“Memoriāls”: Represēto radinieki Krievijā joprojām baidās 2
Staļiniskā terora laikā represēto piederīgie aizvien biežāk lūdz izņemt savu radinieku vārdus no Krievijas Vēstures pētniecības un cilvēktiesību aizsardzības centra “Memoriāls” apkopotā un vietnē “memo.ru” publiskotā represēto saraksta, intervijā “Radio Svoboda” atklājis Krasnojarskas “Memoriāla” nodaļas priekšsēdētājs Aleksejs Babijs.
“Izskaidrojums ir vienkāršs: baidās. Dažkārt kaunas. Ja nu kaut kas nelāgs notiks ar viņiem vai viņu tuviniekiem. Kad mēs ekspedīcijās aptaujājam ļaudis, viņi nevēlas atklāt tādu informāciju par sevi un radiniekiem. Nesen kāda vecmāmiņa vienā no ciemiem strikti atteicās izstāstīt, kā viņu “atkulakoja”: un ja nu mazdēliem dēļ tā kas būšot?” “Radio Svoboda” pastāstīja Babijs.
Krasnojarskas “Memoriāls” jau 30 gadus vāc informāciju par politiskajām represijām Krasnojarskas apgabalā, kas bija viens no galvenajiem PSRS reģioniem, kurp uz nometnēm un nometinājumā sūtīja represētos. Vairāk nekā miljons upuru vārdi līdz šim apkopoti 14 sējumos, starp šiem cilvēkiem ir arī represētie latvieši. Darbs pie sarakstu papildināšanas turpinās un ilgs vēl vismaz piecus gadus. Kopumā visā Krievijas teritorijā “Memoriāls” noskaidrojis ap 2,6 miljonus padomju periodā politiski represēto vārdu. Babijs atgādināja, ka vēl samērā nesen attieksme pret represētajiem Krievijā līdzinājusies attieksmei pret kara varoņiem; viņi ir oficiāli reabilitēti, taču šobrīd cilvēkus tas vairs nepārliecina. Pirmie signāli, ka represēto pēcnācēji sāk spriest “ka tik kaut kas nenotiek”, bijuši manāmi ap 2004./2005. gadu un kopš tā laika tendence tikai augusi.
“Tās nav bailes no tā, ka varētu atkārtoties represijas, bet gan kauns. Tieši tādā veidā šobrīd strādā mūsu Krievijas propaganda, – ka čekista mazdēlam būt nav kauns, bet būt par mazdēlu cilvēkam, kurš gāja bojā no čekista rokas, ir,” radiostacijai “Eho Moskvi” ziņu komentējis vēstures zinātņu doktors Andrejs Zubovs. Pēc viņa domām, tieši tamdēļ represēto pēcnācēji Krievijā nolemj slēpt savu radinieku piemiņu. Tas liecina par izkropļotiem orientieriem un vērtībām Krievijas sabiedrībā. “Kamēr vien čekisti un tādi kā čeku radījušais Ļeņins, tās vadītājs Fēlikss Dzeržinskis un izmantotājs Kirovs, stāvēs uz katra laukuma un viņu vārdos būs nosauktas ielas visās Krievijas pilsētās – kā gan cilvēki lai nekaunās, ka bijuši šo “dižo varoņu” upuri? Viņiem ir kauns, ka viņu senči reiz bija nostājušies to ceļā,” tā Zubovs. Vēsturnieks norāda, ka situācijai vajadzētu būt pilnīgi pretējai un tā kā varai ir jāatbild par to, ko darījuši priekšteči valsts vadībā, staļinisko represiju upuru radiniekiem pienāktos valsts izmaksātas kompensācijas.
