Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. novembris, 2013
Drukāt

Vēzis… Tikai mēnesi pirms kāzām. Attiecību stāsts

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Kristīne strādā izdevniecībā un rediģē grāmatas. Lai nezaudētu saikni ar skolu, reizi nedēļā lasa lekcijas koledžā. Attiecību frontē viņa ir īsta mītu ledlauze, jo Kristīnes vīrs ir jaunāks par viņu un izglītības ziņā atpaliek. Lūkosim, vai un kā tas ietekmē jūtu dzīvi! Lūk, Kristīnes stāsts.

 

Ak, skaistā jaunība!


Divdesmit trīsdesmit gadu vecumā mana dzīve pagāja meklējumos – man patika balles, dejas, čupošanās ar draudzenēm. Iepazinos ar kādu puisi, padejoju, paflirtēju, pāris reižu satikos un tad atstūmu – kādā zemapziņas stūrītī baidījos no dziļākām jūtām un attiecībām, no tā, ka kāds mani varētu sāpināt.

Beidzu augstskolu un sāku strādāt par skolotāju – atkal jauni piedzīvojumi un pazīšanas: kolēģi, bērnu vecāki, dažādas ekskursijas un pasākumi.

Lai gan atstāju jautras meičas iespaidu, pirmoreiz ar vīrieti pārgulēju tikai 28 gadu vecumā.

Manas pirmās attiecības – krahs 


Laikam to ir izjutušas visas savā nevainībā mazliet aizsēdējušās dāmas, ka pēc pirmās reizes iestājas tāda kā atbrīvošanās fāze un sākas jauni meklējumi un piedzīvojumi jau citā līmenī. Tā notika arī ar mani, tomēr pastāvīga partnera nebija līdz kādam tusiņam, kurā pamanīju vīrieti ar skūtu galvu. Viņa mačo izskats atraisīja manī flirtētāju, taču tovakar no skūtgalvja vienkārši aizlaidos. Turklāt bija acīmredzami, ka viņš ir man par jaunu – kādu septiņu gadu starpība. Šķiet, tas viņu aizvainoja, jo uz kādu laiku uzstājīgais pielūdzējs pazuda, taču pēc pāris mēnešiem atsūtīja īsziņu un uzaicināja uz randiņu. Sākām satikties. Attiecības bija vētrainas un haotiskas, Artūram bija nejauks raksturs, bet kaut kāda kaisle un varbūt pat tieksme ieskatīties bezdibenī mani turēja kā spīlēs. Gadījās, ka brīdī, kad mēģināju no samezglotajām attiecībām atraisīties, nomira mans tētis.

Artūrs izrādīja sev neraksturīgu atbalstu. Bēdas padarīja mani uzņēmīgāku pret vismazākajām maiguma izpausmēm, jutos ļoti vientuļa. Artūrs ievācās manā dzīvoklī, es viņam pieķēros ar vēl nebijušu spēku un tā iekļuvu melnā virpulī, kas noteica visu manu turpmāko gadu dzīves stilu.

Mēdz teikt, ka vīriešiem izšķirīgs esot Kristus vecums, bet arī man 32 un 33 gadu mija bija raksturīga ar sevis meklējumiem un dziļu neizpratni. Iegāzos vislielākajā attiecību un arī atkarību bedrē. Attiecības izbeigt man pietika spēka, taču spēļu atkarība palika. Turpat netālu no mājām gāju spēlēt pie viena automāta, ko dēvēju par savu “psihoterapeitu”. Kad sapratu, ka pati ar sevi vairs galā netieku, lūdzu mammu un brāli: “Aizvediet mani uz slimnīcu!” Krīze sākās pirms pašiem Ziemassvētkiem, un tā visus svētkus es pavadīju klīnikā. Lieliska daktere deva man vērtīgus norādījumus, kā dzīvot tālāk, vēl tagad viņu atceros ar pateicību. Daktere arī norādīja, ka esmu ārkārtīgi atkarīga no mīlestības un ieteica būt uzmanīgai draugu izvēlē – strauji neiesaistīties attiecībās, jo pati nepratīšu un nespēšu tās pārtraukt, ja vīrietis darīs man pāri.

Galu galā jutos pilnīgi apjukusi, pat negāju ārā no mājas, lietoju medikamentus un slīgu arvien dziļākā depresijā.

Atgriešanās dzīvē 


Lieldienās pie manis atnāca brālis un, ieraudzījis, cik panīkusi esmu, gandrīz apraudājās. “Viss, iesim pastaigāties!” Viņš bija apņēmīgs, un man nebija spēka pretoties. Nekur tālu neaizgājām – brālis netālu no manas dzīvesvietas bija pamanījis mazu kafejnīcu. Tieši šeit sākās mana atgriešanās dzīvē. Turpmāk te nācām bieži, sadraudzējamies ar īpašnieci, izbijušu skolotāju. Te bija brīnišķīga savējo atmosfēra, un vakaros, ja vien uznāca vēlme, likām vaļā karaoki. Pasteigšos notikumiem priekšā un pateikšu, ka abi saimnieki vēlāk kļuva par manu vedējmāti un vedējtēvu.

Un tad pienāca liktenīgā diena, kad minētais krodziņš bija pilnum pilns ar tautu, visi bariņā priecīgi dzēra alu un skatījās pasaules čempionātu hokejā. Mūsējie labi nospēlēja, un tas radīja papildu uzrāvienu, dziedājām karaoki, un saimnieki ierosināja sarīkot dančus.

Visi ar prieku atsaucās. Brālis apgalvo, ka es pati esot Gunāru uzlūgusi, bet ne es, ne viņš to vairs neatceramies. Puisis bija kluss un ļoti smaidīgs, taču vakara beigās saņēmās un uzaicināja uz randiņu. Dzīvojām pavisam netālu, un tā sākās mūsu kopīgās vakara pastaigas. Tas bija jocīgi, jo, kā jau teicu, Gunārs, maigi izsakoties, tolaik nebija no runīgajiem. Tagad, kad nespēju viņa pļāpas apturēt, bieži vien smejot saku, ka mūsu iepazīšanās sākumā bija labāk!

Vīrietis, kas prot murrāt


Neticami, bet piecus mēnešus mēs, tā rociņās saķērušies, staigājām un tikai. Viņš soļoja blakus, klusēdams un laimīgi smaidot, es vai nu pļāpāju un muļķojos, vai arī klusēju un pārsteidzošā kārtā arī klusējot jutos brīnišķīgi. Bet arī joki bira kā no pilnības raga. Laikam tādēļ, ka jutos pilnīgi brīva un atraisīta.

Pat neatceros, kā nonācām līdz mīlestībai. Gunārs gan nebija pārlieku pieredzējis šajā jomā, taču to atsvēra maigums. Mīļus smieklus manī izraisīja tas, ka viņš murrāja! Jā, jā, gluži kā kaķis! Kā es viņam paglaudīju muguru vai saudzīgi aizskāru pēdas – murr, murrr, murrr!

Jā, Gunārs Artūram, manām iepriekšējām attiecībām, bija pilnīgs pretstats – Artūrs bija samācījies Ziedoņa citātus, ar kuriem slēpa savu tukšumu, turpretim Gunāra piesātinājums bija tieši klusēšanā. Taču arī Gunārs, tāpat kā Artūrs, bija septiņus gadus par mani jaunāks.

Vai izglītības trūkums ir trūkums?


Vecuma starpība nebija vienīgais, kam it kā vajadzēja mūs šķirt. Es – beigusi divas augstskolas un vēl maģistrantūru, bet Gunāram – vien septiņas klases. Varbūt spēju viņu pieņemt tādēļ, ka arī manam tētim nebija izglītības, taču viņš bija daudz lasījis un gudrāku, smalkāku, taktiskāku cilvēku pat iedomāties nespēju. Ar Gunāru bija līdzīgi. Sarežģīti ģimenes
apstākļi liedza mācīties, bija jāsāk strādāt,
bet savā arodā viņš sasniedza pilnību un nerimstas joprojām. Jā, Gunāram nav diploma, bet mūsu dzīvokli viņš pats savām rokām ir aprīkojis ar paštaisītām mēbelēm, un nu būvē vasaras māju. Rokas aug no pareizās vietas! Naudas un saimnieciskās rūpes ir vīra ziņā – sapnis, vai ne? Un galu galā – vai līdz jostasvietai izmeties, iededzis, muskuļots vīrietis, kurš liek mājai pamatus, nav arī bezgala seksīgs?! Nu manā iespaidā Gunārs ir beidzis vakarskolu un lūkojas piemērotas augstskolas virzienā.

Kāzas nelaimes ēnā


Nodzīvojām kopā trīs gadus un tad sākām gudrot, ka draugiem vajadzētu sarīkot svētkus. Kādu gan izdomāt iemeslu, lai visus saaicinātu kopā? Kāzas! Sarīkojām tās mūsu iepazīšanās datumā un vietā – mazajā kafejnīcā netālu no mūsu mājas – ar karaoki un dejām. Pasūtīju kleitu, izmēģināju vairākas frizūras, līdz atradu tādu, kas pašai pie sirds. Līdztekus prātojām par bērniem – aizgāju pie ginekoloģes, lai veiktu visas analīzes un būtu droša, ka mazulis būs ieņemts un piedzims vesels. Taču tad nāca lielais sprādziens…

Vēzis… Tikai mēnesi pirms kāzām… Ārste mani steigšus norīkoja pie onkologa. Bailēs un izmisumā lūdzu draudzeni atbraukt līdzi. Draudzene no slimnīcas piezvanīja vēl vienai no mūsu bariņa, lai atbrauc pakaļ, jo redzēja, ka es pat lāgā nestāvu uz kājām.

Abas vienā balsī apgalvoja, ka vismaz pagaidām Gunāram nekas nav jāzina, ka vīrieši reizēm pat spirāles ievietošanu nespēj uztvert normāli, apgalvojot, ka tā viņus traucē, ka viņi to jūtot, kur nu vēl izoperētu dzemdi… Es māju ar galvu, bet jau tajā pašā dienā topošajam vīram visu izstāstīju. Pirmkārt, negribēju sākt mūsu kopīgo dzīvi ar meliem, otrkārt, biju pieradusi šajos gados dalīties visā, kas ar mani notiek, un nešaubos, ka arī Gunārs, būdams manā situācijā, būtu darījis tāpat. Kaut vārdos nepateicu, manī gruzdēja viens vienīgs jautājums: vai man, sievietei, kurai nu vairs nevarēs būt bērnu, ir tiesības piesaistīt gados jaunu vīrieti? Gunārs, kā vienmēr, klusējot noklausījās manu sakāmo, ko, joprojām šokā būdama, pavēstīju mierīgi un bez nevienas asaras. Tad viņš paskatījās uz mani, skumji pasmīnēja ar vienu mutes kaktiņu un paprasīja: “Es to tā tīri medicīniski nesaprotu – kā tevi operēs? Kas pēc tam būs? Vai citādi viss būs, kā nākas? Vai mēs… (te viņam balss aizlūza) mīlēties varēsim?” “Tā vieta taču nav caurs zobs, ko aizplombē ciet,” rūgti pasmējos. Tad viņš mani cieši apkampa, pievilka sev klāt un iečukstēja ausī: “Par ko tad tu uztraucies?” Tad gan sāku raudāt. Nopiņņāju Gunāra žaketi tā, ka bija jānes uz ķīmisko tīrītavu, un, katrai asarai nobirstot, sapratu, ka būtībā tā ir laime nelaimē, ka šobrīd pārdzīvojam smagu pārbaudījumu, kurš jau mūsu kopdzīves sākumā liecina – mēs būsim kopā, lai vai kas.

Dakter, palaidiet mani uz kāzām!


Operāciju veica nekavējoties, un pēc laika bija jāiet uz starošanu. Sacīju ārstei, kas to veica: “Dakterīt, vai nevar procedūras saplānot tā, lai es pēc nedēļas tieku uz kāzām?” Viņa pameta īgnu skatu un noprasīja: “Kam tad ir tās kāzas, uz kurām tik briesmīgi vajag?” “Man pašai,” atbildēju. Viņa uzreiz atvilga un sāka laipni bubināt: “Nu ja jau pašai, tad kaut ko izdomāsim, tad jau jālaiž.”

Protams, kāzu dienā nejutos stipra un spēcīga, varēju ēst vien putriņu, taču tas mani netraucēja justies laimīgai un cerīgi raudzīties nākotnē.

Kas ir mūsu laulības pamatā? Mēs kaļam un īstenojam mazos plāniņus – vienu pēc otra. Sākām ar to, ka abi nokārtojām autovadītāju tiesības. Tad nopirkām mašīnu – lielu – lai var draugus uz piknikiem vadāt un vecākus aizvest, ja viņiem ko vajag. Tad, kā jau teicu, sarīkojām draugiem skaistus svētkus – mūsu kāzas. Jau kā precēts pāris izgudrojām, ka gribam brīvajā laikā pa dārzu parakņāties – nopirkām zemes gabaliņu upes ielokā. Tūliņ pēc tam Gunārs atsāka iet vakarskolā, bet es tajā laikā tiku galā ar kādu savu fobiju – iemācījos peldēt! Šovasar ielikām pamatus nelielai vasaras mājai ar pirtiņu – lai draugiem būtu kur satikties un nopērties. Mūsu attiecībās man patīk tas, ka psiholoģiski stiprākais nevis velk uz leju, bet, gluži otrādi, viens otru ceļam, atbalstām un domājam dažus soļus uz priekšu – ko vēl labu izdarīt? Mums ir doma turpināt tradīciju, ka Ziemassvētkos kā Salavecis un Salavecenīte apciemojam draugus un radus. Jaunus kostīmus jau tagad esmu sākusi darināt. Tikai šogad gribam uzdrošināties pabraukāt uz bērnunamiem… Gan labu darbu padarīt, dāvaniņas pasniegt, gan… Kas zina, varbūt mums veicas ieraudzīt bērnu, kurš gribētu mūs par saviem vecākiem…

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+