Egils Līcītis: Ekskursijā vai uz palikšanu 6
Kraulā un motorlaivās, tvaikoņos un noplukušos buriniekos – peldus uz Eiropas krastiem dodas melnais tūkstotis Āfrikas un Tuvo Austrumu iemītnieku cerībā rast miera ostu, kur viņi kļūtu kvartiranti. Migranti cietuši briesmīgās humānās katastrofās un no tirānijas, aizmukuši no ķēniņa Zālamana raktuvēm, palikuši bez drošas pajumtes dzimtenē. Ne visiem bēgļiem laimējas sasniegt sauszemi. Laivās ļaudis saspiesti kā anšovi kārbās, Vidusjūra sabangojas, izņem no rokām airi un aprok viļņos lielos airētājus. Malā izkāpušos glābēji ievīsta frotē peldmēteļos, padzirdī ar tēju un uzcienā ar smalkmaizīti, līdz klaida afrikāņus nogādā filtrācijas stacijās.
Lai Lampedūza un Sicīlija atkuģojušo melno masu dēļ pārblīvētas nenogrimtu dzelmē, godīgā gradācijā un vienotā solidaritātē patvēruma meklētājus līdzsvaroti sadalīšot pa Eiropu. Viņiem pieder tikai kailā dzīvība, tāpēc jāsniedz palīdzības maksājumi. Melnādainie gatavi strādāt līdz tulznām rokā, bet pirmā brīdī, kamēr iekārtojas, nepieciešams atspaids. Pēlis naktsmājai. Barošana ar plovu un kebabu, kā viņi dzimtā pusē ieradināti, jo nav lāgā ciemiņiem piedāvāt pārtikas koncentrātus vēdera samaitāšanai.
Kaut mūsu valdība izrāda nelielu pretestību un konservatīvie čīkst par apdraudējumu baltajai rasei, Latvijai nāksies uzņemties viesmīlības, multikulturālisma un sociālā atbalsta rūpalu ļauna likteņa piemeklētiem cilvēkiem. Pēc skrīninga sastādīts iekšālaišanas protokols, kādas nacionalitātes personas izvietojamas mūsu valstī. Jāuzņem 20 ciklopi, tie ir prasmīgi celtnieki, kuri Hērakla dzimtajā Tērintā cēluši mūrus kā astoto pasaules brīnumu. Mājvieta jādod simtam abesīniešu, kuri derētu par baristām kafejnīcās, kā arī kentauriem – kā vēršiem strādīgiem lauksaimniekiem. No Čadas būs abdullāhi – labi ārsti, kosmosa inženieri. NASA personālā ap 50% darbinieku ir čadieši. Komplektācijā ir beduīni, ļoti veikli tirgotāji. Nav tāda Ēģiptes apceļotāja latvieša, kuram beduīni nebūtu pratuši iesmērēt un par bargu naudu pārdot Sahāras smiltis vecā odiera pudelītē. Babilonieši, senas civilizācijas pēcteči, iepraktizējušies varētu papildināt novājinātās administrācijas un Zinātņu akadēmijas aprindas. Miermīlīgie nūbieši nav izvēlīgi. Viņiem patiktu siltā klimatā, citādi vienalga, apmesties uz dzīvi Sardīnijā vai Šprotijā. Pieejami arī arābu ķīmiķi inženieri, kas no piramidona tabletes un minerālmēsliem prot gatavot elles mašīnas, bet tie kā atsevišķi eksemplāri.
Diezin vai atbraucēji lauztin lauzīsies apmesties Latvijā brīvprātīgi. Ej nu sazini, vai nešķobīsies, pie mums ieradušies, – kas tad te par kurmju rakumiem! Kur varenplašie tuksneši, ziedos ieaugušās oāzes, palmu birztalas? Kur Daugavā Nīlas krokodili? Merci, latvieši, par laipnību, bet mēs tikai ekskursijā atbraucām uz nomali. Tas prasīs ne mazums pacietības un iejūtības, lai bēgļi šeit gūtu mājīguma sajūtu, iekļautos sabiedrībā kā vitāls citas ādas krāsas dzīvais spēks. Tāpēc jāgādā par ērtībām, par muhamedāņu lūgšanu vietām un kultūras centriem. Valdība jau saņem kritiku no latvju humānistiem – sak, nekas jūsos nav iemājojis no Žaņa Lipkes, cilvēku glābēja gara! Arī Brisele rauc grumbās pieri par spirināšanos neielaist svešzemniekus. Taču, raugi, Āfrikas strausus esam sekmīgi introducējuši vietējās fermās – kāpēc lai tālu zemju cilvēki neiesakņotos Latvijā? Ar laiku afrikāņi būs čaklāki vēlētāji par latviešiem, pacels mūsu ekonomiku un kenijieši sitīs pušu rekordus un atvedīs kaudzēm medaļu no gargabalu skriešanām olimpiskajās spēlēs.
