Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. maijs, 2016
Drukāt

Melnā Rīga

Publicitātes (Jāņa Deinata) fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Deviņos stāstos Jaunā Rīgas teātra aktieri izstaigā paralēlo Rīgu – šausmu stāstiņu pilsētu, kurā saimnieko anonīmā roka.

Mārča Lāča izrāde Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē sākas kā spiritisma seanss, kuru sākumā neviens no četriem izrādes varoņiem labprātīgi negrib apmeklēt, bet mazpamazām bailes un nepatika zūd, proporcionāli pieaugot stāstītāju ticībai vēstītā patiesīgumam. Viņi arvien vairāk pakļaujas stāsta hipnozei, līdz beidzot visi seansa dalībnieki pilnībā tiek iesūkti šajā atmosfērā, paši kļūstot par urbāno mītu personāžiem. Tāds ir arī leģendu, nostāstu, tenku dzimšanas mehānisms – jocīgs pastāsts no sērijas “varat neticēt, bet tā tiešām notika ar vienu manu paziņu” nonāk līdz tam, ka cilvēks ir pilnībā noticējis neloģiskajam un fantastiskajam un kļūst par pārliecinātu stāsta tālāk paudēju.

Režisora M. Lāča radošajā pieredzē ir leļļu un objektu teātra studijas, neatkarīgo teātru bezkompromisa dauzonīgais gars un simpātijas pret absurda un melnā humora estētiku. Visi šie elementi nāk līdzi arī uz JRT iestudējumu, kurā ieviesies tāds neatkarīgo teātru nabadzības estētikas un melni ironiskais gars. Spilgtākais iespaids par M. Lāča daiļradi man ir “Skaldi un valdi” projekts Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē 2010. gadā kopā ar Regnāru Vaivaru – huligāniski skarba, paradoksāla K. Skalbes pasaku interpretācija. Šoreiz Lāča kompanjons ir ironiskais literāts Jānis Joņevs ar romāna “Jelgava 94” pieredzi. Un izrāde ir tapusi par Rīgu.

Telpas vidū atrodas tikai liels, ovāls, ar melnu galdautu apklāts galds. Seansa dalībniekiem saliekot rokas kopā un paņemot krīta gabalu, sevi piesaka pilsētas gars – uz galdauta parādās uzraksts RĪGA. Deviņos stāstos aktieri izstaigā paralēlo Rīgu – šausmu stāstiņu pilsētu, kurā saimnieko anonīmā roka, kas sagādā visu, ko saimnieks prasa, sarkanās kurpītes, Inčukalna velni, sabiedriskajā transportā braukā mironis, kapos iedzer K. Barons ar domubiedriem, caurulēs spokojas Rīgas ūdens utt.

Izrādi M. Lācis veidojis kapeņu stāstiņu estētikā. Tās mērķis ir nobaidīt un izsmīdināt – tā neitralizējot piedzīvotās šausmas. Melni, ikdienišķi tērpi (pamatā trenūzenes, kas kājās gan ballīšu apmeklētājiem, gan Pārdaugavas velniem – prātu nodzērušiem klaidoņiem), kas pamazām tiek novārtīti krīta putekļos un salaistīti ar ūdeni, atstājot iespaidu, ka savārtītie radījumi tikko izrāpušies no kapa. Ir tikai daži akcenti: sarkanās (velna) acis – kaprīzi pilsētas neona gaismu atspīdumi (kaut vai no visās Rīgas malās izkaisītajām “laimētavām” ar sarkanām neona reklāmām), sarkanās kurpītes un baltais līgavas plīvurs. Vēl arī kapličas smaka – no izjukušām, sašķaidītām mārtiņrozēm nelaiķes pušķī un “Rīgas šampanieša” “mīzalu” smārds. Aktieri elastīgi pāriet no viena stāvokļa citā – ikdienišķu gaitu nomaina ķermeņa sastingums, stūrainas, neveiklas un nedabiskas kustības. Tā nevīžīgs vecis vai priekšpilsētas urla iztēlē pārtop par staigājošu mironi vai zombiju. Arī aktieru kājas un rokas darbojas pretēji un par pārsteigumu cilvēka gribai, kā nevaldāmas un svešas gribas vadītas. Mute un mēle, valoda tāpat – aktieri runā atpakaļgaitā, runa pēkšņi pārvēršas niknā, nesaprotamā ­burbuļošanā kā no satrakota santehnikas krāna, sašļūk šļupstā utt. – stāstnieki pret savu gribu pārvēršas par infernāliem personāžiem.

Vislabākajā veidā izrādē izpaužas režisora apgūtās objektu teātra “saknes” – leģendā par roku četru aktieru apakšdelmi un plaukstas izdejo izteiksmīgas roku dejas, stāstā par sarkanajām kurpītēm apavu pāris vada un dancina aktieri, bet leģendā par Rīgas ūdeni (šī Rīgas brenda rašanās un izčibēšana pati par sevi ir leģendāra) apspēlēta ūdens pudele, kas meitenes sapnī bolās milzu acīm, guldz un blurkšķ.

Kopumā izrāde ir asprātīga. Mans favorīts laikam ir Rīgas bieds, kas saucas “sabiedriskā transporta kontrolieri”, kuru atstarojošās vestes pazīstami bieži mēdz materializēties pēkšņi, tumsā, aiz pagrieziena. Dažbrīd gan komisms un ritms atslābst, arī izrādes sākuma daļa ir lēnīga iešūpošanās. Ne visi stāsti ir nopulēti. Un nepavisam šie stāsti nav izsmalcināti – tie, kas viebjas par fekāliju jokiem un atraudziņu, būs sašutuši, viens tāds stāsts arī ir. Vērtīgāki ir tie stāsti, kuros notiek ne tikai teatrāla izdauzīšanās, bet notverts arī saturisks zemslānis, kā, piemēram, stāsts par netīro sirdsapziņu, kurā nobeigtais draudzenes kāmis apsūdzoši klanās un māj koka zaros visu garo ziemu.

“Urbānie mīti” apstiprina aizdomas par Ivara Krasta komiķa dotībām – komiskais efekts rodas no aktiera absolūtas nopietnības, izbaiļu, sasprindzināta izmisuma vai niknuma stāvokļiem kā Rīgas ūdens, mirušā vectēva un kāmja epizodēs. Edgars Samītis izrādes dotajā intonācijā ieguvis drūmi jautru atbrīvotību un, nepārspīlējot ekspresivitāti, izveidojis daudzveidīgus tēlus, no kuriem atmiņā paliek maniakālais tehnikas pārbaudītājs un kapu puķu pircējs. Liena Šmukste iederīga šai estētikā kā laba stāstniece. Pagaidām iepaliek Reinis Boters, taču viņa tēls ar švītīgo frizūru un sarkanajām kurpēm kājās pats par sevi ir impozants.

 

Uzziņa

Jānis Joņevs, Mārcis Lācis­ “Urbānie mīti”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Režisors, mākslinieks Mārcis Lācis, komponists Toms Auniņš.

Aktieri: Liena Šmukste, ­Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters.

Tuvākās izrādes: 20., 21., 22. maijā.

 

Vārds skatītājam

Armands: “Ne vien smiekli, bet arī pārdomas par fobijām, laba/svaiga debija.”

Jana: “Neatceros, kad teātrī būtu tik ļoti smējusies. Aktieru plastika lieliska (izcils režisora darbs, norādot to visu likt lietā), superjoņeviski teksti. Stāsts par Vecmīlgrāvja ūdeni – tiešām izcils!”

jrt.lv

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+