Mobilā versija
Brīdinājums +17.6°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
1. novembris, 2016
Drukāt

Anda Buševica: Ļoti pietrūkst 19. gadsimta beigu latviešu domāšanas vēstures mērogos

Busevica_2

Anda Buševica

Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā tika atklāta izstāde “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Izstādes emocionālais spēks un viela pārdomām meklējama ne tik daudz eksponātos, cik šī stāsta jaudīgumā: pirms 120 gadiem šajā izstādē latvieši pasaulei pirmo reizi rādīja pašu radītu stāstu par to, kas tie latvieši tādi ir.

Iespējams, veļu laiks mani tā ietekmē, bet tas, par ko es apskaužu ļaužus, kas dzīvoja 19. un 20. gadsimta mijā un, spēkus nežēlojot, veidoja šo izstādi, – par domāšanas mērogiem. Viņiem piemita nesatricināma pārliecība, ka ar savu izšķiršanos – kopt latvietību – atšķir tīru lappusi lielās vēstures annālēs. Šī izstāde turpmāk ļaus pie kultūras tautām pieskaitīt arī latviešus – gan etnogrāfiskajos priekšmetos, gan tautas garamantās, kas kanālmalā uzceltajos paviljonos tika rādītas tradīciju uzvedumu veidā, rodami neapstrīdami pierādījumi latviskas gaumes un dailes izjūtai. Izstādē notika arī koncerti: skanēja latviešu tautas dziesmu apdares, tā laika latviešu komponistu mūzika, Dailes sadaļā pirmo reizi tika izstādīti latviešu mākslinieku darbi. Mēs esam latvieši! Mums ir stāstīšanas vērta pagātne, kas dod iedvesmu tagadnei, un arī mūsu bērniem un bērnu bērniem tas dos iespēju lepoties ar savu izcelsmi. Domāšana vēstures mērogos, izjūtot toreizējās “versijas – latvieši” vērienu un atvēzienu, man ļoti bieži pietrūkst mūsdienās.

Pie līdzvērtīgiem kultūras notikumiem noteikti varam pieskaitīt arī Edvarta Virzas Rak­stu 6. sējuma, kas gandrīz pilnībā veltīts poēmai “Straumēni”, iznākšanu. Rakstu 6. sējumā publicēta ne tikai pati poēma, bet arī izsekots literārā darba saistībai ar realitāti – tāds māju puduris “Straumēni” patiešām eksistējis – un Andas Kubuliņas sakārtojumā publicētas arī folklorista Alberta Jāņa Jansona, teologa Alberta Freija un filozofa Haralda Biezā apceres, kurās viņi katrs no sava interešu skatu punkta meklē “Straumēnos” Edvarta Virzas reliģisko priekšstatu iedabu. Un dievatziņa Virzam bija cieši saistīta ar Mājas jēdzienu. Filozofiskā nozīmē tā ir valsts, nācijas ideja, kas piešķir pagātni un arī turpinājumu ikkatra piedzimšanai un nomiršanai, padarot to par kādu kopīgu likteni, par daļu no Dieva lielā plāna un mūžības. Arī Virzas “Straumēni” ir domāšana mērogos.

Šo divu stāstu turpinājumu es saskatu pašreiz notiekošajos Lielo kapu nemieros. Lielo kapu draugu biedrībā ir apvienojušies tie, kuri mūsdienās nopūlas domāt ar šādu plašu vēsturisku, garīgu vērienu, redz savas dzīves un priekšgājēju pūliņu kopsakarību, un viņi šobrīd jūtas nodoti. Šajos kapos atdusas cilvēki, kuri arī pašaizliedzīgi cēluši, meklējuši veidu, kā ierakstīt sevi vēstures atšķirtajā lappusē, un dzīvojuši ar pārliecību, ka viņu dzīvesstāstā būs kaut mazliet no mūžības garšas. Tas, kā šobrīd izskatās viņu kapa pieminekļi, ož pēc nodevības. Pēc nodevības divkārt, jo nodeva tie, kuru darbība var balstīties tikai un vienīgi uz mūsu uzticēšanos. Tā ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, kam šis kultūras piemineklis tika uzticēts, paļaujoties uz to, ka viņi būs cienīgi. Un arī mūsu ievēlētā Rīgas dome, kas saredz šai Panteonā ne vairāk kā brīvu zemes gabalu pilsētas centrā. Un jāatzīstas sev, ka nodevām sevi arī mēs paši, vairākuma vienaldzība. Jo tā pamestības sajūta, kas šobrīd valda Lielajos kapos, nav izaugusi vienas dienas laikā. Un kāpēc tikai Lielajos kapos? Personības, dzīvesstāsti, ar kuriem mēs varētu izjust vēstures saikni, meklējami arī Mārtiņa, Torņakalna, Liepupes, Alūksnes kapos! Visā Latvijā!

Amizantos ķirbīšu svētkus, Helovīnus, iespējams, šogad aizvadīšu Lielajos kapos, kur 31. oktobrī tiks svinēta Barontēva 181. jubileja. Šo brīdi Lielo kapu draugu biedrība gatavojas izmantot, lai paustu savu viedokli par jaunas tramvaja līnijas ierīkošanu un Lielo kapu tālāko likteni. 1. novembrī 170. jubileja Fricim Brīvzemniekam, decembra sākumā 191. – Krišjānim Valdemāram. Droši vien šogad vēl mūsu valsts cēlāju kapu pieminekļus meklēsim bez norādēm, kā norātie lavīdamies pa nesakoptiem celiņiem.

Pievienot komentāru

Nodibināta Dejas balvaLatvijas Dejas informācijas centrs (LDIC) sadarbībā ar Kultūras ministriju nodibinājis Dejas balvu, kas turpmāk būs Latvijas augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā.
Draugiem Facebook Twitter Google+