Latvijā

Mērķis – krievus ievilkt Latvijas procesos. Saruna ar Sigitu Kirilku 16


Sigita Kirilka
Sigita Kirilka
Foto – Karīna Miezāja

Radio tiešā ēterā izteiktu cilvēka frāzi neizdzēsīsi. Tomēr raidījuma vadītāja pienākums ir nekavējoties sniegt vērtējumu dzirdētajam, ja runātājs mudinājis pārkāpt likumu, aicinājis uz vardarbību vai turējis naida runu. Raidījuma “Doma laukums” (krievu val.) vadītāja Jana Jermakova “Latvijas Radio 4”. (“LR4”) kanālā 9. maijā tā nerīkojās. Tieši otrādi, viņa pat piebalsoja kādas klausītājas ēterā paustajam viedoklim, ka 12 000 Latvijas iedzīvotāju, kas parakstījušies par iniciatīvu atjaunot Uzvaras laukumu tā vēsturiskajā veidolā, būtu vieglāk iznīcināmi. Pēcāk, pati atzīstot savu kļūdaino rīcību, žurnāliste esot skaidrojusi, ka tā rīkojusies ar mērķi nomierināt citus satrauktos prātus, cenšoties neprovocēt nākamos tamlīdzīga viedokļa paudējus. Valsts policija par notikušo sākusi resorisko pārbaudi, lai izlemtu, vai sākt kriminālprocesu. Bet kādi secinājumi ir Latvijas Radio (LR) vadībai, jautāju LR valdes loceklei programmu attīstības jautājumos SIGITAI KIRILKAI.

 

– Pirms Jāņiem Latvijas Radio publiski atvainojās par žurnālistes Janas Jermakovas profesionālo rīcību. Vai, jūsuprāt, ar to šis jautājums ir izsmelts?

– Nē, tas nav izsmelts. LR kā lielā sabiedriskā medijā pastāv noteikta kārtība un procedūras, kādā šāda veida jautājumus risinām. Pirmais ir LR iekšienē cienījamu un pieredzes bagātu kolēģu vērtējums, proti, tā ir ētikas komisija, kas sniedz savu vērtējumu par notikušo, uzklausot arī cilvēku, pret kuru šī pretenzija ir vērsta. Balstoties uz ētikas komisijas lēmumu, tiek lemts par tālākajiem soļiem. Šobrīd tas vēl ir procesā un vēl nevaru nosaukt konkrētu datumu, kad būs gala slēdziens. Jā, es vēlreiz atvainojos visiem, kas jūtas aizskarti. Minētā ētikas komisija ir atzinusi, ka ir noticis pārkāpums un tā nebija profesionāli atbilstoša rīcība. Tai pašā laikā jāņem vērā, ka “brīvā mikrofona” formā strādāt tiešajā ēterā ir ārkārtīgi grūti, jo nekad nevaram būt droši par to, kāds cilvēks piezvana un kādu viedokli pauž. Un šajā gadījumā ir acīm redzams, ka žurnāliste ar šo ļoti sarežģīto formu netika galā.

– Raidījums izskanēja 9. maijā. Atvainošanās bija 22. jūnijā. Vai nav pārāk ilgs laiks, lai reaģētu uz acīm redzamu naida runu radio ēterā?

– Atļaujiet paskaidrot. Latvijas Radio ir milzīgs apjoms satura – mums ir piecas programmas, kas raida 24 stundas diennaktī. LR rīcībā nav tāda resursa, lai mēs varētu monitorēt pilnīgi visu saturu, līdz ar to mēs veicam to izlases kārtībā. Tieši šo konkrēto “LR4” 9. maija raidījumu mēs nebijām monitorējuši. Līdz ar to cēlām to augšā, klausījāmies un vērtējām pēc tam, kad sabiedrībā parādījās reakcija.

– Ja nebūtu Saeimas deputāta Edvīna Šnores vēršanās Ģenerālprokuratūrā, Latvijas Radio uz šo raidījumu, iespējams, nemaz nebūtu reaģējis?

– Pilnīgi iespējams. Tajā pašā laikā, kā jau teicu, izlases kārtībā satura monitorēšana un vērtēšana notiek pastāvīgi. Monitorēšanu veic gan pats Latvijas Radio, gan arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. Jāpiebilst, ka tieši “LR4” programmas visaptverošs ekspertu veikts izvērtējums notika pagājušajā gadā un vērtēšana notiek arī šogad. Iespējams, kādā brīdī mēs būtu nonākuši līdz konkrētā datuma raidījuma analīzei.

– Vai tas, ka atvainošanās sabiedrībai sekoja tikai pēc pusotra mēneša, nozīmē, ka LR kolektīvā bija dažādi viedokļi par nepieciešamību reaģēt uz ēterā izskanējušo aicinājumu iznīcināt līdzcilvēkus?

– Pārrunājot šo jautājumu radio iekšienē – gan “LR4”, gan citās redakcijās –, viedoklis bija absolūti vienots, ka šāds aicinājums ir pilnīgi nepieļaujams.

– Vai nesanāk tā, ka pastāv kvalitātes dubultstandarti žurnālistiem, kas strādā latviešu valodā, un krievu valodā strādājošiem kolēģiem? Par piemēru varu minēt radio žurnālistu Aidi Tomsonu, kas ir īpaši trenēts darbam “brīvā mikrofona” formātā. Kamēr Jermakovas piemērs rāda, ka cilvēks profesionāli nav bijis tam gatavs.

– Dubultstandartu nav. Ir skaidrs, ka jebkuriem diviem cilvēkiem profesionālie līmeņi vienmēr var atšķirties. Tajā pašā laikā arī Aidim Tomsonam ēterā gadās ļoti sarežģītas situācijas. Tāpēc, tas ko mēs turpināsim, ir šī profesionālā līmeņa izlīdzināšana. Nāksim kolektīvā kopā, lai apspriestu šādus gadījumus.

– Jautājums gan ir ne tikai par žurnālistes iemaņām reaģēt uz ēterā izskanējušu ekstrēmistisku viedokli. Runa ir arī kopumā par šī konkrētā 9. maija raidījuma toni un noskaņu, kurā žurnāliste runā par “mūsu pieminekli” un “mūsu uzvaru”. Kā tas saskan ar Latvijas sabiedriskā medija saturisko ietvaru?

– Būtībā, lai izdarītu secinājumus, jāklausās “LR4” ilgākā periodā. Esam gatavojuši raidījumus, kur šis datums ticis analizēts no dažādām pusēm un aspektiem – ne tikai kā svētki, kas neapšaubāmi ir 9. maijs vienai daļai Latvijas iedzīvotāju. Arī tas mums ir jārespektē, jo arī tie ir mūsu klausītāji un arī tā ir būtiska Latvijas sabiedrības daļa.

– Tomēr gribot negribot konsekvences nav diez ko tīkamas – no “mūsu svētkiem” un “mūsu piemineklim” līdz jautājumam par “mūsu vēsturi” vai “mūsu prezidentu” un galu galā “mūsu armiju”.

– Es kategoriski noraidu šādu uzstādījumu. “LR4” redakcija savās programmās nevis nodarbojas ar sabiedrības šķelšanu, bet viņu mērķis tieši ir to sabiedrības daļu, kas runā krievu valodā, ievilkt Latvijas procesos. Tas ir Latvijā tapis oriģinālais saturs, un mēs šajā programmā stāstām gan par visiem mūsu valsts svētkiem, gan pastāvīgi aicinām studijā mūsu amatpersonas un sabiedrības pārstāvjus, kas stāsta par Latvijas norisēm un procesiem. “LR4” tieši šādā veidā mazina Krievijas informatīvās telpas ietekmi. Un, patiesību sakot, mums tas izdodas diezgan veiksmīgi, jo šī radiostacija ir vispopulārākā un ar plašāko auditoriju nopietnu krievu valodā raidošo staciju vidū.

– Cik tad plašu auditoriju “LR4” uzrunā, un cik apmierināti ar programmas saturu ir klausītāji?

– “LR4” uzrunā apmēram 120 000 klausītāju. No tiem, kas klausās “LR4”, 58% piedāvātais saturs apmierina pilnībā, savukārt vēl 37% ir drīzāk apmierināti ar šīs programmas saturu.

Tas, ka “LR4” tiek vērtēts ļoti pretrunīgi, ir pilnīgi skaidrs. Personīgi mēs to uzskatām pat par komplimentu, ka šī radio stacija tiek sista no abām pusēm. Tas nozīmē, ka neesam iebraukuši ne vienā, ne otrā grāvī, bet spējam noturēt viedokļu daudzveidību. “LR4” žurnālisti dažbrīd dabū sitienus gan no pārliecinātiem Krievijas aizstāvjiem, gan arī no pārliecinātiem Latvijas aizstāvjiem. Tas nozīmē, ka neesam rupors, esam sabiedriskais medijs – mēs nodarbojamies ar žurnālistiku, nevis taisām propagandu. Pat ja mēs kādam viedoklim nepiekrītam, šim viedoklim ir tiesības tikt izteiktam, izņemot gadījumus, kad viedoklis ir ekstrēms vai aizskarošs. Bet mēs, kā jau sabiedriskais medijs, nevaram atļauties laist ēterā tikai tos viedokļus, kas mums patīk vai subjektīvi liekas pareizi.

– Kādu iespaidu uz kanāla auditoriju atstāja karš Ukrainā?

– Ja runājam par to brīdi, kad sākās karš Ukrainā, tas tiešām atstāja lielu iespaidu uz “LR4” – auditorijas kritums bija apmēram 20 – 30%, tātad apmēram 30 000 cilvēku. Faktiski atkrita tā auditorijas daļa, kas nostājās Krievijas pozīcijā. Jo mēs nācām klajā ar pilnīgi nepārprotamu vēstījumu, ka karš Ukrainā ir nepieņemams un Krimā ir notikusi okupācija, kas ir nepieļaujama. Auditorijas daļa, kas pieslējās Krievijas viedoklim, mūs pameta. Starp citu, līdzīgi notika arī igauņu kolēģiem ar sabiedriskā medija radio staciju krievu valodā.

– Vai šo klausītāju zaudējums ir neatgriezenisks?

– Manuprāt, tā ir auditorijas daļa, kuru Latvijā ražotais saturs ir zaudējis, un šie cilvēki šobrīd uzturas Krievijas informatīvajā telpā. Šajā ziņā kaut kas varētu mainīties tikai tad, ja situācija Ukrainā atrisināsies un karš beigsies. Kad vairs nebūs tik kardinālas viedokļu polarizācijas.

– “LR4” neapšaubāmi ir medijs, kas atrodas vistuvāk auditorijai, par kuras prātiem cīnās Kremļa propaganda. Kā jums sokas šajā kaujā?

– Sasniegums jau ir tas vien, ka izdevies “LR4” izveidot kā pilnvērtīgu kanālu, kas raida cauru diennakti, piedāvājot ļoti plašu un kvalitatīvu saturu. Tas runā par ļoti daudz un dažādām tēmām, sākot ar politiku un beidzot ar kultūru, mākslu un mūziku. Protams, ļoti liels izaicinājums “LR4” ir tas, ka nākas konkurēt ar Krievijas finansētiem medijiem. Tāpat jāatzīst, ka krievu valodā strādājošu žurnālistu vide Latvijā ir diezgan šaura. Pamatā mums šie radio žurnālisti ir jāaudzina pašiem. Un mums pašiem arī jāuztur radio žurnālistika kā tāda, jo Latvijā tās tradīcijas nebūt nav tik spēcīgas. Un šeit es runāju ne tikai par žurnālistiku krievu valodā, bet kopumā par radio žurnālistiku Latvijā.

– Kā tu domā, vai Latvija kādreiz sasniegs tādu sabiedrības integrācijas pakāpi uz latviešu valodas pamata, lai sabiedriski politisks kanāls svešvalodā sabiedriskajā medijā kļūtu nevajadzīgs?

– Domāju, tas notiks. Šobrīd gan ir grūti prognozēt, kad. Bet mēs redzam, ka liela daļa mazākumtautību jaunās paaudzes brīvi lieto latviešu valodu, mācās latviešu skolās, augstskolās, līdz ar to arī brīvi var uztvert informāciju latviešu valodā.

– Šobrīd aktīvi tiek virzīts jautājums par sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus. Tas tiek pasniegts kā vienīgais pareizais ceļš. Komercmediji palielinātu reklāmas ieņēmumus, ko tie varētu ieguldīt vietējā satura radīšanā. Turklāt mēs iegūtu arī stiprāku un neatkarīgāku sabiedrisko mediju. Vai tiešām ir pamats cerēt uz šādiem ieguvumiem?

– Nekādu sabiedrisko mediju spēku šāds solis, protams, nevairos. Šobrīd netiek piedāvāti nekādi mehānismi, kā tad iziešana no reklāmas tirgus īsti varētu notikt, kā sabiedriskie mediji varētu tapt finansēti situācijā, kad mums vairs nav reklāmas ieņēmumu. Šobrīd mums ir daļa valsts finansējuma, kas paredzēts sabiedriskā pasūtījuma izpildei, un ir nauda, ko mēs ar reklāmām nopelnām paši. Proti, ir mazliet virs septiņiem miljoniem valsts budžeta finansējums un mazliet zem pusotra miljona pašu finansējums, kas pamatā ir reklāmas ieņēmumi. Tieši šie paši līdzekļi dod mums iespēju finansēt lietas, kam valsts budžeta nauda nav atvēlēta. Galvenā problēma ir tā, ka valsts budžeta līdzekļi nav paredzēti nekāda veida attīstībai. Šobrīd mediji attīstās ļoti strauji, arī radio vairs nav tikai tas, ko dzirdam FM vilnī. Tam visam ir nepieciešams finansējums, ja gribam būt mūsdienīgs Eiropas līmeņa radio.

– Tātad, ja runājam par iziešanu no reklāmas tirgus, svarīgākais ir jautājums par sabiedriskā medija turpmāko finansēšanas modeli. Ja tas paliek kā līdz šim, sabiedriskais medijs faktiski var nonākt vēl lielākā politiskā atkarībā.

– Tieši tā. Šobrīd, ja mēs kaut kam vēlamies iegūt papildu finansējumu, tad tā ir valdība, tie ir politiķi, kas izlemj, vai mums šī nauda pienākas vai nepienākas.

– Cits variants būtu sabiedriskā medija abonentmaksas ieviešana. Vai, tavuprāt, mūsu sabiedrība tam šobrīd būtu gatava?

– No iedzīvotāju noskaņojuma, manuprāt, šobrīd tas nebūtu iespējams. Tāpēc ka palielinās daudz un dažādas izmaksas un arī ekonomiskā situācija mums nemaz tik strauji neuzlabojas. Pat ja šī abonentmaksa nav pārspīlēti liela, nedomāju, ka mūsu sabiedrība šobrīd to būtu gatava akceptēt.

LA.lv