Mobilā versija
+1.0°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
1. novembris, 2016
Drukāt

Melānija Vanaga: Ļaušu jums pasmaržot hiacinti

Valda Ilzēna fotoValda Ilzēna foto
Uzziņai:

1992. – Kultūras ministrijas balva par izciliem sasniegumiem literatūrā – grāmatu "Veļupes krastā"
1993. – kardināla J. Vaivoda fonda balva par Sibīrijas atmiņu grāmatu "Veļupes krastā"
1994. – Eduarda Veidenbauma literārā prēmija par dokumentālo romānu virknes "Dvēseļu pulcēšana" pirmo grāmatu " Tēva cilts"
1994. – Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Tēvijas labā

Septiņas grāmatas "Dvēseļu pulcēšana" (redaktore Vija Jugāne):
"Tēva cilts", "Mātes cilts", "Baiļu birgā", "Dziesmuvara", "Iedzīvoju pasakā", "Saules gadi un dzisums", "Veļupes krastā".

Šis veļu laiks Latvijai ir īpašs. Uz kinoteātru ekrāniem nonākusi “Melānijas hronika” – filma, kas veltīta žurnālistei, rakstniecei, kultūrvēsturniecei, Amatas novada pētniecei Melānijai Vanagai. Skaudrs un bezgala ietilpīgs ir viņas mūžs.

“Latvijas Avīzē” un “Mājas Viesī” jau stāstīts par filmas tapšanu un aktieriem, kam kameras priekšā bija jāizdzīvo skarbais laiks un tā skartie likteņi. Ir publicēta arī Daces Terzenas saruna ar rakstnieci, kas tapusi 1994. gadā. Tagad vēlamies pārlasīt vēl vienu viņai veltītu publikāciju. Pirms vienpadsmit gadiem, godinot Melānijas Vanagas simtgadi, Vija Beinerte satikās ar rakstnieces mazmeitu Aiju Baronu, lai runātu par garīgo mantojumu – to, kas atstāts vien pašiem tuvākajiem, un arī to, kas tik dāsni dāvāts mums visiem.

 

Esmu dzimusi Trakajā gadā, kristīta Āraišu baznīcā.
Augusi krievu ķeizarvalstī.
Mācījusies Latvijā.
Mocījusies Sibīrijā.
Gara stāvoklis – gaiši trauksmains.
Mantas stāvoklis – nožēlojama bezpensija.
Mīlu aizlaiku dziļumus, nemiera dvēseles, baltus ziedus.
Sapņoju par brīvu un tīru pasauli.

Ar šādiem vārdiem Melānija Vanaga uzsāk savu Sibīrijas katorgas atmiņu stāstu “Veļupes krastā”. Kad pirms dažām dienām to pārlasīju, man radās viens vienīgs jautājums: kāpēc šī grāmata joprojām nav tulkota? Vispirms krievu un tad arī citās valodās. Informācija taču ir viens no integrācijas pamata noteikumiem. Un tad tam vienam jautājumam sekoja nākamie. Kāpēc tā nav iekļauta krievu skolu obligātās literatūras sarakstā? Kāpēc tās izlasīšana nav kļuvusi par vienu no nosacījumiem Latvijas pilsonības iegūšanai? Kāpēc tā nav uzdāvināta Putinam? To, ka Melānijas Vanagas grāmatas jātulko, saprot daudzi, arī rakstnieces simtgadei veltītās konferences rezolūcijā tas ierakstīts, tikai glabājas šī rezolūcija Amatas pamatskolas Melānijas Vanagas muzejā nevis Integrācijas fondā, Kultūras ministrijā vai Latvijas institūtā.

Sešpadsmit gadus – no 1941. līdz 1957. – Melānija Vanaga brida sāpju un asaru dubļus Sibīrijā, kur nebija cerību, vien netaisnība un izmisums. Kopā ar simtiem tūkstošu citu izsūtīto arī viņa piespiedu kārtā bija parakstījusi apliecinājumu “labprātīgai pārceļošanai uz 20 gadiem”, kas vēlāk tika pārlabots uz “beztermiņa pārceļošanu” un tikai pēc lieltirāna nāves atsaukts. 1957. gadā, atgriežoties Latvijā, sev un tēvzemes pelēkajam akmenim Melānija Vanaga deva solījumu veikt savas dzīves lielo darbu – uzrakstīt mūžu un likteņu grāmatu. Kopš tā brīža viņa nenogurusi vāca materiālus par sava pagasta un tā apkārtnes māju vēsturi, teiku pierakstus, dokumentus. Viņas vākums 100 sējumos daļēji deponēts Nacionālajā bibliotēkā. Uz šo materiālu pamata uzrakstīta kultūrvēsturiska epopeja “Dvēseļu pulcēšana”. Septiņos sējumos atspoguļota vairāku paaudžu, arī pašas Melānijas Vanagas dzīve latviešu tautas vēstures kontekstā.

– Mana bērnība bija rožaina. Tomēr arvien turpat līdzās jutu arī sāpju pasauli. Es zināju, ka vecmāmiņa bijusi Sibīrija, ka viņa ik rītu ceļas sešos un raksta savu ciešanu stāstu, taču es zināju arī to, ka nedrīkstu nevienam par to stāstīt. Ja izstāstīšu – visi nonāksim cietumā, – atceras Aija Barona.

– Abas ar vecmāmiņu dzīvojām nelielā istabiņā, vietas tur pietika tik vien kā divām mūsu gultiņām un grāmatu plauktiem gar sienām, – gaiši smaidot turpina Aija. Esmu jau apjautusi, ka iekšējs mirdzums ir viņas piederības zīme.

– Vecmāmiņa mūs ar māsu Ievu ņēma līdzi visur, kur vien varēja. Mēs kopā staigājām gar Amatas krastu, viņa pētīja, pierakstīja, uzklausīja, viņai tas bija darbs, bet pie reizes arī rūpes un pienākums pret mazbērniem. Viņa stāstīja, rādīja, ļāva sajust un piedzīvot visdažādākās lietas – tā bija viena no viņas mums dotajām dāvanām. Otra lielā dāvana – iespēja visu laiku būt radošu cilvēku sabiedrībā. Pie vecmāmiņas ciemos nāca Konstantīns Karulis, valodnieks, ārkārtīgi interesants cilvēks, viņš mums ar māsu rādīja grāmatas, Nacionālās ģeogrāfijas žurnālus. Tas, kuru pašu interesē dzīve, zina, ko otram atklāt! Starp cilvēkiem, kas bija autoritātes vecmāmiņai un kurus iepazīt bija lemts arī man, bija Ilmārs Blumbergs, Māra Zālīte, Vija Jugāne, Guntis Eniņš, Māra Zirnīte, Oļģerts Grāvītis, Anda Līce, Arnolds Burovs, Maruta Jurjāne, Saulcerīte Viese. Ar dažiem no viņiem tikāmies biežāk, ar dažiem – retāk, bet ikkatra tikšanās bija spilgta un visi šie cilvēki tik gaiši ir manā atmiņā! Tā kā vecmāmiņa kopš jaunības gadiem bija dziedājusi Dziesmuvaras korī, mēs itin bieži viesojāmies pie viņas draugiem, kuriem mājās bija nošu krājumi. Mani arvien ir valdzinājusi mūzika, visi to zināja, tāpēc man bija ļauts meklēt notis, sēsties pie klavierēm un mēģināt spēlēt no lapas, – Aija jau atkal gaiši smaida.

Un vēl viņa atceras to neparastības garšu, kas piemitusi vecmāmiņai pat gluži sadzīviskās situācijās. Reiz Melānija braukusi pie draudzenes, ieraudzījusi ceļa malā skaistu puķi, tūlīt pat lūgusi šoferīti pieturēt – vienā mirklī viņa nokārtošot, ka tā puķe ir rokā. Ne šoferītis, ne satiksmes autobusa pasažieri neiebilduši. Skaisti! Citreiz braukusi uz Āraišu kapsētu, bet tur autobusa pietura no ceļa, kas ved uz kapiem, tā patālāk, tad nu teikusi šoferītim – ja jūs mani izlaidīsiet ceļa galā, es ļaušu jums pasmaržot šo brīnišķo hiacinti, kas man rokās.

– Tas ir tik raksturīgi viņai! Tā brīvi un neparasti tvert dzīvi! – iesaucas Aija. Un tūlīt pat turpina: – Man ir draudzene Antra, ļoti, ļoti laba draudzene, man ir draudzene Elija, bet vecmāmiņa – arī viņa man bija draudzene – īpaša. Gadu starpībai nebija nozīmes – savā domāšanā viņa bija modra, sprigana, viņai viss, ko es daru, bija ārkārtīgi svarīgs, un man bija svarīgi pirms katra nozīmīga savas dzīves mirkļa, kaut vai pirms eksāmena, viņai piezvanīt. Zināt, ka viņa domās ir ar mani. Mēs abas esam tik daudz brīnumainu lietu kopā piedzīvojušas. Mana mīļākā vecmāmiņas grāmata ir “Iedzīvot pasakā”. Vecmāmiņa ir palīdzējusi man iedzīvot dažādos brīnumos – mūzikas brīnumā, dabas neparastuma brīnumā. Viņa mēdza teikt – mierīga jūra, tas nav nekas. Reiz mēs ar māsu, jau lielākas būdamas, aizbraucam pie viņas ciemos, vecmāmiņa saka: šodien ir vētra, jāiet uz jūru. Un mēs visas trīs ejam uz jūras krastu, un ir tā, ka tik tikko spējam nostāvēt kājās – tāds vējš, bet vecmāmiņa saka – tagad ir jūra, tagad ir spēks. Man kā bērnam tās bija varenas emocijas – uz mūžu!

Melānijas Vanagas simtgades rudenī Aija gaida savu jaunāko bērniņu, trešo. Dēliņam Ernestam jau pieci, bet meitiņai Līvai – astoņi gadi.

– Tāda simboliska paaudžu nomaiņa – Līviņa piedzima 22. martā, bet vecmāmiņa aizgāja 23. septembrī. Šķiet, pēdējo pusgadu viņa dzīvoja, ne vairs domājot par mums, bet Līvā. Vecmāmiņai tolaik kļuva arvien grūtāk, tāpēc es kopā ar Līviņu apguvu auto vadīšanas prasmi un mēs abas ar meitiņu ik pārdienas braucām aprūpēt vecmāmiņu. Un katru rītu viņa ielika Līvas ratiņos tulpes ziedu. Tā es to laiku atceros – vecmāmiņa pie Līviņas ratiņiem, kaķis un tulpe. Taču ir kāda joma, ko mēs nepaguvām līdz galam izrunāt. Kad sāku studēt, kļuvu ticīga. Vecmāmiņa nekad man nebija stāstījusi par savām attiecībām ar Dievu. Kad viņa jau gulēja uz aiziešanu, es mēģināju ko stāstīt, uzsākt sarunu, bet viņa man klusītēm atbildēja – mums vēl daudz kas runājams, tik man vairs nav spēka… Un tā tas palika. Grūti man par to tagad runāt…

Aizlaiku dziļumos, kurus vecmāmiņa allaž ir mīlējusi, gara pasaulē, kas ir brīva un patiesa, reiz šī saruna jums abām būs jāturpina – tā uz atvadām saku Aijai. Viņa man atsmaida pretī – gaiši un mirdzoši. Un tad kā apstiprinājums tikko teiktajam ataust Melānijas Vanagas vārdi:

Ticu acu valodai, kas spēj pateikt arī vārdos nepasakāmo.

Ticu taisnības dievišķajam spēkam, kaut arī tam apkārt melnas malas.

Ticu aizgājušo līdzdalībai arī dzīvajo dzīvē.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+