Ekonomika
Bizness

Meldru cepure dzīvo ilgi. Savos amata noslēpumos dalās meistare Ineta Vēvere 16


Grāmatas “Meldru pīšana” autore, kultūras centra “Iļģuciems” tautas lietišķās mākslas studijas “Ataudze” vadītāja Ineta Vēvere gadatirgū Brīvdabas muzejā.
Grāmatas “Meldru pīšana” autore, kultūras centra “Iļģuciems” tautas lietišķās mākslas studijas “Ataudze” vadītāja Ineta Vēvere gadatirgū Brīvdabas muzejā.
Foto – Andris Ozoliņš

Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme un, lai nu kas, meldru, kalmju, niedru, vilkvālīšu un citu ūdensaugu mums ir ganu gana. Mūsdienās meldrus lieto reti, bet no tiem vai izgatavot krēslu sēdekļus, cepures, pirts sēdeklīšus, paliktņus zem karstiem traukiem, grabuļus un puzurus, savos noslēpumos dalās amata meistare, grāmatas “Meldru pīšana” autore Ineta Vēvere, kultūras centra “Iļģuciems” tautas lietišķās mākslas studijas “Ataudze” vadītāja.

 

Pīšanas kursi

Tālajos astoņdesmitajos Latvijā modē ienāca dažādi rokdarbi, tajā skaitā pīšana. 1986. gada pavasarī avīzē “Padomju Jaunatne” tika ievietots sludinājumu par pīšanas kursiem, kurus organizēja TLMS “Tīne”. Pikantākais šajā sludinājumā bija tas, ka burtiņam “i” nebija garumzīmes. “Nu ko, iesim pamācīties,” smejot ierosināja Inetas draudzene. Un tā abas meitenes aizgāja mācīties pīšanu.

Pirmais uzdevums bija sagatavot materiālu darbam. Pavasarī bija jāsavāc 10 000 kārklu klūgu. Tā kā klūgas bija jāmizo dzīvoklī, māja bija pilna ar visādām koku blusām un citiem kukainīšiem. Rudenī ar pašām vienkāršākajām konstrukcijām – dibentiņiem – sākās mācības pie meistara Vilhelma Tupiņa. Nākamie pēc sarežģītības bija šķīvji, tad groziņi, pēc tam ovālas formas priekšmeti, lielāki izstrādājumi. Nākamajā gadā jau bija jāapgūst sarežģītāki pīšanas darbi no sloksnītēm un egļu saknītēm. Kursus pabeidza tikai puse.

Ineta nonāca studijā pie Edītes Laiviņas, kuru uzskata par savu darbaudzinātāju. Tajā laikā Inetai kopā ar studiju bija jāpiedalās Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, kur bija daudz skaistu darbu. Tomēr gribējās kaut ko citādu, tāpēc Ineta sāka gatavot bērnu rotaļlietas.

 

Gājiens meldros

Reiz Brīvdabas muzejā pie studijas pienāca kāds vecs vīrs, vārdā Sīmanis, un piedāvāja iemācīties pīt meldrus. Izstāstīja, kādi meldri kur aug, kā ar tiem jārīkojas. Latvijā ir divu sugu – ezeru, upju un jūras – meldri, kā arī “donīši”, kā pinēji dēvē mitrājos augošas meldru pasugas. Jūras meldri ir ar mazliet zilganāku krāsu, sīkstāki un ar jūras aromātu. Ezeru meldri ir lielāki un resnāki. Kad saspiež jūras meldrus, tie ātrāk atgūst formu, gluži kā no gumijas gatavoti. Ezeru meldri saspiežas vieglāk, bet formu pilnīgi neatgūst. Kā saspiež donīšus, tādi arī paliek.

No jūras meldriem sanāks vissmagākā cepure, toties vislabāk uzsūks sviedrus un nesāpēs galva. Donīšu cepure būs uz pusi vieglāka, toties ne tik ārstējoša. Cepurēm pin svētdienas (zobaino) pīni, ko pēc tam sašuj. Skaidro, ka vārds “svētdienas” cēlies no tā, ka puiši cepures darināja, lai svētdienās, ejot uz baznīcu vai krogu, varētu izrādīties meitām. Ikdienā puiši nēsāja vienkāršākas cepures, kas bija vieglāk un ātrāk pagatavojamas.

“Meldri ir dabisks materiāls, ar tiem jāmāk apieties. Ja cepure ir izmirkusi, tā jāizžāvē. Ja meldrus nežāvēs, tie ies to pašu ceļu, ko dabā iet jau miljoniem gadu – pārvērtīsies atkal par zemi. Pozitīvi lādētos meldrus izmantoja arī mājas enerģētiskai aizsardzībai uz “godiem”, kopā ar citiem dabas materiāliem veidojot puzurus. Kad sētā sanāca sveši ļaudis, puzuri savāca negatīvo enerģiju. Pina arī meldru grabuļus, tajos iebēra zirņus. Pēc “godiem” ar grabuli izstaigāja un izgrabināja visus mājas stūrus, tad to vajadzēja sadedzināt vai vismaz noskalot tekošā ūdenī. Maziem bērniem grabulis ir niķu ķērājs, meldru čabēšana nomierina,” stāsta meistare.

 

Cepure un graužamās lellītes

Meldrus savāc tad, kad tie zied, pilnbriedā, un sasien buntītēs. Pilnīgi svaigi meldri lūst. Ja kas ļoti steidzami darināms, meldri jānovītina turpat uz vietas trīs četras dienas. Tos žāvē, horizontāli vai vertikāli piesietus buntītēs ēnainā vai saulainā vietā mājās vai bēniņos kādu mēnesi – divus. Žūstot meldri zaudē pusi no apkārtmēra. Kad materiāls izžuvis, to sašķiro. Pirms pīšanas meldrus iemērc vēsā ūdenī uz 30 – 60 minūtēm un tad cieši ietin plēvē uz trim četrām stundām, lai visā dziļumā vienmērīgi izmirkst. Parasti sagatavošanas darbus veic vakarā un no rīta strādā. Ir ātrāka recepte. Karstā ūdenī uz 5 – 15 minūtēm ieliek meldrus, tad tos stingri ietin plēvē uz 15 – 30 minūtēm. Izmantojot ātro recepti, meldri vairāk iesūks ūdeni. Ja meldri paliek pāri, tos var atkal izžāvēt. Meldru var pīt visā garumā, tomēr profesionāli pinēji izvēlas vidējo daļu, kas ir daudzmaz vienādā resnumā. Meldru priekšmeti var kalpot ilgi. Zināma ir meldru cepure, kura jau ir 30 gadus veca.

“Interesantas ir graužamās lellītes un meldru grabulīši maziem bērniem. Bērnam grauzt meldru grabulīti ir patīkami, jo meldrs ir elastīgs, tas ar siekalām sabriest un izdala dabiskas, patīkamas vielas. Jūras meldrs ir pat garšīgs. Mācu bērniem arī pašiem taisīt no meldriem vienkāršas lellītes. Reiz veicu eksperimentu – noliku mazam bērnam priekšā trīs lellītes no plastmasas, lateksa un meldriem. Bērns stiepās pēc meldriem… Un arī pašā meldru čaboņā ir kaut kas senlaicīgs un ļoti nomierinošs…” smaida Ineta.

 

Galerijas nosaukums

 

VĒRTĒJUMS: vienkārša un pamatīga tehnika

Pinēja Aija Vēbere: “Kad iesāku mācīties meldru pīšanu, man paveicās ar savu skolotāju Inetu, kura man iemācīja šo senlaicīgo tehniku. Tad mani aizrāva šī pīšanas veida vienkāršība un pamatīgums. Sadraudzējoties ar meldriem, es nonācu citā pasaulē. Manās lauku mājās pie Vaidavas tagad man ir sava meldru karaļvalsts. Es tur vācu meldrus, kalmes, vilkvālīšu lapas un intensīvi strādāju. Novēlu Inetai ātrāk izdot otru meldru pīšanai veltīto grāmatu, ko ar nepacietību gaida šī retā aroda cienītāji un citi interesenti.”

LA.lv