“Mana dzīves mandala ir mana dzeja”: Meldras Gailānes dzeja 6
Dzejniece Meldra Gailāne (1979) ir piecu bērnu mamma, kura dzīvo Rēzeknes novadā. Rēzeknes Augstskolā (tagadējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) absolvējusi studiju programmu “Sociālais pedagogs”. Darba pieredzi guvusi, strādājot jauniešu atvērtajā centrā “JACis”, Tiskādu internātskolā un bērnunamā, kā arī Bērzgales pamatskolā. Austrumlatvijas literārajā akadēmijā ir pilnveidojusi savas zināšanas tekstu radīšanas jomā. Šobrīd Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā studē to, kas sirdij tuvs, – filoloģiju.
Rakstīt dzeju Meldra sāka apmēram 14 gadu vecumā. Dzeja top latviski un latgaliski. Savus darbus ir publicējusi latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv”, Latgales reģiona portālā “latgale.lv”, tāpat viņas dzeja ir izlasāma arī laikrakstā “Rēzeknes Vēstis” un kopkrājumos – studentu literārajā žurnālā “Vārti” (2004), “Susātivs. Myusdīnu latgalīšu dzejis antologeja” (2008), Austrumlatvijas literārās akadēmijas dzejoļu krājumā “Sarunas” (2013), Rēzeknes Augstskolas literātu kopkrājumos “Pie-la-vī-ties” (2003) un “Pīturys punkti bez pīturu” (2013). Jau 16 gadus – arī ikgadējā dzejas almanahā “Rēzekne”. Apmēram 13 gadus Meldra raksta pasakas par lācēnu Mikiju, un 2012. gadā pasaka “Mikijs un viņa draugi” ieraudzīja dienasgaismu grāmatas formātā, klajā nākot pasaku sērijā “Mīļumpasaciņas”.
– Kas tevi pamudināja pievērsties dzejas rakstīšanai?
M. Gailāne: – Man reiz bija ļoti jauka… ķīmijas skolotāja, kurai patika dzeja.
– Esi piecu bērnu mamma. Vai bērnu ikdienas gaitas, prieki un bēdas mēdz būt par iedvesmas avotu?
– Nē, dzeja top kaut kā pavisam citādi. Mana dzeja pamatā ir par mīlestību. Tie ir mirkļi no mistērijas, kas notiek starp vīrieti un sievieti, vai arī iekšējās dvēseles pasaules uzplaiksnījumi. Dzeja vienkārši atnāk. Tas var notikt jebkur. Uz ielas, autobusā, pastaigājoties, mazgājot traukus, lasot grāmatu, skatoties filmu, sapnī…
– Vai bērni ir pirmie tavu darbu kritiķi? Kā viņi uztver to, ka mamma ir radoša personība?
– Pasaciņas izlasu arī saviem bērniem, un bieži vien pēc tam izvēršas arī saruna par pasaku un mums pašiem. Ar dzeju tomēr neuzbāžos. Dzeja – tas ir cits līmenis. Tas ir pārāk privāti un personiski, līdz ar to vieglāk to ir lasīt svešai publikai nekā savējiem. Maniem bērniem nav pieredzes, kā būtu ar mammu, kura ik pa laikam nenozūd pie sava datora, lai ko uzrakstītu. Tādēļ viņi to, ka es rakstu, uztver ļoti normāli. Ja kāds pamana, ka rakstu, ir norādījums pārējiem: “Klusu! Mamma raksta dzeju!”
– Savulaik esi uzrakstījusi dzejoli “Mīlesteibys mandala”. Kāda ir tavas dzīves mandala?
– Mandalas joprojām ik pa laikam pakrāsoju. Līdz to zīmēšanai vēl neesmu nobriedusi, lai gan doma par to ir. Mazliet attur tas, ka zīmēt ar zīmuļiem neprotu, toties protu zīmēt ar vārdiem – mandalas ierakstu savā dzejā. Mana dzīves mandala ir mana dzeja. Vērīgs lasītājs pamanīs manā dzejā to, kas notiek manā dzīvē, jo visa mana dzeja ir pamatā tikai par to.
– Tu raksti latviski un latgaliski. Vai jābūt kādai attiecīgai noskaņai, kad izvēlies, kurā valodā taps tavs dzejolis?
– Es neizvēlos, kurā valodā rakstīt. To izvēlas pats dzejolis. Ir dzejoļi, kas atnāk latgaliski, tomēr pārsvarā tie ir latviešu valodā. Latviešu valoda ir mana dzimtā valoda, valoda, kurā dzīvoju, domāju un esmu. Latgaliešu valoda man vēl ir svešvaloda, lai arī tuva un mīļa. Mana latgaliskā identitāte vēl ir atklāšanas stadijā. Latgaliskais manī ir ar mistiskuma un iekšējā spēka skanējumu.
– Ko tev nozīmē filoloģijas studijas?
– Esmu atgriezusies pie sava bērnības sapņa – kļūt par rakstnieci. Daru to, ko esmu darījusi visu laiku, kopš sevi atceros, un kas laikam ir mans aicinājums.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam jaunākos Meldras Gailānes dzejoļus.
***
muzejā
lapsas acis raugās
zelta rudenī
tavā klēpī sākums
sargāšu to
no pelnu ziediem
pūces sirds
pār namiem
lidojošā dzērvē
alkas pēc saules
un parasts skolas rīts
***
čaravneica?
nā! viņ olkona tovu acu
juos īzaver dziļi manī
i es atsamūstu dabasūs
čaravneica?
nā! viņ olkona tovu rūku
vīns daskuorīns i vyss
sazagrīž ūtraižuok
čaravneica?
nā! viņ olkona tovu lyupu
pastuosti vēļ tū puorsoku
nu tū – par laimeigū zemi
***
ainiņa iz dzīves
tā viņi abi gāja
rokās sadevušies
katrs savā aifonā
iegrimuši
tā viņi abi gāja
rokās sadevušies
tā viņi abi
tā arī nesatikās
***
vēlreiz
rītos rātni sapīt bizes
rātni apēst savu brokastu maizi
izdzert tēju un doties
tu zini tā vasara bija manā dzīvē
savādākais posms
pieskārienu smeldzīgums un
steidzīgs laiks blūzam
zvaigznes virs mums
pazaudējušās galaktikās
zīmes bišu dzēlienos un pie
DOD
***
pieturi mani mazliet
šonakt neļauj man projām iet
dejojot šosejas vidū
līdz zvaigznēm var aizvirpuļot
pieturi mani mazliet
šonakt tumsa tik smeldzīgi dzied
vēlos aizmirsties tavās rokās
saullēktu sagaidīt kopā
***
tavs skūpsts
kā vārs putna spārnu
pieskāriens
uz manām lūpām
aizmiegot
rītā krūtīs
dzied brīnumputns
***
sasildi mani savās plaukstās
cik skaisti rieti ar ausmu mainās
uzpūt to guni kas nogurusi
caur nakti līdz rītam sildīt
ieslēdz mani savā sirdī
cik mierīgi dus ūdens klajs
kad visas vētras rimušas
un padebešos gulbji skrien
