 Savādas cilvēciskas būtnes. Ļoti izpalīdzīgas

Gerijs de la Pena bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš sāka pētīt “klusuma zonu”, ātri atklājot, ka šeit nav iespējami savstarpējie sakari ar portatīvajām radiostacijām. Šķita, reģionā darbojas kāds magnētisks spēks, kas spēj nomākt radioviļņus.

Kopš Gerija de la Penas pirmās ekspedīcijas speciālisti no visas pasaules regulāri apmeklē zonu, par bāzes nometni izmantojot nelielo ciematiņu, ko Meksikas valdība uzbūvējusi tieši zonas centrā. Ciematā strādājošie zinātnieki zonu iedēvējuši par ”Tetisa jūru’ (tā okeāna vārdā, kas klāja šīs vietas pirms vairākiem miljoniem gadu), bet šeit sastopamo neparasto dzīvības bioloģisko formu un paranormālo parādību izpētes vajadzībām iekārtoto laboratoriju – par biosfēru.

Šajā mežonīgajā Meksikas tuksneša nostūrī bieži novērotas parādības, ko aculiecinieki nodēvējuši par NLO, kā arī cilvēkveidīgas būtnes, kuras neesot līdzīgas nevienai uz zemes sastopamai būtnei. Vēl nesen dzīvi bija vietējie iedzīvotāji, kuri atcerējās, ka pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs tur sastapuši saprātīgas būtnes ar ļoti dīvainu ārējo veidolu un uzvedību.

1975. gada 3. oktobrī Žozefīna un Ernesto Diasi, uzņēmēji un arheoloģijas entuziasti, bija iebraukuši zonā ar savu pikapu nolūkā savākt dažādu neparasta izskata akmeņu atlūzas un pārakmeņojušās senatnes dzīvnieku paliekas. Pamatīgi aizrāvušies meklējumos, viņi laikus nepamanīja vētras tuvošanos. To beidzot ieraudzījuši, viņi aši savāca visus savus atradumus, salika mašīnā un strauji metās bēgt no draudīgās stihijas. Taču vētra viņus sasniedza, un mazais, šaurais celiņš zem mašīnas riteņiem momentāni pārvērtās staignā purvā. Pikaps pamatīgi iestiga, apstājās un turpināja lēnām grimt izmirkušajā augsnē.

Ernesto un Žozefīna centās nepieļaut mašīnas iestigšanu, taču tas neizdevās. Tad pēkšņi viņu tuvumā nezin no kurienes uzradušās divas cilvēku figūras. Viņi mierīgi gāja, neskatoties uz nežēlīgās vētras un lietus šaltu trakošanu, un, ieraugot iestigušos, draudzīgi pamāja. Tie bija divi pārsteidzoši liela auguma vīri dzeltenas krāsas ūdensdrošos mēteļos un cepurēs. Viņi laipni piedāvājās palīdzēt. Svešiniekiem bija ļoti neparasti sejas veidoli, taču viņi neizraisīja bažu sajūtu, tāpēc izmirkušais pāris pieņēma palīdzības piedāvājumu. Svešie lika pārim iekāpt atpakaļ mašīnā, bet paši piegāja tai no aizmugures. Pirms vēl Žozefīna un Ernesto paspēja aptvert, kas īsti notiek, viņi sajuta, kā mašīna vārda vistiešākajā nozīmē viegli paceļas gaisā un mierīgi nostājas uz netālu esošā stingra pamata lielā ceļa…

Pēc mirkļa, mazliet attapies, Ernesto izkāpis no mašīnas, lai vismaz pateiktos negaidītajiem palīgiem, taču viņu jau vairs nav bijis tuvumā. Kā gan viņiem izdevies vienā acumirklī izzust šajā līdzenajā un faktiski tukšajā klajumā, ko varēja labi pārskatīt pat vētras laikā…

 Humanoīdi un NLO fotogrāfijas 

Arī citi ceļotāji, kuri regulāri šķērso šo zonu, ziņojuši par savādām gaismām vai uguns bumbām, kas naktīs pārvietojas virs zemes. Brīžiem šie objekti nekustīgi karājas gaisā, mainot krāsu, bet tad pēkšņi izkustas no vietas un zibens ātrumā pazūd. Piemēram, divi fermeri, atgriežoties mājup no kādas ballītes, redzējuši milzīgu apmēru NLO, kas izskatījies kā spoži spīdoša bumba. Tas no tumšajām debesīm nolaidies uz zemes un no tā izkāpuši ”kaut kādi humanoīdi’, kuri paši arī izstarojuši šo savādo gaismu. Būtnes tuvojušās pārsteigtajiem fermeriem, kuri pēc brītiņa tomēr attapušies un metušies bēgt.

Santjago Garsija izteicis pieņēmumu, ka dažu klejojošo gaismu izcelsmes avots varētu būt eksperimentāls izlūkrobots, ko izmēģinājuši ASV militāristi. Dienas laikā robota saules baterijas automātiski uzlādējās, bet nakts aizsegā tas pildīja savus pētniecības uzdevumus. Garsija atceras – kad šajā apgabalā pēc jau minētās raķetes ”Athen avārijas ieradās amerikāņu militāro pētnieku komanda, viņi esot sev līdzi aizveduši arī vairākas smagās automašīnas, piekrautas ar tuksneša grunts paraugiem. Ir uzskats, ka šajā rajonā atrodamas bagātīgas magnetīta iegulas, un tieši šī dzelzs rūda ir elektromagnētisko viļņu slāpēšanas galvenais iemesls. Turklāt esot pierādīts, ka “klusuma zonu” ieskaujošo kalnu iežos ir arī salīdzinoši liela urāna koncentrācija.

1976. gadā šajā rajonā veikti arī pirmie NLO fotouzņēmumi. Tas esot piezemējies vietējā topogrāfiskā izcilnieka – Magnētiskā kalna – priekšā. Šajos uzņēmumos skaidri saskatāms sudrabaini mirdzošs objekts, kas līdzīgs milzīgam gaļas sautējamam traukam. Veiksmīgais fotogrāfs spējis uzņemt vairākus kadrus arī tajā brīdī, kad NLO aizlidojis – skaļi dūcot, tas pacēlies faktiski vertikāli gaisā, devies rietumu virzienā un ātri izzudis skatienam.

Blondie ārieši

Taču ne gluži visi ”atnācēji bijuši tik ļoti nenotverami. Kādā nomaļā zonas rančo regulāri iegriezušās trīs garmatainas blondas personas – divi vīrieši un sieviete, kurus vietējie iedzīvotāji raksturojuši kā izteikti pieklājīgus, ļoti skaistus, taču dīvaini ģērbtus cilvēkus. Lai gan viņi runājuši nevainojamā spāņu valodā, viņu balss tembrā varēja saklausīt neizskaidrojamu muzikalitāti. Viņi rančo ieradās tikai vienā nolūkā – papildināt ūdens krājumus. Viņi allaž pieklājīgi lūguši atļauju no akas piepildīt līdzpaņemtos traukus, taču nekad neesot prasījuši ne ēdienu, ne vispār kaut ko citu. Kad viņiem jautāts, no kurienes ieradušies, viņi smaidījuši un atbildējuši: “No augšas.”

Spāņu pētnieks Antonio Riveira apraksta līdzīgas blondās būtnes, ko varot sastapt Pirenejos, netālu no Roselonas, kur viņi mēdzot vērsties pie vietējiem iedzīvotājiem ar lūgumiem pārdot maizi un pienu, par pirkumu allaž norēķinoties ar tīra zelta gabaliņiem. Šo dāsno svešinieku mati esot gandrīz pilnībā balti. Daudzi vietējie iedzīvotāji redzējuši blondus skaistuļus arī citā debess pusē – ASV Kalifornijā, pie Sjerranevadas kalnu grēdas, kur viņi mēdzot bieži ierasties, lai veiktu dažādus bartera darījumus ar vietējiem iedzīvotājiem, aizvien norēķinoties ar tiem pašiem tīrā zelta gabaliņiem…

 Žurnālists dabū trūkties

Daudziem, kuri apmeklējuši “klusuma zonu”, šis apmeklējumus allaž saglabāsies atmiņā. Piemēram, žurnālists Luiss Ramiress Reijess to nekad neaizmirsīs. 1978. gada novembrī viņš devās uz zonu žurnālistu grupas sastāvā, kuriem bija ieplānots tieši uz vietas savākt materiālus publikācijām par šo noslēpumaino Meksikas nostūri. Nolēmis apsteigt lielāko daļu grupas, Ramiress un viņa fotogrāfs džipā devās tuksnesī, cerot, ka pirmie sasniegs biosfēru. Viņi brauca, vairāk vadoties pēc intuīcijas impulsiem, mazāk – pilnībā pārzinot virzienu, kurā jādodas.

Pārgalvīgie ceļotāji vēl bija ļoti tālu no brauciena galamērķa, kad Ramiress pēkšņi atskārta, ka viņi nav līdzi paņēmuši nepieciešamos krājumus – ne ūdeni, ne produktus. Ja gadījumā viņi nomaldītos, viņi varētu arī iet bojā no bada vai dzeramā ūdens trūkuma. Tas tomēr ir tuksnesis!

Kādā brīdī viņi sasnieguši smilšaino ceļu krustojumu, un tur, protams, izvēlējušies nepareizu turpmāko ceļu. Vēl pēc brīža Ramiress priekšā ieraudzījis trīs figūras, kuras lēnām virzījušās braucējiem pretim. Cerot, ka tie ir vietējie iedzīvotāji, no kuriem būs iespējams uzzināt pareizo ceļu uz biosfēru, viņš lūdza fotogrāfu, kurš vadīja mašīnu, apstāties. Taču liels bija Ramiresa izbrīns, kad mašīna neapstājās brīdī, kad tā jau bija blakus nācējiem. Uz jautājumu, kāpēc gan viņš nav apstājies pie pretim ejošajiem cilvēkiem, fotogrāfs mazliet samulsis atbildēja, ka nav redzējis neviena cilvēka…

Tajā mirklī Ramiress padomājis, ka tuksnesis jau paspējis iedarboties uz viņa psihi, tāpēc viņam sākušās halucinācijas. Taču tie trīs izskatījās gluži kā parasti cilvēki, viņu apģērbs bijis tieši tāds, kādu ļaudis tuksneša apkaimē valkā! Džips turpinājis braukt vēl vairākus kilometrus, un tad, par lielu pārsteigumu sev, Ramiress atkal ieraudzījis tos pašus trīs nācējus. Kad mašīna bija sasniegusi nācējus, Ramiress palūdzis, lai fotogrāfs – kurš aizvien neko nesaskatīja – apstājas. Tad viņš sācis sarunāties ar šiem cilvēkiem, izprašņājot par pareizāko ceļu uz biosfēru. Viņi visu laipni paskaidrojuši, turklāt piebilduši, ka šeit meklējot savas noklīdušās aitas un kazas, lai gan bijis redzams, ka viņiem līdzi nav ne ūdens blašķes, ne kāda speciāla aprīkojuma, kas obligāti nepieciešams tādiem kājāmgājējiem tuksnesī.

Sekojot dotajiem ieteikumiem, ceļinieki pēc neilga laika atviegloti uzelpojuši, ieraugot prāvo biosfēras celtni. Piebraucot pie tās un satiekoties ar pārējiem žurnālistu grupas biedriem, Ramiress visiem izstāstījis par dīvaino satikšanos tuksnesī. Viņu uzmanīgi noklausījies arī Gerijs de la Pena, kurš tobrīd bijis šīs laboratorijas vadītājs. Viņš pārliecinoši apgalvojis, ka tuksnesī nav ne zemnieku, ne kādu citu cilvēku, izņemot tikai šīs grupas korespondentus un tos, kuri apkalpo biosfēru. Un katrā ziņā tur neesot ne aitu, ne kazu, kuras vajadzētu kaut kādā veidā uzpasēt.

Nākamajās dienās veiktā apkārtnes rūpīgā apsekošana liecināja – desmitiem kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Taču, ja šīs sastaptās būtnes nebija vietējie iedzīvotāji, tad jo neskaidrāks kļūst jautājums: kas ir šie ziemeļnieciskie gaišmati un citi humanoīdi, šie mīklainie subjekti, kas regulāri patrāpās cilvēku redzeslokā šajā reģionā?

Fiksēti ziņojumi par dīvaini ģērbtām būtnēm, kuru augums ir tikai dažus desmitus centimetru! Piemēram, apkaimes uzņēmējs Rubens Lopess reiz naktī braucis cauri Tetisa jūrai, taču pēkšņi saniķojies mašīnas dzinējs. Tas licies savādi, jo pirms dažām dienām viņš bija automašīnai izgājis pilna cikla tehnisko apkopi servisā. Viņš apstājies. Bet pēkšņi, aptuveni trīsdesmit metrus priekšā, Lopess ieraudzījis maza auguma figūriņas, kas sastājušās abpus ceļam. Pirmajā mirklī viņš nodomājis, ka tie ir kādi apmaldījušies bērneļi, taču tad ievērojis, ka noslēpumainie tērpušies savādos sudrabkrāsas kombinezonos, bet galvās uzvilktas motociklistiem līdzīgas ķiveres.

Pēc mirkļa sīkās būtnes sākušas viņam tuvoties, veicot manevrus, kas atgādināja savdabīgu ielenkšanu. Lopess nopietni satrūcies. Viņš izmisīgi centies no jauna iedarbināt dzinēju, tas izdevies, viņš strauji piedevis gāzi, ātruma pārslēdzējam esot neitrālajā pozīcijā. Izdzirdējušas šo rēkoņu, mazās figūriņas haotiski aizbēgušas, nozūdot skatienam nakts melnumā. Kopš tā mirkļa automašīnas dzinējs atkal darbojies bez jebkādām problēmām.

 “Klusuma zonas” arheoloģiskā mīkla

Tetisa jūrā ir vēl kāds noslēpums, ar arheoloģisku pieskaņu. Tās ir kāda sena akmens būvju kompleksa drupas. Pagaidām pētniekiem nav izdevies pietiekami precīzi noteikt šo drupu vecumu, taču vairums ir pārliecināti, ka tās ir senas astronomiskās observatorijas paliekas, kas uzceltas pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Tādas celtnes nevarēja uzbūvēt primitīvas pirmatnējās ciltis, kas mitinājās pie līdzās esošajiem avotiem. Un tas varētu nozīmēt, ka sirmā senatnē šeit kādi citi cilvēki vai kādas citas saprātīgas būtnes dzīvojušas visnotaļ rosīgas darbības apstākļos.

Iespējams, arī viņus, tāpat kā mūsdienu astronomus un ģeologus, galvenokārt interesējuši meteorīti, kas lielā daudzumā nokrīt tieši Tetisa jūrā. Pagājušā gadsimta 50. gados netālu no Čivavas štata tāda paša nosaukuma galvaspilsētas nokritušais meteorīts sastāvējis no kristāliskām struktūrām, kuru vecums ir… lielāks par mūsu Saules sistēmu! Profesors Luiss Meada Villaloboss uzskata, ka šā meteorīta materiāls ir tikpat vecs, cik viss Visums. Lēš, ka mūsu Saules sistēmai ir vismaz 5 miljardi gadu, bet šis meteorīts, kā to novērtējuši speciālisti, esot vismaz par 7 miljardiem gadu vecāks.

Paliek nenoskaidrots jautājums – kas gan ir pamatā “klusuma zonā” notiekošajām dīvainībām? Vai tie ir NLO ar savām apkalpēm, atnācēji no paralēlajām pasaulēm, kuriem vieglāk uzturēties un rīkoties tieši šajā reģionā, kam raksturīgas magnētiskās anomālijas, vai arī tomēr vēl nav pietiekami labi un zinātniski izpētītas visas dabiskās šī apvidus īpatnības?

Atbilžu pagaidām nav. Iespējams, tādu nav bijis arī pirms vairākiem tūkstošiem gadu tiem nezināmajiem noslēpumaino observatoriju būvētājiem, kuru drupas jau pašas par sevi ir vēl viena pagaidām neatrisināma mīkla.

Pievienot komentāru

Iešūpojies atpūtai! Horoskopus 1. – 7. decembrim piedāvā "Mājas Viesis"Aunam jānosaka prioritātes un jākoncentrējas, lai pabeigtu iesāktos darbus. Nav piemērots laiks kardinālām pārmaiņām.
Draugiem Facebook Twitter Google+