Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. janvāris, 2015
Drukāt

Liāna Langa: Mēs būsim te… (8)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

20. gadsimtā četrdesmit nodzīvoto gadu izraisītās asociācijas, atskatoties īsumā, ir šādas: vecvecāku stāsti par Otrajā pasaules karā pārdzīvoto, nacistu sitienu atstātās pēdas uz manas vecmāmiņas muguras, krustmātes atmiņas par gulagu, manu gados vēl tik jauno vecāku fiziskās un morālās pūles normāli dzīvot un dot bērniem labāko, tēva radi Kanādā, kurus nevar satikt, Raimonda Paula dziesmu cikls ar Dainas Avotiņas vārdiem, saule, skolā sastaptie oficiālie meli un 70. gadu vidū čekisti pie Jāņa Čakstes pieminekļa, “Radio Brīvība” skaņa virtuvē, ko pārtrauc zāģis, dzejas, kino, mūzikas un mākslas glābjošie apcirkņi, bezcerības izraisītā ļaužu masveida nodzeršanās, disidentu tiesāšana, pirmais Lediņa un Boiko Bolderājas gājiena video, ko noskatos Planetārijā, atmoda, valsts atgūšana, kapitālisma restarta cerīgās un kroplīgās formas, naudas un domāšanas maiņas un dzīve.

Trešo tūkstošgadi sagaidu Parīzē. Pēc pusnakts Elizejas laukos ar pazemes vilcienu dodamies Trafalgara laukuma virzienā. Vagoni svinētāju pārpildīti, tajos pārvietojas vairāki uzbudināti jaunekļi, kuri izkliedz saukļus arābu valodā. Kad vilciens piestāj pie Trafalgara laukuma, stalta auguma vīri, kuri nav policistu tērpos un, visticamāk, pārstāv specdienestus, visu nervozo pūli novirza uz vienu izeju, jo pārējās slēgtas. Skrienam. Ātri! Kad nokļūstam virszemē, lejā metro atskan sprādziens. Pa Trafalgara laukumu no visām pusēm joņo gaudojoši policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Tā man sākas trešais gadu tūkstotis. Nākamajā dienā skatāmies jaungada parādi karnevāla stilistikā, sēžot uz trepēm pie Svētās sirds katedrāles Monmartrā.

Viens no pirmajiem klasiskiem dzejas vakariem nolikts uz 2001. gada 11. septembri, kad man ieplānots atvērt savu krājumu “Iepūt taurītē, Skorpion!”. Cilvēki klubā “Hamlets” ierodas ar dīvainām sejas izteiksmēm, bet neviens neko nesaka. Tikai Juris Zvirgzdiņš pienāk man klāt un teic – šodien ir sācies Trešais pasaules karš. Man prāts uz jokiem nenesas, atbildu. Nē, nē, viņš atbild, šoreiz tas ir nopietni. Es viņam neticu. Pēc dzejas lasījuma ap pusnakti ieslēdzam tālrādi… visi TV kanāli rāda Ņujorkas Dvīņu torņu iznīcināšanu, skatu, kuram ir neiespējami noticēt. Cilvēku figūras krīt lejā kā pelnu plēvītes. Torņi atgādina būtnes, kurām acu priekšā salauž mugurkaulu. Draugi Ņujorkā nav sazvanāmi. Sameklēju fotogrāfiju, kurā 1992. gadā ar Eiženu Valpēteri stāvam uz Dvīņu torņa augšējās skatu platformas, lejā – Manhatana ar Centrālparka zaļo pleķi. Mēs nesmaidām. No mājas spēju iziet vien trešajā dienā, lai Rozes grāmatnīcā ar kolēģiem lasītu dzejoļus par karu. Nākamajā gadā – 
”Nord-Ost” traģēdija Maskavā ar lielu upuru skaitu, tos noindējot ar gāzi. Kadros teroristes, kuras ar rokām teatrāli tausta savas spridzekļu jostas. 2003. gadā sākas ar melīgiem ieganstiem apvītais Irākas karš. Latvijā pret to notiek protesta kustība “Mēs par mieru”, ko mediji izliekas nemanām. Pie ASV vēstniecības noliekam sēru vainagus, ar plakātiem rokās dodamies uz prezidenta pili. Vēlāk uzzinām, ka Latvijas dalība šajā karā bijusi reālpolitiska rīcība, lai 2004. gadā mūs uzņemtu NATO. Militārajai aliansei Latvija piebiedrojas 29. martā, tā paša gada 1. septembrī notiek zvēriska bērnu – ķīlnieku sagrābšana Beslanā, Ziemeļosetijā, ko pieredzu, esot grāmatu tirgū Maskavā. Vairāku simtu bojāgājušo tuvinieki joprojām meklējot taisnīgumu tiesās.

Pirms dažām dienām franču dzejnieks Marks Delūzs atsūta dzejoli. “Charlie Hebdo” redakcijas telpās noslepkavoti viņa 1968. gada paaudzes draugi un domubiedri. “Fašists ir te / Mute ciet / Un mēs / Kur esam mēs? / Fašists ir te / Smiekli asiņo / Un mēs / Kur esam mēs? / Fašists ir te / Gudrība sakropļota / Un mēs / Kur esam mēs? / Fašists ir te / Brīvā doma nogalināta / Un mēs / Kur esam mēs? / Fašists ir te / Ķermeņi nodīrāti / Un mēs / Kur esam mēs? / Fašists ir te / Nākotne dzeloņdrātīs / Un mēs / Kur esam mēs? / Mute vaļā / Mēs esam te / Smiekli pusmastā / Mēs esam te / Gudrība gatavībā / Mēs esam te / Doma dzīva / Mēs esam te / Ķermeņi stāvus / Mēs esam te / Nākotne atvērta / Mēs esam te / Skumji ak skumji! / Mēs būsim te…” (Atdz. Guntars Godiņš)

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Tomēr sajūta pēc sprādziena metro, kas nogranda Londonas centrā, man bija līdzīga. Būtībā jau laukumu nosaukumiem nav būtiska nozīme šajā vēstījumā, nav nozīme, kurā Eiropas valstī katrs satiek šo naidu un kara iekšējo uzbūvi. Taču Trafalgara laukums lai paliek Londonai pašai. Kaitinoši nedaudz…

  2. Trafalgara laukums – vai tas nav Londonā? Pirmā rindkopa – precīzi tā laikmeta nospiedumi.

  3. Un budistu mūki turpina mīlēt VISAS dzīvās būtnes. Par franču žurnālu. Ir dzirdēts, ka karikatūrists, kas šim žurnālam iesniedza karikatūras par ebrejiem, tika palūgts aiziet no darba?! Kādēļ tāda divkosība?

  4. nav jegas ko rakstit LA- REALI VISU CENZE UN BLOKE

  5. skat. arī “dzīvi” komunaļņikā!

  6. mēs gatavojamies Latvijā slepeni un aizklāti atkal ievēlēt (droši vien pārvēlēt 2X ) prezidentu.

    Runāt par lustrāciju un vienlaicīgi par patronu fondam izvēlēties A.Bērziņu…

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+