Mobilā versija
-0.3°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
2. novembris, 2016
Drukāt

“Melānijas hronika”: Kā ludzēnietis Edvīns tika pie galvenās varones dēla lomas (4)

Agneses Zeltiņas (publicitātes) fotoAgneses Zeltiņas (publicitātes) foto

Grūtākās ainas

Visvairāk Edvīnu (filmā Melānijas dēls) satraukusi epizode ar notikumiem lopu vagonā. Agneses Zeltiņas (publicitātes) foto

Pateicoties dalībai filmā, viņš pirmoreiz bijis gan Somijā, kur filmēti skati taigā, gan Pasienē, kur uzņemtas Sibīrijas nometnes ainas. Visvairāk viņu pašu satraukusi epizode ar notikumiem lopu vagonā. Edvīns stāsta: “Mūs veda uz vagonu, stūma karavīri… Varu tikai iedomāties – tā bezspēcība, kādu toreiz izjuta cilvēki, laikam bija briesmīga. Filmā viss bija ierīkots iespējami tuvu toreizējai dzīves nežēlīgai īstenībai – vilciena vagonā visi bērni uztraucās par tēviem, sievas par vīriem, viena sieviete gribēja izdarīt pašnāvību… Filmējoties arī mums tajā lopu vagonā pa īstam bija traki karsti, un, pauzēs izejot ārā, likās, ka tikko esam iznākuši no kaut kādas drūmas pasaules, kaut tā, protams, ir tikai filma.”

Bijuši kadri, kas izdevušies vai ar pirmo piegājienu, taču citus nācies filmēt piecas un pat septiņas reizes. Viena no grūtākajām Edvīnam bijusi aina, kur Sibīrijā viņa atveidotais puika aiz bada no mēslu kaudzes atkritumos izrakņājis saglumējušu kartupeli un lūdz to mātei izvārīt. “Bet Melānija dēlam uzkliedz – met zemē!” stāsta Edvīns. “Šveices aktrise šos divus vārdus bija iemācījusies latviski. Manis atveidotajam puikam ļoti gribas ēst, taču mamma liek to kartupeli mest zemē… Viņš nesaprot, kāpēc tā jārīkojas, ja vēders aiz bada raujas čokurā… Tāpēc filmā Melānijas dēls uz mammu kļūst dusmīgs. Taču man tās dusmas bija diezgan grūti notēlot.”

Bija epizodes, kur Melānijas dēlam, pa Sibīrijas dūk­stīm izbridušam, pie mammas jāatskrien noelsušamies. Lai šo elsošanu panāktu, Edvīnam vajadzējis iepriekš izpildīt daudzus pietupienus. Kā handbolistam tas nebūtu bijis īpaši grūti, taču filmēšanas laikā bijušas problēmas ar ceļgalu – tas bijis treniņos izsists, vēl sastieptas saites un vienā vietā arī ieplīsušas. Bet galu galā ārsts filmēšanās labad piekāpies.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Uz skolām šajos 25 gadu pastalnieku laikos uz skolām netiek aicināti uz Sibīriju izsūtītie, lai stāstītu KĀPĒC kalendārā ierakstīti 1941.gada 14.jūnijs un 1949.gada 25.marta izsūtījuma datumi un karogi tiek izkārti SĒRU noformējumā.
    Mākslas filmā “Melānijas hronika” Edvīns bija pārliecinošs, tāpēc droši pēc skolas beigšanas var doties studēt Rīgā Kultūras akadēmijā aktieru kursā …

  2. Latvijas pilsonis krievs Atbildēt

    Arī jaunajam Edvīnam eksistē tikai padomju gadi (“…vectēvs padomju laikā dienējis armijā un apsargājis politieslodzītos cietumos kaut kur Krievijā…”). To, ka tā bija okupācija un tie patiesībā bija okupācijas gadi – to Edvīns nezina. Bet varbūt Edvīns ir politkorekts un vārdu “okupācija” nelieto, lai neaizvainotu okupantus, kolonistus un šo salašņu pēctečus.
    Kāpēc Latvijas skolās tik slikti māca vēsturi? Kāpēc skolēniem iemāca okupāciju dēvēt par padomju laikiem/gadiem?

    • Nevajag puisim piedēvēt, ko viņš, jūsuprāt, domā vai nedomā.

    • Shii “padomju laiku” seerga, diemzheel, ir visaptverosha. Vai ik dienas mees dzirdam par vaacu okupaaciju (starp citu, kaapeec vaacu, bet ne fashistu, vai veel kaa citaadi), bet pieminot padomju (pat ne krievu) okupaaciju, cilveeks riskee ( vai tikai vien riskee?) nonaakt varas iestaazhu redzes lokaa.

Draugiem Facebook Twitter Google+