Merkele brīdina par divu ātrumu Eiropu 2
Jau nākamajā mēnesī Eiropas Savienība (ES) Romā atzīmēs 60. gadadienu, kopš parakstīts Romas līgums. Tas bija pamatā ekonomiskās savienības izveidošanai jeb tam Eiropas dalībvalstu blokam, kuru pazīstam šodien. Toreiz līgums attiecās uz sešām valstīm, tā būtība bija stiprināt mieru, demokrātiju un labklājību. Vēlākajos gados, ES paplašinoties, līgums ir grozīts, bet tā ieliktās vērtības saglabājušās nemainīgas. Tagad, tuvojoties nozīmīgajai gadadienai, šobrīd ES vadošā figūra – Vācijas kanclere Angela Merkele – nākusi klajā ar vārdiem, kas likuši aizdomāties daudziem, proti, viņa sacījusi, ka Romā līderi varētu vienoties par dažādu ātrumu Eiropu.
Eirozonu neredz kā mērķi
Valstu vadītāju sanāksmē Romā, kas simboliski iezīmēs jaunu posmu bloka dzīves līnijā, dalībvalstis vienosies par tālāko ceļa karti ES jau bez Lielbritānijas. Tas nozīmē, ka uz priekšu dosies 27 valstis, un šai kartei būs jāprot tās vest tālāk laikā, kad piedzīvota vērienīga finanšu un ekonomiskā krīze, migrācijas vilnis, konflikts Ukrainā un tagad ir ASV ar neprognozējamu jaunā prezidenta Donalda Trampa politiku. Samitā Maltā, kur dalībvalstu līderi tikās aizvadītajā nedēļā, A. Merkele žurnālistiem pavēstīja: “Mēs noteikti pēdējos gados guvām mācību no vēstures, ka Eiropas Savienība var būt ar dažādiem ātrumiem, ka ne visi visu laiku piedalīsies visos integrācijas ceļos”, piebilstot: “Es domāju, ka arī tas varētu būt Romas deklarācijā.”
Īsi pēc Merkeles ar atbalstu “divu ātrumu Eiropai” klajā nāca arī trīs ES dibinātājvalstis – Beļģija, Luksemburga un Nīderlande. Jāteic, ka vēl decembrī, ievadot Māstrihtas līguma 25. gadadienu, līdzīgi izteicās arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, norādot, ka ES būs jāvirzās uz priekšu ar diviem ātrumiem, radot orbītu, kurā uzturas dalībvalstis, kam dziļāka integrācija visos ES aspektos nav tik būtiska.
Divu ātrumu tematiku arī eksperti patlaban visvairāk saskata ES finanšu dzīvē, kur savu kodolu veido 19 valstis, kuras ieviesušas eiro un ir vienotās valūtas grupā un seko īpašiem nosacījumiem, lai noturētu stabilu savu ekonomiku, budžeta deficītu, neieslīgtu parādos. Savukārt deviņas valstis joprojām eirozonā nav, un vairākas no tām arī tuvākajā nākotnē tai negatavojas pievienoties, lai gan dalība ES paredz, ka ar laiku vienotajā valūtas grupā būs jābūt.
Brauc uzrunāt Poliju
Taču virkne ekspertu Merkeles sacītajā saklausījuši arī bažas, iespējams, par dažām tā sauktajām jaunajām ES dalībvalstīm no Višegradas bloka, proti Poliju un Ungāriju, kuru valdības patlaban ieņem ES vienotībai apgrūtinošus lēmumus. Līdz ar konservatīvās un populistiskās partijas “Likums un taisnīgums” nākšanu pie varas Polijā pieaug vēlme pēc iespējas nosargāt nacionālo varu un pretoties Eiropas kopības centieniem. Tiesa, lai gan “Likumu un taisnīgumu” bieži dēvē par eiroskeptisku spēku, tā politiķi pretēji eiroskeptiskām partijām citās valstīs nemudina Poliju izstāties no ES. Polijas sabiedrībā atbalsts ES joprojām ir ļoti augsts. Tomēr dažādo uzskatu dēļ pēdējā laikā ir pasliktinājušās pirms dažiem gadiem krietni uzlabotās Polijas attiecības ar Vāciju.
Partijas “Likums un taisnīgums” vadītājs, bijušais Polijas premjerministrs Jaroslavs Kačiņskis paudis, ka ES ir braucamrīks, lai Vācija varētu dominēt pār pārējām valstīm. “Es nesaku, ka mums nav ieguvumu, bet Vācijai ir vairāk, un tā ir absolūti numur viens, un tā nav veselīga situācija,” vācu izdevumam “Frankfurter Allgemeine Zeitung” sacījis J. Kačiņskis. Poļu amatpersonas nav slēpušas, ka uztraucas par divu ātrumu ideju, kas nozīmētu, ka ciešāk saslēgtos Vācija, Francija un Beniluksa valstis – Luksemburga, Beļģija un Nīderlande –, kas ar laiku sāktu diktēt finanšu noteikumus arī visai pārējai Eiropai.
Vācijas kanclere Angela Merkele pirms dažām dienām ieradās Polijā, lai tiktos ar valdības vadītāju Beātu Šidlo. Rietumu medijus aplidoja virsraksti, kuros bija uzsvērts, ka A. Merkele cenšas glābt Eiropu un mazināt bažas par Polijas atstumšanu divu ātrumu blokā. “Šī ir viena no svarīgākajām vizītēm Vācijas un Polijas attiecībās kopš 2004. gada, kad Polija pievienojās Eiropas Savienībai,” atzinis Polijas ārlietu institūta eksperts Sebastians Ploceņiks.
Līdzīga ar ES dziļāku integrāciju konfliktējoša doma valda arī Ungārijas varas gaiteņos. Premjerministrs Viktors Orbāns ļoti asi iestājas pret Vācijas un vairāku citu ES dalībvalstu viedokli par bēgļu uzņemšanu un imigrācijas politiku kopumā, kā arī laikā, kad ES veido enerģētisko neatkarību no Krievijas, viesos uzņem prezidentu Vladimiru Putinu un līgst jaunus projektus.
Viedokļi
Francijas prezidents Fransuā Olands: “Domāju, ka Romas dokumentā vajadzētu pieminēt divu veidu ātrumu kā ceļu uz priekšu, taču Eiropas Savienības vienotība ir un paliek visbūtiskākā. Eiropas Savienība nav naudas automāts vai pašapkalpošanās restorāns, kur tu atnāc un paņem to, kas tev patīk, kur tu izmanto strukturālos fondus un iegūsti pieeju vienotajam tirgum un pēc tam neizrādi pilnīgi nekādu solidaritāti ar pārējiem. Eiropas Savienību izveidoja, lai visi būtu stiprāki, un tas ir likums, nosacījums, ko no Romas ir jāpārved mājās.”
Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere (“Vienotība”): “Šī ideja par divu ātrumu Eiropu nav jauna. Ja tā ir doma, ka straujāk attīstās vecās Eiropas dalībvalstis, bet jaunās iepaliek, tad tā nav akceptējama. Neesmu dzirdējusi, ka Merkele būtu iestājusies par lielāku līdzekļu piešķiršanu Kohēzijas fondam vai sociālajai palīdzībai. Ja viņa domā, ka varētu notikt straujāka integrācija eirozonā, tad tur redzu racionālo graudu. Ja valstīm ir viena valūta, tad loģiski būtu harmonizēt vairākas jomas, piemēram, nodokļu sistēmu. Mums gan tas būtu sāpīgs lēmums, jo mūsu nodokļu sistēma šobrīd ir tāda, ar kuru varam labāk piesaistīt investorus.”
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Pret ideju par divu vai vairāku ātrumu Eiropu vienmēr esam bijuši piesardzīgi. Pirms laika – arī noraidoši. Bet līdz ar breksitu un augošo cilvēku neapmierinātību ar to, kā viena otra lieta tiek veidota, arī šāda ideja būtu apsverama. Šobrīd virsmērķis ir saglabāt Eiropas Savienību kā veiksmīgu projektu par spīti daudziem trūkumiem. Ja ir valstu grupas, kas vēlas paplašināt sadarbību vienā vai otrā jomā, bet citas to nevēlas, tad dažādi ātrumi būtu apsverami. Ja pretrunas sašķeļ Eiropu tik tālu, ka tā sabrūk, tad dažādu ātrumu Eiropas Savienība ir daudz labāka.”
Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK): “Tas ved pilnīgi nepareizā virzienā. Gan pēc Lielbritānijas referenduma, gan populisma uzvirmošanas, kas tiek kurināts ar antieiropas skatu, labāka atbilde nav tā, ka tagad būsim atbrīvojušies no lielā šķēršļa – britiem un tagad mēģināsim arvien vairāk nodot kompetences Briselei. Tas noārdīs šo savienību. Skatoties uz Latvijas ģeopolitiku, palūkojoties, kas ir Baltijas jūras krastos, kuri ir mūsu drošības, ekonomikas, sociālās, ģeopolitiskās, kohēzijas partneri, redzam, ka tās ir Polija, Zviedrija, Dānija, kas nav eirozonā. Mūsu partneri ir ziemeļaustrumos, un tur nebūt nav ietekmīgāko un lielāko valstu, kas varētu būt pieskaitītas pirmajam ātrumam.”
