Ziņa par Ingrīdas Pičukānes izstādi “Sarkanā istaba”, kurā viņa ataino ar mēnešreizēm saistīto personīgo pieredzi, zibenīgi uzkarsēja tīmekļa temperatūru līdz vairākiem simtiem komentāru.
Ziņa par Ingrīdas Pičukānes izstādi “Sarkanā istaba”, kurā viņa ataino ar mēnešreizēm saistīto personīgo pieredzi, zibenīgi uzkarsēja tīmekļa temperatūru līdz vairākiem simtiem komentāru.
Foto – Ilze Pētersone un Kristīne Madjare

Mēnešreizes mākslā – pārāk smags kumoss Latvijas sabiedrībai? 8

Ziņa par Ingrīdas Pičukānes izstādi “Sarkanā istaba”, kurā viņa ataino ar mēnešreizēm saistīto personīgo pieredzi, zibenīgi uzkarsēja tīmekļa temperatūru līdz vairākiem simtiem komentāru. Gandrīz visi no tiem bija naidīgi, izsmējīgi un rupji. Vai menstruācija mākslā ir pārāk smags kumoss Latvijas sabiedrībai?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Lai vienai daļai šā raksta lasītāju nerastos kārdinājums, daudz nedomājot, piemest arī savu žagariņu mākslinieces cepināšanai uz sārta, lūk, daži tipiskākie, tomēr ne melnākie komentāri, kā arī viens patīkams izņēmums:

– Aaa, nabaga Purvītis, tas būtu kūleni apmetis, savā kapā gulēdams. Laikam aiz skaudības vai varbūt – prieka?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kas būs tālāk? Izkārnījumiem veltīta teātra izrāde?

– Trakā, trakā pasaule ar visiem garīgi slimajiem māksliniekiem!

– Nav labais stils kaut kādu smērētāju nosaukt par mākslinieci – tad jau pat trīsgadīgs bērns ir mākslinieks un daži ir pat talantīgāki. Te ir vietā teiciens “Tukša muca tālu skan” 🙂

– (..) Nu un tad? Mēnešreizes pat bībelē minētas un noteikumi šai sakarā rakstīti nez kāpēc priekš vīriešiem – kāpēc? Pareizticīgajiem vēl šodien nav atļauts dievkalpojumos piedalīties šais dienās un sakramentus pieņemt… Ne bez laba pamata un svarīga iemesla šie “barbariskie” noteikumi – patiesi nopietna un svarīga lieta ir šī tēma – vispārizglītojoša –, nevis liekulīgi slēpjama un noklusējama.

Izstāde par sāpēm un ekstāzi 

– Katras sievietes dzīvē šis notikums – mēnešreizes – ir būtisks. Ļoti daudzām, tāpat kā man, tās ir sāpīgas. Esmu padomju laika bērns, dzimusi 1978. gadā, un, lai es par šo tematu runātu, bija jāpārkāpj iekšējai robežai. Manas izstādes stāsts ir par sievietes dzīves daļu, kas tiek noklusēta, par kuru kaunas, – mākslas darba pamatojumu izklāsta Ingrīda Pičukāne, piebilstot, ka viņai raksturīga sociālā taisnīguma izjūta, tāpēc feminisms ir viens no aspektiem, kas raksturo mākslinieces darbus.

Reklāma
Reklāma

Savu “Sarkano upi” uz Latvijas Laikmetīgā mākslas centra Ofisa galerijas baltajām sienām viņa attēlos gandrīz divus mēnešus, lai noslēguma dienā uzklātu pēdējo otas triepienu. Gleznojums, kas sākās ar asinssarkanām sāpēm un asarām, beigsies ar laimes un pat ekstāzes sajūtu.

– Pēc milzīgajām sāpēm organisms ir tā atslābis, ka spēj izjust eiforiju no tā vien, ka esi, elpo, tev nekas nesāp, pilnīgā mierā vari vērot kaut vai zāles stiebru, izbaudot esamības prieku, – par pašas pieredzi stāsta māksliniece.

Apzinājusies, ka tēma ir tabu, taču skandāls nav bijis padomā. No ļaužu reakcijas dažos interneta portālos kļuvis fiziski slikti, jo skaidri noprotams, ka vairākums pat nav mēģinājuši iedziļināties, par ko būs izstāde, bet ķengāšanās un vaicājums – kas tad būs tālāk, vai vēmekļi un izkārnījumi – vienkārši parāda nezināšanu mākslas procesos.

Nost ar glamūru 

Kas pie mums “šausmas”, citur pasaulē vairs sen nav jaunums. Ingrīda nosauc amerikāņu mākslinieču – feministu instalācijas un performances ar nosaukumu “Sieviešu māja”, kas 1971. gada sākumā bija skatāmas kādā 17 istabu ēkā Kalifornijā. Vienas no idejas autorēm – Džūdijas Čikago – darbā sterili baltas vannas istabas priekšplānā bija novietota atkritumu kaste ar asiņainiem higiēniskajiem tamponiem, tā simbolizējot tabu tematu publiskošanu.

Latviešu māksliniece, diendienā izdzīvojot “Sarkanās upes” sajūtas, nejūtotas vientuļa. Nevarot gan teikt, ka publika staumēm plūstu uz Alberta ielas 13. nama 7. stāvu, tomēr pa laikam kāds te iegriežas un nemaz nerauc degunu. Nesen lai, ienākuši pat divi austrāļu jaunekļi, parunājušies par mākslu, pabrīnījušies par reakciju portālos – Austrālijā šāds temats ļaužu prātus īpaši nesatraucot.

Izstādes noslēgumā Ingrīda Pičukāne iecerējusi atvēršanas svētkus vēl vienam “Sarkanās istabas” darbam – maztirāžas alternatīvajam žurnālam jeb zīnam “Samanta”, veltot tā saturu ķermeņa novērtējumam.

– Kaut kādā ziņā pretnostatu to glancētajiem, glamūrīgajiem sieviešu žurnāliem, kas vienā lappusē runā, lai sevi iemīlam, kādas esam, bet otrā raksta par krēmiem, kas palīdz kļūt par 20 gadiem jaunākai. Sievietei tie nevis palīdz, bet traucē dzīvot, – nosaka māksliniece.

Mākslas kritiķe Jana Kukaine. Foto – Ilze Pētersone un Kristīne Madjare

Mākslā – par daudz “kosmosa” 

– Man prieks, ka Latvijā biedzot esam nobrieduši runāt arī par šādiem jautājumiem, – par izstādi “Sarkanā istaba” saka mākslas kritiķe Jana Kukaine, kura menstruācijas tematu skārusi arī savā pagājuša gada nogalē izdotajā grāmatā “Daiļās mātes”. Viņai gan nākas atzīt, ka situācija ir duāla – tēma tiek iznesta uzmanības lokā, taču pat tik maigā izteiksmē, kādā Ingrīda Pičukāne runā par mēnešreizēm, tā izrādījies pārāk smags kumoss Latvijas sabiedrībai, vismaz tai daļai, kas izteikusies tīmeklī.

– Tas ir pārsteidzoši, jo izstāde ir ļoti poētiska, tur nav nekā šokējoša, pilošu asiņu vai kā tamlīdzīga, tāpēc ka māksliniece par savu privāto pieredzi stāsta ar metaforiskiem tēliem, – spriež J. Kukaine un piebilst, ka, visticamāk, 99% no sašutušajiem rakstītājiem gleznojumu nemaz nav redzējuši. Nav ļaunuma bez labuma – skandāls mākslas faktam piesaista uzmanību.

“Sarkanā istaba” uzskatāma par nozīmīgu notikumu, uzskata kritiķe, jo Latvijā ir ļoti maz politiski vai sociāli aktīvas mākslas.

– Esmu par to, ka vairāk vajag runāt par lietām, kas mūs skar ikdienā, citādi pārāk daudz lidināmies kosmosā un spriežam par kaut kādām abstraktām, metafiziskām tēmām, kur sprieduma iznākums nekādā ziņā vai ļoti minimāli ietekmē mūsu ikdienas gaitas.

Menstruāciju dēļ sievietei joprojām jāsastopas ar netaisnību, piemēram, situācijās, kad atšķirīgais viedoklis tiek skaidrots – ai, viņai taču ir kritiskās dienas – vai vēl banālāk – stāvot teātrī, kino vai citviet garajās rindās pie labierīcībām. Daudziem telpu plānotājiem joprojām nav skaidrs, ka sieviešu vajadzība apmeklēt labierīcības ir daudz biežāka nekā vīriešiem, arī to pašu mēnešreižu dēļ.

Feminisma klasiķi privāto uzskata par politisku, tas nozīmē, ka caur norisēm, kas notiek ar cilvēka ķermeni, iespējams ieraudzīt savu vietu sabiedrībā un tās uzbūvi. Šādā fokusā izstāde par menstruācijām piestāv feminisma virzienam, par kuru, kā atzīst J. Kukaine, Latvijā pastāv visai šaura izpratne.

Pieskarties sev 

Grūti pateikt, vai modrākās patriarhālisma sargātājas mūsu valstī ir pašas sievietes, taču mākslinieču aprindās no feminisma vārda liela daļa vairās kā no sērgas. Padomju laika “tradīcija” nerunāt par feminismu pārņemta arī neatkarīgās Latvijas mākslas laukā. Kritiķe atgādina vienu no spilgtiem deviņdesmito gadu notikumiem – Latvijas Nacionālās sieviešu līgas projektu –, kura aktivitātes vistiešākajā mērā sasaucās ar Rietumu feminisma tematiku, taču grupas pārstāves ar kuratori Ingu Šteimani priekšgalā šo saistību cītīgi noliedza. Kad līdzīga situācija atkārtojusies arī vēlāk ar citiem projektiem, filozofam Artim Svecem nācies atzīt, ka demonstratīvie atgaiņāšanas mēģinājumi apliecina Latvijas mākslas pasaules pārstāvju vājās zināšanas par feminismu un tā ietekmi uz mākslu. Nav arī brīnums, jo Latvijas Mākslas akadēmija studentiem par šo tematu piedāvā tikai vienu lekciju.

Ingrīda Pičukāne nebaidās sevi pieskaitīt feministēm, arī mākslas kritiķe Jana Kukaine – ne un sola tematu turpināt konkrētā sarīkojumā. Kā kuratore viņa šopavasar organizē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kupolu zālē sievietes ķermenim veltītu piecu mākslinieču izstādi “Es pieskaros sev”.

Uzziņa 

Ingrīdas Pičukānes izstādes “Sarkanā istaba” gleznojuma “Sarkanā upe” tapšana apskatāma katru darba dienu Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā. Pasākuma noslēguma dienā 2. februārī notiks arī atvēršanas svētki mākslinieces izdotajam alternatīvajam žurnālam “Samanta”, kas veltīts ķermeņa slavēšanas un kaunināšanas tematiem (no angļu valodas – body positivity, body shaming).

Ingrīda Pičukāne glezniecību apguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un Igaunijas Mākslas akadēmijas Animācijas nodaļā. Veidojusi ilustrācijas Jāzepa Osmaņa grāmatai “Noslēpums” un Jura Zvirgzdiņa – “Muzejā iespīd Mēness jeb Tobiass un draugi sargā Rīgas vēsturi”, dizaina autore pērn izdotajai Janas Kukaines grāmatai “Daiļās mātes”. Vairākkārt piedalījusies laikmetīgās mākslas festivālā “Survival Kit”, viņas zīmētie komiksi regulāri tiek publicēti Baltijas komiksu žurnālā “Š!”, kā arī ietverti latviešu komiksu izstādēs ārvalstīs.