Melodija pāri visam 1
“Mūžam jaunais” – ar šāda nosaukuma koncertu Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) ievadīja komponista Imanta Kalniņa 75. jubilejas gadu.
Koncertprogramma ar trīs simfoniskās mūzikas darbu pirmatskaņojumiem vispirms izskanēja 29. janvārī Liepājā koncertzālē “Lielais Dzintars”. Pēc tam to varēja klausīties arī Cēsīs un Rēzeknē. Simfoniskās miniatūras “Santakrusa”, Koncerta obojai un orķestrim, kā arī Septītās simfonijas pirmā interpreta gods bija uzticēts diriģentam Mārim Sirmajam. Šķiet – ne velti. Diriģents savā darbībā lieliski pārzina cilvēka balss iespējas. Savukārt I. Kalniņa muzikālā rokraksta viena no raksturīgākajām iezīmēm ir izcils melodiķa talants. Diriģents vijīgām un plastiskām roku kustībām kopš pirmajām taktīm centās izvilināt tikpat fleksiblu melodisko līniju orķestra mākslinieku instrumentālajā sniegumā. Koncertu atklājot, simfoniskā miniatūra “Santakrusa” stīgu instrumentu orķestrim, ko papildināja arī arfas un čelestas tembri, iemirdzējās kā maza pērlīte. Melodiskajā līnijā tika uzburts simbolisks romantisku ilgu objekts, ko varētu raksturot ar savulaik romantiķu dzejā lietoto apzīmējumu “saldkaisli”.
Intonatīvi līdzvērtīgā manierē turpinājumā izskanēja Koncerts obojai un orķestrim. Darbs, kas klausītājiem tika pieteikts jau pirms vairākiem gadiem, galu galā izskanējis tikai tagad. Sākotnējā komponista iecere pirmatskaņojumā uzticēt solopartiju dēlam Martam Kristiānam Kalniņam mainījusies. Pagājušās nedēļas nogales koncertos solo izpildīja Pēteris Endzelis, Latvijas Nacionālās operas orķestra un kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pirmā oboja. Viņa sniegumā varēja baudīt instrumenta tembrālo niansētību un tehnisku precizitāti.
Šis ir tikai trešais I. Kalniņa darbs koncerta žanrā. Iepriekšējie divi tapuši pagājušā gadsimta 60. gados. Jaunāko darbu raksturo vienkāršība, melodiskums, tēlainība. Solists P. Endzelis atklājis, ka viņa iztēlē šī mūzika uzbur dažādas dabas ainas. Lai nenomāktu obojas maigo tembru, komponists orķestri veidojis no stīgu instrumentiem, pūšamo instrumentu grupas pārstāvēja tikai pa vienam mūziķim. Tāpat kā iepriekš miniatūrā, arī šeit tembrālo krāsu paleti papildināja sitamie instrumenti, arfa un čelesta. Katrā no trim daļām klausītājam atklājās bagātīgas skaņu gleznas. Pirmajā un trešajā daļā gan bija vērojamas fragmentāras ritmiskas nesakritības dažu instrumentu grupu vidū, taču diriģents nenoliedzami lika uzsvaru uz melodiskumu kā caurviju motīvu. Šo opusu visdrīzāk varētu nosaukt par lirisku, romantisku un tēlainu dziesmu obojai ar orķestri, kurā izdziedāt sapņus un ilgas. Savukārt orķestris ir kā atbalsts un atbalss solistam.
Koncerta pirmā daļa tika ieturēta liriski maigā un sapņainā noskaņā, bet otrajā daļā izskanēja atšķirīgas intonācijas. Pēc 15 gadu pārtraukuma I. Kalniņš savā daiļradē atkal pievērsies simfonijas žanram. Viņa radītā Septītā simfonija būs viena no pērn LSO aizsāktā Latvijas simtgades simfoniju cikla. Līdz 2021. gadam plānots atskaņot un ierakstīt desmit latviešu komponistu simfonijas.
I. Kalniņa opuss veidots tradicionālajā četrdaļu formā. Komponists pirms atskaņojuma gan nav vēlējies skaidrot savu muzikālo ieceri. Taču diriģents M. Sirmais nav noliedzis, ka noteikta tēlu sistēma ir. Pirmajā daļā var saskatīt bērnības ainas, otrajā – nokļūt sapņu dārzā, savukārt trešā daļa “Iela” ienes kontrastējošus tēlus. Noslēdzošā, ceturtā daļa, ieved klausītāju templī. Protams, tematiskais skaidrojums ir tikai vispārējs, katrs var ļauties savai iztēlei.
Lai arī darbā netrūkst dramatisma, tomēr ar gadiem un pieredzi komponists izvēlējies iet muzikālās vienkāršības ceļu, ļaujot uztvert savu ieceri tieši un nepastarpināti, neiegrimstot simboliskā daudzslāņainībā. Klausītāja auss nemitīgi var sekot muzikālajai līnijai, kas kā iezīmēts pavediens ved cauri skaņu labirintam, ar I. Kalniņam tik raksturīgajiem motīviem un intonācijām. Vai tā būtu sirsnīgā vienkāršība simfonijas pirmajā daļā, vai svešatnīgi kareivīgā varenība finālā – tas joprojām ir daudzu mīlētais, pret klausītājiem demokrātiskais I. Kalniņš.
Koncerta kopnoskaņa nav raksturojama kā jaunu ceļu meklējumi. Drīzāk – gadu gaitā krātās pieredzes apkopojums, domu paužot neuzbāzīgi, taču ar noteiktu pārliecību. Un noteikti melodiskums pāri visam. Droši vien kaislīgākie komponista daiļrades pielūdzēji varētu vēlāk dungot ne vienu vien no jubilejas gada koncertā dzirdētajiem motīviem.
