Kultūra
Kultūrpolitika

Nejaušs režisors no Dieva. Aloizam Brenčam apritētu 900


Aloizs Brenčs
Aloizs Brenčs
Foto: Anda Krauze un Kino muzeja arhīvs

Šogad Aloizam Brenčam, filmu “Mirāža”, “Šahs briljantu karalienei”, “Rallijs”, “Dubultslazds”, kā arī visā PSRS slavenā un joprojām neaizmirstā seriāla “Ilgais ceļš kāpās” režisoram apritētu 90 gadu. Viņš pats šo jubileju nepieredzēs, jo pēkšņi, dažu stundu laikā, no infarkta nomira 69 gadu vecumā.

Kādā intervijā 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad grasījās iet politikā, kļūstot par Rīgas domes deputātu, režisors Aloizs Brenčs, kurš, kā zina viņa laikabiedri, visumā nelabprāt dalījās personiskās atmiņās, pastāstīja vienu bērnības epizodi: “Bērnībā mūsu pagalmā bija ienācis leijerkastnieks ar mērkaķīti uz pleca.

Man mērkaķītis toreiz izvilka laimes zīmīti.

Tajā bija rakstīts, ka es būšu mākslinieks un nodzīvošu līdz 82 gadiem. Ticiet vai neticiet, bet daudz no tā, kas tajā zīmītē bija rakstīts, ir piepildījies.”

Mēs nekad neuzzināsim, ko vēl pareģojums solīja. Bet zinām, ko Aloizs Brenčs sasniedza, tikai, iespējams, vēl neesam to līdz galam novērtējuši.

Nejaušs režisors no Dieva

Pēc loģikas, Aloizam Brenčam kino vispār nebija jānokļūst. Viņš nācis no trūcīgas rīdzinieku ģimenes, tādēļ bērnības vasarās papilnam izjutis ganiņa likteni ar agrajiem, dzestrajiem rītiem un karstajām, kukaiņu bagātajām pusdienām, prom no ģimenes – tā bija iespēja nopelnīt iztiku. Tēvs – audējs pēc profesijas – bija vienīgais pelnītājs un vienmēr atgādināja, ka jāmeklē tāds darbs, kurš der arī vecumdienām.

Ja nebūtu iestājusies padomju vara, visticamāk, Aloizs Brenčs nebūtu varējis studēt, kur nu vēl režisora amatu.

Taču vara mainījās, un Aloizs Brenčs iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijā (tobrīd Latvijas Valsts konservatorijā) Režijas fakultātē.

Pats viņš jau septiņdesmitajos gados, ieguvis laba detektīvžanra filmu režisora reputāciju, teica, ka iztēloties un režisēt viņam paticis agri: “Jau kopš bērnu dienām stāstot vienmēr esmu mēģinājis kādu ietekmēt ar iztēli. Bērnu spēlēs centos citus organizēt, lai viņi pakļautos manai iecerei. Bērnībā mēs savās spēlēs meklējām pagrabus, bet, ja pagrabs neatbilda kādai iecerei, kāpām bēniņos. Ar fantāziju aizvien esmu centies pārdabūt otru cilvēku savas uztveres pusē.”

Plānota bija specializēšanās operas režijā, un, kas zina, mums būtu pazīstams operu režisors Aloizs Brenčs, ja viņu neievērojusi nesen nodibinātās Rīgas Kinostudijas redaktore Aina Adermane.

“Regulāri sastapos ar Aloizu Brenču – Aļiku, tā viņu visu mūžu visi sauca – Kultūras ministrijā. Teicu: traki, ka Kinostudijā nav labu latviešu režisoru.

Tu tāds kārtīgs latviešu puika, nāc pie mums strādāt.

Viņš teica: “Ko tu, Aina, es taču no tā kino neko nesaprotu,”” atceras Adermane. Tomēr izdevies pār-liecināt pamēģināt, stāstot, ka visi sāk ar tehnisku darbu hronikā, ne jau uzreiz pie mākslas filmu uzņemšanas.

Būdams rūpīgs, precīzs un pamatīgs (šo viņa iezīmi atzīst un slavē profesionāļi, kas ar Brenču strādājuši kopā), viņš vispirms detalizēti iepazinis montāžas procesu, vairākus gadus veiksmīgi darbojies dokumentālā kino žanrā – viņa kontā filmas “Mana Rīga”, ko daļa profesionāļu uzskata par pirmajiem asniem Rīgas poētiskā dokumentālā kino laukā, “Rokas un sirds”, “Tu un es”. Brenčs arī brauca uz Maskavu stažēties un kā brīvklausītājs piedalījās Valsts kinematogrāfijas institūta nodarbībās.

Intervijā žurnālam “Kino” 1978. gadā režisors uzsvēris, cik nozīmīgi režisoram izprast montāžas būtību: “Lai cik sportists arī lasītu literatūru par to, kā čempions paceļ svaru stieni, ja viņš ik dienu netrenēsies, nekādu rezultātu nebūs. Tā arī mēs – visu laiku, visu savu radošo mūžu mums jātur rokās filma, jāpētī savas režisora domas saistība ar aktieru darbu, ar optikas iespējām. Gadās, režisors izdomā lieliskas epizodes, taču apjūk, kad jāsāk tās filmēt.”

Aloizs Brenčs nemēdza apjukt, kad jāsāk filmēt.

Vairāku Aloiza Brenča filmu direktors, viņa pēdējās kinolentes “Anna” producents Māris Kursītis stāsta – kā režisors Brenčs vienmēr bijis ļoti organizēts, ļoti konkrēts, vienmēr, kad sākās darbs uzņemšanas laukumā, zināja, kas jādara, un zināja, kā to izdarīt. “Un arī pret citiem viņš bija prasīgs – gan pret aktieriem, gan arī filmas māksliniekiem, scenogrāfiem. Visam bija jābūt kārtībā,” atceras Māris Kursītis.

Šo Aloiza Brenča īpašību rakstā žurnālam “Liesma” 1983. gadā pieminējis arī aktieris Harijs Liepiņš: “Es vienmēr esmu apbrīnojis šo režisora maņu – filmēt sīku epizodi (sevišķi filmas uzņemšanas sākumā) un redzēt to jau gatavas filmas metrāžā. Ir nācies strādāt pie režisoriem, kuriem nav pārskata, nav pat skaidrs, kā viņi pabeigs filmu, un tas ir katastrofāli. Brenčam tas ir skaidrs, un tas ir pulss, kas filmas realizāciju, šo trauslo radošo kardiogrammu, notur no sākta gala līdz beigām pozitīvu.”

Jāpiebilst gan: arī pats režisors vienmēr darījis visu, lai palīdzētu aktieriem sagatavoties filmai. Tā pēc seriāla “Zītaru dzimta” kinoprovju beigām un aktieru apstiprināšanas galvenajās lomās Brenčs sapulcinājis visu radošo grupu un sīki izklāstījis kinolentes emocionāli filozofisko koncepciju, stilu un formu, pat detalizēti aprakstījis grima nozīmi un muzikālo risinājumu. Turklāt katram aktierim izvirzīts konkrēts uzdevums nākamās filmas mākslinieciskajā veidojumā.

Ne ar visiem aktieriem Aloizs Brenčs bija gatavs strādāt. Iesācējus viņš tikpat kā nekad neņēma savās filmās, tikai aktierus, par kuriem bija pārliecināts. Un bieži tie bija lietuviešu aktieri – mūsējie meistaram šķita pārāk teatrāli. “Es visai skeptiski skatos uz iesācējiem, kas tikko beiguši teātra fakultāti. Uzņemšanas laukumā, filmējot ar profesionālu aktieru ansambli, nav laika noņemties ar iesācēju, lai viņu ar lielām pūlēm uzbudinātu īstam aktieriskam pārdzīvojumam. Ir jāsagatavojas krietni pirms filmēšanas, tas ir jādara skolai, ar to ir jānodarbojas aktierim pašam. Neticu arī “aktieriem, kas nāk no tautas”.

Tas ir tikai mīts par pasaulslavenām kinozvaigznēm, piemēram, Sofiju Lorēnu, kas ieguvušas slavu un panākumus bez skolas.

Ja šīs zvaigznes nav mācījušās institūtos, tad viņas to ir darījušas privāti, patstāvīgi.”

Tāpat Brenčam vienmēr bijusi prasība, lai aktieris būtu fiziski gatavs izpildīt sarežģītu darbību bez kaskadieru palīdzības. “Viņam nepatīk apvēlušies, mazkustīgi, mieru mīloši aktieri. Pats viņš jau desmitiem gadu vairākas reizes nedēļā apmeklē treniņus smagatlētu klubā. Aļiks nav īpaši slaida auguma, bet viņš ir plats, kantains (Kurzemē par tādiem saka: kā bišu skapītis), tas liecina par labu muskulatūru, pie tam to viņš netrenē pludmalei, bet savai labsajūtai un, bez šaubām, arī pašapziņai,” rakstīja Harijs Liepiņš. Jāpiebilst: 20. gadsimta 60. gados Rīgā, Akas ielā, tika nodibināts atlētiskās vingrošanas klubs. Starp tā dibinātājiem bija arī Aloizs Brenčs, un viņš to turpināja apmeklēt līdz pat kluba pastāvēšanas beigām, kad pats jau bija visnotaļ cienījamos gados.

Slavas stunda – “Ilgais ceļš kāpās”

Foto: Anda Krauze un Kino muzeja arhīvs


1981. gadā uz ekrāniem nonāca zvejnieka dēla Artūra Bangas un saimniekmeitas Martas Ozolas daudzsēriju mīlas stāsts “Ilgais ceļš kāpās”. Daudzsēriju mākslas filma toreiz bija visai neparasta parādība – jā, bija “Ēnas izzūd pusdienā”, “17 pavasara mirkļi”, bija “Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumi”, bet tas arī viss.

Taču “Ilgais ceļš kāpās” turklāt vēl skāra visai sāpīgas, līdz tam padomju kinematogrāfā praktiski aizliegtas lappuses – neviennozīmīgi traktējamo kara laiku ar varas maiņām, pēckara nacionālie partizāni nebija tēloti kā pilnīgi nelieši, un arī Martas liktenis – nelaimīga mīlestība, neveiksmīga laulība, izsūtījums kopā ar dēliņu – raisīja līdzjūtību, nevis partijisku nosodījumu un naidu.

“Ilgais ceļš kāpās” kļuva par visvairāk pazīstamo Rīgas Kinostudijas darbu,” retrospektīvi jau 21. gadsimta sākumā raksta portāls “KinoTeatr.ru”. “Par seriāla popularitāti daiļrunīgi liecināja tas, ka neskaitāmi 80. gados dzimušie bērni ieguva vārdus Marta un Artūrs par godu skatītāju iemīļotajiem tēliem. Šie nu jau pieaugušie “Ilgā ceļa” bērni, kuri skaita ziņā var konkurēt ar “olimpiādes bērniem”, ir arī, šķiet, vienīgais kopīgais, kas Krievijai un Latvijai palicis no kopīgās padomju pagātnes.”

Filma 1983. gadā atnesa PSRS Valsts prēmiju režisoram Aloizam Brenčam, scenāristiem Oļegam Rudņevam un Dmitrijam Vasiliu, operatoram Jānim Mūrniekam, māksliniekam Gunāram Balodim un aktieriem Jozum Kiseļum, Lilitai Ozoliņai un Eduardam Pāvulam. Lilitai Ozoliņai Martas loma, kurai gan sākotnēji bija nolūkota pavisam cita aktrise, iespējams, izrādījās par noteicošu pagriezienu karjerā.

Tiesa gan, jau 1984. gadā disidents Eduards Berklavs vēstulē Latvijas inteliģencei kritizēja filmā attēloto realitāti, norādot, ka Martas izvešana ir rādīta gandrīz kā ciemos braukšana: “Krievi izsūtīto sveštautieti sagaida kā mīļu ciemiņu: paēdina, ierāda atsevišķu istabu dzīvošanai, iesaka rakstīt lūgumu uz Maskavu, un represētā nekavējoties tiek atbrīvota… Vai var vēl vairāk ņirgāties par mūsu un citu tautu traģēdiju, par tiem tūkstošiem, kuru kauli vēl tagad balo tur – ziemeļos?!”

Savukārt Māris Kursītis iebilst, ka Brenčs labi sapratis – filma daudziem nebūs pa prātam: “Kāpēc visi aizmirst, kādā laikā viņš pieķērās šai tēmai? Viņš riskēja ar visu, to apzinājās un tomēr filmēja.”

Ir teiciens, ka par to, par ko nevar runāt, var klusēt. Vai “Ilgais ceļš kāpās” bija šis gadījums? Vairs nav neviena, kurš varētu pastāstīt, cik grūti bija saskaņot filmas uzņemšanu. Režisora sieva Asja jau pēc Aloiza Brenča nāves laikrakstam “Moskovskij komsomoļec” sacīja – ja sižeta autors nebijis Oļegs Rudņevs (tobrīd LPSR Kinematogrāfijas valsts komitejas priekšsēdētājs. – L.K.-Š.), projektu īstenot neatļautu: “Tieši viņš nodrošināja PSRS Valsts kinematogrāfijas komitejas atbalstu, sastapās ar neskaitāmajiem “konsultantiem uzvalkos” – VDK ģenerāļiem.

Dzēra kafiju un konjaku kopā ar viņiem, pūloties aizstāvēt filmas asākās epizodes.

Jo tēmas, kuras tā skāra, neviens cits aizskart nebija atļāvies.”

Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova, kura kopā ar Aloizu Brenču strādājusi viņa pēdējā filmā par katoļu mūķeni Annu Notkenu – “Anna”, uzskata: Brenča un “Ilgā ceļa kāpās” ieguldījums ir nepietiekami novērtēts. ”

To runā profesionāļu vidē, bet diemžēl nav nekad izskanējis skaļi, ka Brenčs ar savu “Ilgo ceļu kāpās” iemina neatkarības taciņu.

Filmā tā laika notikumi bija parādīti no visām pusēm, radīja simpātiju pret baltiešiem plašajā valstī blakus mums, kas arī bija svarīgi vēlāko lēmumu pieņemšanas gaitā. Domāju, viņa teksti un pasaules sajūtas līdz šim vēl nav pietiekami ne novērtēti, ne izanalizēti.”

Foto: Anda Krauze un Kino muzeja arhīvs

Pašam Brenčam viņa nākamais “seriāls” “Zītaru dzimta” šķita gan svarīgāks, gan sarežģītāks nekā “Ilgais ceļš kāpās”, tomēr arī šī filma viņam bija nozīmīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš tajā varēja paust savu mīlestību pret māti – tieši šo jēgu Aloizs Brenčs ielika Martas tēlā.

Otrkārt, epizodē, kad Marta ienāk tukšā dzīvoklī, kurš, kā nojaušams, piederējis ebreju ģimenei, pie sienas redzama tumšmatainas meitenītes fotogrāfija. Meitenīte ir reāla – Aloiza Brenča bērnības mīlestība Šarlote. Viņi dzīvojuši vienā pagalmā, un, kad vācu karavīri ebrejus pārvietoja uz geto, Brenču kaimiņš Šarloti nodevis, bet Aļiks visu mūžu pārdzīvojis, ka viņam nav izdevies draudzeni nosargāt…

Treškārt, kad filmas dēļ režisoram 1983. gadā piešķīra PSRS Valsts prēmiju, Aloizs Brenčs, kurš nekad nebija dzērājs, no alkohola atteicās pavisam. Šo epizodi kādā intervijā viņš pats aprakstījis šādi: “Ciemiņi nāca cits aiz cita. Tajā laikā mani izglāba vecais draugs Petjka, kas tirgū strādāja par gaļas izcirtēju. Viņš man pa blatu sacirta daudz labas gaļas. Otrs draugs man dabūja brīnišķīgus dzērienus. Arī divas kastes ar “Long John”. Viesības ilga trīs četras dienas. Biju nolēmis, ka ar katru ciemiņu izdzeršu ne vairāk par 25 gramiem. Pēc visa tā es alkoholu vairs nelietoju.”

h2>Vīrišķīgs un ievainojams

Domas par Aloizu Brenču dalās gan kā par režisoru, gan arī kā par cilvēku. Visi, kas viņu atceras, teic – Brenčam piemitusi laba humora izjūta. Ivars Seleckis, kurš kopā ar Aloizu Brenču strādāja pie filmas “Mana Rīga”, atceras epizodi, kurā abiem bijusi jāfilmē viena no pirmajām sirds operācijām Latvijā, un Aļikam asiņainās ainas uzdzinušas gandrīz ģīboni. “Toties pēc tam atklājās, ka viņš zina diezgan daudz drūmu, bet tiešām smieklīgu anekdošu par medicīnu un ārstiem,” pasmaida Seleckis.

Ieva Romanova teic, ka Brenčam vislabāk piestāv apzīmējums “vīrišķīgs”:

“Šerps, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi iejūtīgas, maigas dabas; sentimentāls, bet kļuva pilnīgi skaidrs, ka viņam bija vīrišķais gēns. Viņš bija pārliecinošs vīrietis stājā un izturēšanās manierē, brīžiem iejūtīgs, gudrs un viltīgs, viņam bija, kā saka, čujs*.”

Savukārt Māris Kursītis teic, ka nesatricināmība, skarbums drīzāk bijis ārējais tēls, maska, ar kuru Brenčs centies pasargāt iekšējo būtību: “Viņš bija ļoti, ļoti ievainojams, un, lai tas nenotiktu, viņš bija izveidojis tādu vizuālo tēlu – raupjš, spēcīgs, dižens, varens. Viņš bija ļoti sāpīgi cietis tieši tāpēc, ka ļoti uzticējās cilvēkiem profesionāli, un es, tikko aizgājis uz Rīgas Kinostudiju strādāt, sadūros ar attieksmi, ka viņu izprovocē un tad to izmanto. Tad es viņu ņēmu savā paspārnē, sāku tam aktīvi pretoties, vairs nepieļāvu tādas situācijas, kad kļuvu par viņa filmu direktoru.”

Pie Aloiza Brenča rakstura piederējusies arī augstsirdība un izpalīdzība, piebilst Ivars Seleckis, viņš arī vienmēr centies izpalīdzēt, ja tas bijis viņa spēkos.

Iespējams, tieši šī īpašība – vēlme palīdzēt – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas aizvirzīja Aloizu Brenču politikā. Kad bija kļuvis par Rīgas domes deputātu, viņš kādā intervijā 1994. gadā uz jautājumu, kādēļ izvēlējies politiķa ceļu, atbildēja: “Aiz niknuma. Sapratu, ka cilvēki Latvijā tā vairs nevar dzīvot. Nabadzība, klusums, skumjas, bezizeja. Ir absurds, ka cilvēks izdara pašnāvību tikai tāpēc, ka viņam nav naudas, par ko paēst.

Valsts jau sākas tikai tad, kad tā garantē kaut ko cilvēkam.

Tā vien liekas, ka drīz VISU varēs nopirkt tikai par naudu. Arī mīlestību. Es nerunāju par seksuālo aizraušanos. Bet atdos, piemēram, jaunu meiteni resnam, taukainam vecim par sievu tikai tāpēc, ka viņš ir bagāts. Šobrīd cilvēkam vajag dot iespēju atgūt morālo, noturīgo filozofiju, arī pašuzupurēšanos.”

Vai Brenčam izdevās kaut ko no iecerētā deputāta amatā īstenot? Drīzāk nē, ja nu vienīgi sīkumos. Taču uzņemt pēdējo filmu “Anna”, īstenot savu apņemšanos uzņemt ticībai, reliģijai veltītu kinolenti, viņam izdevās. Ap šo filmu vēlāk izraisījās publiskas nesaskaņas ar grāmatas “Rīgas Dievmātes klosteris” autori Astrīdu Beināri – viņa pārmeta, ka Brenčs izmantojis grāmatu, nesamaksājot autoratlīdzību.

Ne Brenčam, ne Beinārei neko pajautāt vairs nav iespējams, taču Māris Kursītis pārmetumus režisoram noliedz: “Beinārei toreiz samaksājām 8000 rubļu – tā bija lielākā summa, ko vispār varēja samaksāt par materiālu, un scenāriju jau nerakstīja tikai no tā. Diemžēl tas bija brīdis, kad mainījās nauda, un rezultātā viņa saņēma apmēram 200 latu. Bet tā jau nebija Brenča vaina…”

Par Aloizu Brenču nav sarakstītas grāmatas, nav tapušas dokumentālas filmas, nav zinātnisku pētījumu, un viņš nav iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Nav, bet noteikti vajadzētu. Kamēr vēl ir cilvēki, kuri viņu atceras no kopēja darba.

Vizītkarte

Aloizs Brenčs (6.06.1929.-29.10.1998.)

Kinorežisors, darbojies arī politikā.

Mācījies Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā, no 1954. gada darbojies Rīgas kinostudijā.

1956. gadā Maskavā beidzis Augstākos kinorežisoru kursus.

Aktierkino pievērsies no 1964. gada, lielākoties uzņēmis spraiga sižeta filmas.

1977. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu.

Par televīzijas daudzsēriju filmu “Ilgais ceļš kāpās” 1983. gadā saņēmis PSRS Valsts prēmiju.

1990. gadā piešķirta Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas divas reizes ticis ievēlēts Rīgas domē, startējis arī Saeimas vēlēšanās, taču neveiksmīgi.

Sieva Asja Brenče (1938-2017), ģimenē uzaudzināta meita Una Brenče

Miris pēkšņā nāvē 1998. gada 29. oktobrī.

LA.lv