Uldis Šmits: Meli bez robežām 4
Ja nelīdz meli, Krievijas propaganda izvēlas citus argumentus. Vāciešiem tiek klāstīts – Krievija taču pieļāva Vācijas atkalapvienošanos, tāpēc jums ar izpratni jāizturas pret Krievijas un Krimas “atkalapvienošanos”.
Diemžēl ir diezgan grūti iedomāties karadarbību bez noziegumiem – daudzo Hāgas un Ženēvas konvenciju, kā arī citu tiesību aktu pārkāpumiem. Mūsdienās demokrātiskajās valstīs tomēr ir ierasts no savas puses šādu noziegumu izdarīšanu novērst, bet, ja tādi izdarīti, saukt konkrētas personas pie atbildības. Diktatoriski režīmi biežāk mēdz kara noziegumus pastrādāt un pat iedrošināt. Kara vešana varbūt ir ieguvusi jaunas iezīmes, bet starptautisko un citu tiesību mīdīšana kājām paliek tā pati vecā – nereti ļoti līdzīga 20. gadsimta totalitāro režīmu attieksmei pret pasauli.
Nebūtu pieļaujami atgriezties pie tālaika cinisma, ko vislabāk simbolizē Katiņas traģēdija. Noziegums, kuru Staļins slēpa un vēlāk piedēvēja nacistiem, kuru Hitlers pa starpu gribēja izmantot savām vajadzībām un kuru Rietumu lielvalstis nolēma paslaucīt zem padomju melu versijas paklāja. Tas nevilšus nāk prātā, uzzinot, ka Krievijas valsts informācijas aģentūra savus stāstus par ukraiņu “zvērībām” ilustrējusi ar foto no Čečenijas kara gadiem, kad pašas Krievijas armijnieki un drošībnieki izdarīja neskaitāmus noziegumus. Zem valsts teritoriālās neaizskaramības lozunga. Tamlīdzīgas falsifikācijas atklājas ik pa brīdim, un tās droši vien pieskaitāmas pie modernās karadarbības īpašajiem t. s. informatīvajiem pasākumiem. Saskaņā ar jau pieminēto speciālistu atzinumiem, televīzijas ziņām šodien esot lielāks spēks nekā tanku divīzijai. Gan jāpiebilst, ka atšķirībā no divīzijām informatīvas vai psiholoģiskas un citu veidu “nemilitāras asimetriskas karadarbības” īstenotājiem nekādas normas nav saistošas. Sabiedrības destabilizācija norit, ja tā drīkst sacīt, likumīgi. Un patvertnē nenolīdīsi. Vienīgais īstais pretlīdzeklis ir melu atmaskojums. Tomēr jāņem vērā, ka daudziem meli liekas ideoloģiski pieņemamāki par patiesību, it sevišķi, ja patiesība nesaderas ar “krievu pasaules” koncepciju.
Protams, lielākajai daļai publikas, kuru Kremļa propagandisti uzrunā ārpus Krievijas, nepiemīt šāda domāšana un vajadzīga niansētāka pieeja. Tādu piekopj no Maskavas uz Rietumiem sūtītie “eksperti” un tur ierīkotās “platformas” attiecīgo ideju izplatīšanai maigākā formā. (Arī mums pazīstamais “Baltijas forums” un mediju klubs “Formāts A3”.) Piemēram, vāciešiem tiek klāstīts – Krievija taču pieļāva Vācijas atkalapvienošanos, tāpēc jums ar izpratni jāizturas pret Krievijas un Krimas “atkalapvienošanos” vai vismaz jāaizmirst Krimas aneksija ienesīgo biznesa attiecību uzturēšanas dēļ. Gandrīz nav šaubu, ka līdzīgi argumenti Maskavā bija vai ir sagatavoti arī gadījumam, ja rastos izdevīgi apstākļi, lai izvērstos Baltijas valstīs. Zināmi priekšdarbi, iespējams, tika veikti līdz ar valodu referendumu Latvijā un kampaņām par “nacisma atdzimšanu”. Notikumi Ukrainā varbūt piespieda dažas kārtis izspēlēt.
Latvijai nav pārāk daudz trumpju, ko likt pretī. Viens no tiem, šķiet, ir piemirsts, kaut gan tika nosaukts tagadējās valdības deklarācijā – “stiprināsim nacionālu un eiropeisku informācijas telpu…”.
