Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. septembris, 2012
Drukāt

Meksikas sapņa varā

Foto - Anda Krauze un Eva ŠicaFoto - Anda Krauze un Eva Šica

Fotogrāfe EVA ŠICA ir no Pāvilostas, pēc tam iedzīvojusies Rīgā. Taču nu jau vairākus gadus ar dzīvesbiedru Krišu (Kristianu Šicu) mīt Meksikas kūrortpilsētā Puertovaljartā. Uz Latviju atbrauc reizi pusgadā, lai apciemotu tuviniekus un izpildītu mūsu valsts klientu pasūtījumus.


 

Viņa fotografē modes žurnāliem, uzņēmumiem, dažādiem katalogiem, arī kāzās. Kristians dizainē burtu garnitūras un zīmē. Viņš strādājis apgādā ”Vaga”, veidojis māksliniecisko ietērpu brošūrai ”Rīgas jūgendstila pērles”, ilustrējis grāmatas, piemēram, Ineses Zanderes dokumentālo pasaku “Pingus Posta piedzīvojumi”. Pirms trīsarpus gadiem – aizbraukšanas no Latvijas – viņi izveidojuši savu grafiskā dizaina studiju ”Lamatas un slazdi”. Sākotnēji uzņēmējdarbība veikusies, līdz izjutuši krīzes ietekmi…

 

Likteņa piedāvājumu neatraidi

– Domājām, ka tā ir tikai mūsu biznesa kļūme, taču, kad bruka arī paziņu, draugu un daudzu citu uzņēmumi, sapratām, ka tā ir valsts traģēdija. Jaunības maksimālismā darbam veltīju vismaz trīspadsmit stundas dienā! Nekam citam vairs neatlika laika.Savā piezīmju blociņā mēdzu ierakstīt nākamā gada vēlmes. 26. jūlijā – savas 30. dzimšanas dienas rītā – blociņā ierakstīju daudzu ierastās vērtības – lauku māju, dārziņu… Tad, iegājusi vannasistabā, ieskatījos spogulī un sapratu, ka tādam cilvēkam, kurš raugās man pretim, es pat roku negribētu sniegt. Atgriezusies istabā, izlēmīgi uzrak-stīju frāzi – braukt uz Meksiku! Mamma nezināja, kādu lēmumu biju pieņēmusi, bet, redzot manā sejā pārlaimību, viņa noteica – dari, ko esi nolēmusi! – atceras Eva.

Pirms prombraukšanas savu uzņēmumu Eva uzticēja māsai Gunai Rubulei.

Dzīves sākums Meksikā bijis grūts. Izbraukšanas brīdī abiem ar vīru kontā atlikuši nieka 200 latu, joprojām gaidīta nauda par izpildītajiem darbiem. Pirmais mēnesis Gvadalaharā licies sastindzis – ne īsti darba, pat ne vietas, kur izmazgāt drēbes. Izsūtītie pieteikumi konkursos palikuši bez atbildes, neviena e-pasta ar “paldies”, neviena atbildēta telefonzvana. Gadu vajadzējis iztikt ar minimāliem līdzekļiem.

 

– Turp dodoties, cerēju strādāt lielajiem zīmoliem, modes žurnāliem… Taču Mehiko mani neviens negaidīja, nebija arī viņu prasībām atbilstoša portfolio (labāko darbu izlase. – Aut. piez.) – citu valstu fotosesijas meksikāņus neinteresē. Lai ietaupītu naudu, nebraucām ar sabiedrisko transportu, gājām kājām… Jau tā bija problēma, ja pazuda pildspalva.

 

Pēc Mehiko Šici devās uz Puertovaljartu. Sācies pavērsiens: gan pirmais algotais darbs – kādas amerikāņu modeles portfolio veidošana –, gan aicinājums strādāt par fotogrāfi tikko izdotajā žurnālā ”Maxwell”. Dzīvesbiedrs teicis – ja Dieviņš dod roku, to neatraidi!

Likās – nu viss ies labi, bet tad… sākās cūkas gripas epidēmija.

– Amerikāņiem šķita, ka visas nelaimes nāk no Meksikas, negatīvā informācija plašsaziņas līdzekļos par šo valsti krīzi padziļināja. Tūrisms samazinājās apmēram par 99,5 procentiem. Slēdza lielās kafejnīcas, atļāva strādāt tikai mazajām līdz divdesmit vietām. Turklāt bija noteikts, ka nedrīkst sēdēt pie katra galdiņa, bet ik pēc viena galdiņa. Krīze ilga apmēram astoņus mēnešus.

Meksikā badā nenomirsi, ja arī pietrūks naudas, vari iztikt ar dabā sastopamajiem augļiem: mango, banāniem…

 

Būtiski atšķirīgais

– Kūrortpilsētiņā galvenokārt ir iebraucēji no citām valstīm. Puertovaljartas pamatiedzīvotāju ir ļoti maz, viņus dēvē par pata salada (sāļā pēda), un varu derēt, ka viņi viens otru pazīst kaut vai pēc skatiena vien. Meksikāņi ir draudzīgi, dzīvespriecīgi, viņi nekurn par grūtībām. Turklāt viņi dzīvi svin un priecājas par katra veikumu. Viņiem ir citāda attieksme pret otra cilvēka darbu. Latvieši ir čakli, bet viņi neciena otra cilvēka veikumu, tajā ieguldītos resursus. Piemēram, ja, remontējot dzīvokli, esi nokrāsojis sienas, kāds, nesot iekšā mēbeles, saposta krāsojumu… Šuvēja pēc labākās sirdsapziņas piegriezusi kleitu, bet klientam šķiet, ka puķe nav pareizajā vietā… Meksikāņi pieņems arī zemākas kvalitātes darbu, teiks – vai, cik skaisti! Viņi ir konstruktīvāki, nepiekasīsies sīkumiem. Varbūt tāpēc viņu tautsaimniecība attīstās straujāk nekā pie mums.

 

Eva min vēl kādu raksturīgu atšķirību attiecībā uz pasūtījuma termiņiem. Šā gada 11. jūnijā Krišs saņēma pasūtījumu no Latvijas izgatavot kartītes Jāņiem. Tajā pašā dienā, tikai stundu vēlāk, pienāca lūgums no meksikāņiem veidot Ziemassvētku atklātnes…

 

Meksikā ļoti ciena bērnus.

– Kad ciemos atbrauca mana māsa Guna ar savu astoņus mēnešus veco meitiņu, visi viņu gribēja auklēt un samīļot.

 

Sāk salsu un pārvēršas princesē
Wedding16

Ja dzīvo svešā zemē, tā vieta ir jāpieņem kā savējā. Jāiepazīst cilvēki, tradīcijas, kultūra… Nevar dzīvot ar apziņu, ka tas ir mans, tas – viņu.

– Ir viegli būt laimīgam, ja dari to, kas patīk, ja laba veselība, jauka ģimene un dzīvo apstākļos, kur tevi ciena. Manā kāzu fotogrāfes dzīvē ir divi priecīgi brīži – kad man uztic fotografēt un kad kādu kāzu fotogrāfijas atdotas pasūtītājam. Ir arī divi nervozi brīži – rīts pirms kāzām un diena pēc tam, kad iesniegtas bildes.

Puertovaljarta ir piemērota eksotisku skatu uzņemšanai, te ir 330 saulainas dienas gadā, var atrast tuksnešainus skatus, kalnus, tropiskas ainavas, Klusā okeāna pludmales, koloniālas pilsētas un ultramodernus interjerus, kuros veidot modes fotosesijas.

Eva fotografējusi arī amerikāņu, kanādiešu kāzas. 1. septembrī viņa bildēja kāzas Francijā. Meksikāņi iecienījuši lielas laulību ceremonijas, tāpēc Evai bijusi izdevība fotografēt pat tādas kāzas, kurās pāri laulāja pilsētas mērs un ielūgti bija 500 viesi. Grieztie ziedi esot vesti ar lidmašīnu, svētku mielasts visiem viesiem pasniegts gandrīz vai vienlaikus – vienpadsmit minūtēs!

– Meksikāņu kāzās nav rotaļu, spēļu. Visi neatkarīgi no vecuma – dažs pat ratiņkrēslā – izklaidējas dejojot. Pavāre, noraisot priekšautiņu, sāk salsu un pārvēršas princesē. Lai gan pirms līgavas nav pieklājīgi sākt deju, taču, tikko atskan mūzika, viesiem grūti noturēties, neizlokot kājas. Dažkārt nākas lūgt atbrīvot vietu laukumā, lai pirmais deju sāktu jaunais pāris.

Viesus fotografēju pa grupiņām – kopā ar jaunlaulātajiem. Ja neesi redzams kopā ar jauno pāri, tad kāzās vispār neesi bijis… Tā kā jau diezgan pamatīgi esmu iepazinusi viņu tradīcijas, domāju uzrakstīt grāmatu par meksikāņu kāzām.

Fotografēšana ir grūts un pacietīgs darbs. Nav viegli stāvēt 40 grādu karstumā saulē, kad fotoaparātam pat atlec gumijas, kad smiltis griež sejā un dažkārt ielien arī fotoobjektīvā…

 

Skorpions guļamistabā

Meksikas dabā jābūt arī uzmanīgam. Nevajag bāzt roku satrunējušos koku caurumos, cilāt akmens krāvumus, jāskatās, kur liec kāju. Pirms Eva un Krišs sāka dzīvot īrētajā mājā, vajadzēja veikt drošības pasākumus.

– Ar speciālu šķidrumu apstrādāja ēkas sienas, lai mājā nelīstu indīgie radījumi.

 

Sākotnēji bija plānots atrakt metru platu vagu, bet tad pamanīju strādniekus flīzējam pusmetru ārsienas apakšmalas, lai dažādiem rāpuļiem, arī skorpioniem, slīdētu kājas. Man šis risinājums šķita uzjautrinoši nejēdzīgs. Turklāt čoras (caurspīdīgas ķirzakas) ļoti veikli joņo pa manu flīzēto vannasistabu. Kurš ir teicis, ka citiem rāpuļiem flīzes sagādās grūtības?

 

Pirms trim gadiem peldoties vīru sakoda raja. Pirms diviem gadiem, apmeklējot viesnīcu džungļos, nejauši mājās biju pārnesusi… skorpionu. Vīrs to nosita guļamistabā… Parasti tie mīt divatā, ja ir viens, jāmeklē otrs. Trīs dienas dzīvojām satraukumā, pārmeklējām visu māju, taču otru neatradām. Acīmredzot skorpionu biju pārnesusi ar caurspīdīgo iepirkuma tīkliņu…

Vai Meksikā strādā vēl citi latvieši?

– Lēšu, ka apmēram trīsdesmit varētu būt, galvenokārt tie ir gados jauni un radoši cilvēki. Mūsu paziņu loks ir plašs, lielākoties dzīvo un strādā lielajās pilsētās. Viņus ielūdzot ciemos, mēdzu sveikt ar ”bienvenidos!” Apciemojam cits citu, izpalīdzam ar transportu, nododam sūtījumus…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+