Ekonomika
Bizness

Mēs esam numur viens Baltijā – lietuvieši, igauņi netiek mums līdzi. Intervija ar Baltijas briļļu magnātu0


Jānis Dzenis
Jānis Dzenis
Foto: Karīna Miezāja

“No rīta smadzenes ir kā trīs vatu spuldzīte. Bet, kad sāc domāt – tad smadzenes patērē jau 100 vatus. Lai nepieņemtos svarā, nav obligāti jāiet uz sporta zāli – var arī intensīvi domāt,” sarunas sākumā iesmejas Jānis Dzenis, divus metrus garš vīrs.

Viņš ir fizikas zinātņu doktors. No “fiziķu mafijas”. Ar optiku tik vien ir sakars, ka astoņdesmitajos gados pētīja radiācijas caurlaidību kosmosa kuģu iluminatoriem. Toties tagad ir Baltijas briļļu magnāts – “OC VISION” pārvalda 70 optikas veikalus Latvijā un Lietuvā, kuros strādā 500 darbinieku.

Sāka viņš kopā ar domubiedriem fiziķiem, kā mēdz teikt, “tukšā vietā”. “Vision Express”, “Pasaules optika”, “Optio”, “Lornete”, “Dr. Lensor”, “Opptica” – tie visi pieder viņam un partneriem. SIA “OC VISION” valdes priekšsēdētājs un viens no uzņēmuma dibinātājiem.

Leģendārs ir stāsts, kā jūs 1992. gadā 15 Latvijas Universitātes pasniedzēji, sametoties, izveidojāt prakses vietu studentiem – Opto­metrijas centru Ķengaraga ielā 8. No tā arī izveidojās šobrīd lielākais acu aprūpes tīkls Baltijā… Kā?

Eiropā acu ārstēšana tradicionāli bija sadalīta starp divām cunftēm – oftalmologiem (ārstēt un koriģēt) un optiķiem (izgatavot brilles). Optometristus (koriģēt redzi un izgatavot brilles), kādi tie bija Amerikā, te iekšā neielaida. Piemēram, profesoram S. Villani, kurš bija izglītojies ASV, neļāva izveidot optometrijas studiju programmu Itālijā. Sarežģītu sakritību dēļ pēc augusta puča 1991. gadā profesors Ilmārs Vītols viņu iesaistīja Latvijas Universitātē, kur tā tika nodibināta pirmā optometrijas studiju programma kontinentālajā Eiropā.

Jaunajiem speciālistiem trūka prakses vietas, un tad mēs, piecpadsmit pasniedzēji, darbinieki un studenti, sametām kopā 2000 latu jeb 400 000 repšes rubļu un izveidojām SIA “Latvijas Universitātes Optometrijas centrs”. Tā bija tukša niša. Mums tajā laikā bija pieejami tikai septiņi dažādi ietvaru modeļi un lēcas bija tikai no stikla. Starp īpašniekiem bija arī Ivars Lācis, vēlākais LU rektors, kurš slīpēja brilles. Tad vēl bija vajadzīgi optiķi kā juvelieri – ar zelta rokām. Tagad digitālā revolūcija radījusi tik unikālus aparātus, ka prasības pēc tādām pazeminājušās – izslīpēšanu un centrēšanu veic automāts.

Palēnām, bez papildu resursiem, bez privatizācijas attīstījāmies. Tikai 1995. gadā ņēmām pirmo kredītu un atvērām pirmo veikalu Raiņa bulvārī. Otro pēc diviem gadiem – Brīvības bulvārī. Ap gadsimtu miju “Vision Express” tīkls vēl bija mūsu lielākais konkurents. Izmantojot to, ka franči pārņēma angļu “Vision Express” un atbilstoši jaunajai stratēģijai gribēja pārdot Polijas tirgu, dāvanā piemetot Baltiju, 2001. gadā pārņēmām “Vision Express” paši. Noslēdzot licences līgumu, kļuvām par “Vision Express” īpašniekiem. Franšīze uzliktu daudz striktākus nosacījumus. “Vision Express” Polijā, Anglijā un Francijā atšķiras. 2005. gadā palaidām “Optio” zīmolu.

 

Kāda vajadzība pēc vēl viena?

“Vision Express” koncepts pieprasa 200 kvadrātmetru platības, 1500 rāmjus sortimentā – to vērts atvērt, kur liela plūsma. Uz 200 tūkstošu cilvēku populāciju var turēt vienu tādu veikalu. Aprēķins vienkāršs: 100 tūkstošiem vajag brilles, tās maina reizi trijos gados, ar šo konceptu var paņemt 10% tirgus daļu – tātad jāpārdod 3,3 tūkstoši briļļu gadā. Anglijā tādam veikalam jādod apgrozījums miljons gadā. Somijas mazpilsētā var pārdot 1000 brilles gadā ar vidējo cenu 255 eiro. Bet, piemēram, Madonā – šāds aprēķins būtu bezcerīgs. Tāds ir “Vision Express” pamatojums.

Taču attīstītos tirgos jābūt vienam optikas veikalam uz 6000 iedzīvotājiem. Tāpēc radījām “Optio” – ģimenes optiku mazpilsētās cilvēkiem ar zemāku pirktspēju. Cenu līmeni regulējam nevis ar uzcenojumiem, bet ar mazāku izvēli un savādāku sortimentu. “Optio” ir kvalitatīvi Austrumāzijā ražoti ietvari, kuru vienīgais trūkums ir, ka nevar atrast plaši izreklamēta zīmola uzrakstu uz kājiņas. Turpretim “Pasaules optikā” jau ir pasaules zīmoli.

Pasaulē 90% no ietvariem tiek ražoti Ķīnā. Alpu pakājē franču un itāļu dizaineri izveido jaunu briļļu modi vai modeli. Tiklīdz tas tirgū aiziet, tiek atdots ražošanai Ķīnā, jo tur daudz roku darba saskrūvēšanai. Bet Ķīnā vienu modeli var pasūtīt ne mazāk kā 300 gabalu. Kvalitāte neatšķiras, bet cenas atkarīgas no produkta unikalitātes. Var ietvaru nopirkt par 6 līdz 8 eiro, bet tad uzreiz jāņem 300. Tādus pašas kvalitātes rāmjus var nopirkt no Eiropas starpniekiem par 16 eiro, bet tad kādus 30 gabalus no modeļa. Un var nopirkt zīmola rāmjus par 25 līdz 55 eiro, un tad var pirkt vienu vai trīs. Tie tad sadalās attiecīgās ķēdēs. Visu briļļu kvalitāte tiešām ir laba, un cenu atšķirība ir iepirkuma daudzumā un cenā.

 

Tātad jums – tāpat kā pārtikas produktu tirdzniecībā – ir savs “Sky”, ir “Rimi” un ir “Top” – segmentēti tīkli?

Mēs esam numur viens Baltijā. Ne lietuvieši, ne igauņi netiek mums līdzi. Šogad uzņēmums Latvijā un Lietuvā plāno sasniegt 20 miljonu eiro lielu apgrozījumu. Latvijā ar optiku nodarbojas 70 kompāniju, kam 200 optikas veikali un kopējais tirgus ir 27,5 miljoni eiro gadā. Mums no tiem ir trešdaļa.

 

Bet Igaunijā jūsu optikas veikalu nav…

Ieiešanu Igaunijas tirgū nobremzēja 2008. gada krīze. Tagad Igaunijā tirgus piesātinājums – viens optikas veikals uz 6000 iedzīvotājiem – jau ir sasniegts. Tad dilemma ir pirkt kompānijas, bet tad, lai būtu efektīvs, jānopērk 20–30% tirgus daļas. Igaunijas tirgū esam ar vairumtirdzniecību.

 

Kādi secinājumi, salīdzinot tirgus Baltijā un apkārt?

Igaunijā pat nedomā par to, kā apiet nodokļus, jo nodokļu nemaksāšanu uzskata par grēku. Lietuva sakārtojuši sistēmu, ka nevar nemaksāt. Latvijā konkurences vide daudzās nozarēs ir atkarīga nevis no tā, cik labi proti strādāt, bet cik labi proti blēdīties. Mūsu nozarē no tiem teju 28 miljoniem tirgus divas trešdaļas ir godīgi spēlētāji. EBITDA rentabilitāte mūsu nozarē ir no 8–12%. Bet, ja kāds uzņēmums tikai pusi algas maksā aploksnēs, var iegūt peļņas pieaugumu par 15%… Lietuviešu konkurenti godīgi nomaksā visus nodokļus, bet SIA “Optic Guru”, kam pieder “Optika Metropole” tīkls, algas ir nez kāpēc divreiz mazākas… VID redz un zina par šo, bet neko nespēj pasākt. Tāpēc saprotu “Vairāk saules” situāciju ar nodokļu nomaksu – nedomāju, ka tas ir pūkains jēriņš, bet valsts viņu ir ielikusi šķērēs ar to, ka citiem ir iespēja nemaksāt nodokļus un palikt nesodītiem. Vai nu tu esi blēdis, vai ārā no biznesa!? Es no šīm šķērēm esmu ārā sava lieluma pēc. Pagājušo gadu Latvijas valstij mūsu uzņēmumi ir samaksājuši 2,5 miljonus eiro nodokļos, šogad būs vēl vairāk. Jāvinnē smadzenēm, ne blēžiem!

 

Latvijā to smadzenes nespēj?

Pēdējā laikā, domājot par Latviju, esmu vairāk pievērsies ekonomikas cikliskumam. Ir tādi klasiskie cikli – trīs līdz piecus gadus garie Kičina jeb izgudrojumu cikli. Žuglāra cikls jeb fiksēto investīciju cikls ir 7 līdz 11 gadus ilgs. Kuzneca vēziens iezīmē infrastruktūras ieguldījumu 15 līdz 25 gadu garo ciklu.

Visilgākais ir Kondratjeva vilnis jeb garais ekonomiskais cikls, kas iezīmē tehnoloģiskos pamatus ekonomikas attīstībā un ilgst 45 līdz 60 gadus. Pašlaik ir aizsācies sestā Kondratjeva viļņa “pavasaris” jeb post IT revolūcijas cikls, kad kopš 2015. gada mainās tehnoloģijas un enerģijas avoti. Būs savādāka tirdzniecība – lielveikali būs izklaides vietas, un veikali būs show room.

Latvijas izaicinājums: nenokavēt paradigmu maiņu nedz tehnoloģijās, nedz sabiedrības modernizācijā, nedz izglītībā. Daudzās augstskolas Latvijā ir nonsenss. Tādai augstskolai, kura rada jaunas zināšanas, vajag 5 miljonu populāciju – tātad Baltijā vajag vienu tādu. Tādas augstskolas, kas zināšanas spēj pārnest uz sabiedrību, Latvijā vajadzīgas trīs – Tehnisko universitāti, Latvijas Universitāti un vēl kādu humanitāro, piemēram, Mākslas akadēmiju.

Ar brillēm novēršama tuvredzība acīm, bet ne politikai un domāšanai. Ķīna ar savu izolāciju 19. un 20. gadsimtā nokavēja izaugsmi, bet Japāna – ne. Manī bažas raisa tas, ka Latvijā lēmumu pieņēmēji domā tuvredzīgi. Un arī sabiedrība. Piemēram, studentam jāizvēlas, kur studēt. Vai pie vecā profesora, kuram ir pensija un kuram augstskola maksā 700 eiro? Vai jaunā doktoru grādu ieguvušā, kurš zina valodas, braukā pa pasauli, bet kura smadzeņu laiks maksā vismaz trīsreiz dārgāk. Ko izvēlas? Veco profesoru. Jo lētāk. Arī valodu likuma uzliktie ierobežojumi tikai samazina iespējas angliski runājošam profesoram šeit konkurēt.

 

Kur ir jūsu personīgais risks atpalikt? Jūs jau tikai pārdodat briļļu rāmjus un pieslīpējat optiku. Ja pasaule radīs lēcas ar maināmām dioptrijām vai kiborga aci, jūs tās ieliksit!

Primārā redzes aprūpe nozīmē, ka jāpamana agrīnā glaukoma, mērot acu spiedienu. Ja to ielaiž, tad pēc desmit, piecpadsmit zaudē redzi. Es nedrīkstu nokavēt tehnoloģiju ielikšanu optikas veikalos un tās satīklot jeb padarīt pieejamas cilvēkiem. Bizness nav tikai nopelnīt naudu. Bizness izdodas tad, ja sabiedrībai izdara kaut ko labu un tad ar to nopelna naudu.

 

Brilles jūs padarāt par modes un stila preci…

Ne mode, bet darba vides maiņa palielinājusi pieprasījumu pēc brillēm. Agrāk, kad cilvēkiem bija brilles, uzskatīja, ka viņš ir gudrs, jo ļoti daudz lasījis bērnībā. Tagad arvien vairāk cilvēkiem ir tuvuma darbs (pie datora, ar rokām jādara sīkas lietas), kas radījis strauju pieprasījumu pēc brillēm. Agrāk “vecuma brilles” parādījās 50, 55 gadu vecumā, bet tagad – jau 45 gados. Brilles nevajag tikai jūrniekiem un tuksneša iedzīvotājiem, jo viņi skatās tālumā. Turpretim Dienvidaustrumāzijā 60 līdz 70 procentu iedzīvotāju ir tuvredzīgi…

 

Briļļu rāmji paliks?

Ir eksperimentālās kontaktlēcas diabēta pacientiem – tām mainās krāsa, un nēsātājs zina, kad viņam vajag insulīna injekciju. Es saviem studentiem jau stāstu, ka drīz televizors vairs nebūs kaste, bet acī būs kontaktlēca, kas tieši dos signālu receptoriem. Redze nav acīs, bet smadzenēs. Bet, manuprāt, briļļu rāmji būs vēl ilgi.

 

Brilles pērk redzes korekcijai vai saudzēšanai?

Latvijā ir divas iedzīvotāju grupas – vieni ir “piedzimuši” ar brillēm, otriem tās vajag pēc 45 gadiem. Tos otros sauc par “presbiopiem”, kam acu muskulis vairs pietiekami labi nestrādā. Tautā sauc par “garo roku parādību”. Tie pirmie ir “miopi”, kas adaptējušies darbam tuvumā, bet tālumā labi neredz. Tādu Eiropā ir 27%. Viņiem vecuma brilles vajag piecus, desmit gadus vēlāk.

Tuvuma darbs radījis arī prevencijas brilles, tā sauktās “Eyzen” lēcas ar nelieliem plusiem, ar kurām strādājot, atslābina acis.

 

Kur nu prevencijas brilles, mēs jau izvairāmies no briļļu nēsāšanas, cik vien ilgi iespējams!

Puskrēslā krodziņā ārzemēs vietējais izvelk brilles un izlasa ēdienkarti. Latvijā, ja nu samiegdamies nevar izlasīt, tad kautrīgi izvelk no somiņas briļļu maku, izlasa un noliek atpakaļ. Mēs joprojām esam stereotipu upuri padomjlaiku filmām, kur briļļainīši bija apsmiekla objekti. Turpretim jaunākajai paaudzei briļļu prestižu neviens nav tik daudz vairojis kā Harijs Poters. Tagad vidusskolā katrs ceturtais jau ir “miops”, kad bērnībā bijuši tikai 5%! Tas ir svarīgs brīdis vecākiem nenokavēt šo briļļu vajadzības brīdi.

 

Vai brilles jau ir vairāk nekā iedzīvotāju? Tāpat kā mobilā tālruņu numuru…

Skaitu brilles. Pārdodu 70 tūkstošus gadā. Latvijā kopā pavisam gadā tiek pārdotas ap 200 tūkstoši. Bet, spriežot pēc statistikas par cilvēku redzi, nekur statistikā neatrodu 180 tūkstošu briļļu! Tās gatavas pārdod vai nu tirgū, vai lielveikalos, vai aptiekās. Vai arī tās nenēsā “presbiopi”, kuriem to vajadzētu.

Briļļu lietošana pasaulē atkarīga no labklājības līmeņa. Mēs kā laika mašīnā varam paredzēt, kas mūs sagaida pēc pieciem, desmit gadiem. Mans references punkts ir Somija. Bet tehnoloģiski attīstību var paredzēt pēc tā, kas notiek ASV, Anglijā un Austrālijā, kas ir optometrijas lielvalstis.

Viens soms gadā vidēji par brillēm samaksā 64 eiro, bet Latvijā – 16. Tomēr Latvija jau ir sasniegusi tādu ekonomiskās attīstības līmeni, ka runa nav par redzēšanu, bet par komfortu. Universāli aparāti nekam neder. Normālam cilvēkam vajag tādas brilles, ar kurām braukt mašīnā, brilles, staigājot pa ielu, un brilles pie datora. Šodienas briļļu pārdošana nav vienkāršs pakalpojums – tas apvieno redzes pārbaudi, kas pie optometrista bieži ir pamatīgāka nekā pie acu ārsta, un modi. Ja nav optometrista, nav briļļu pārdošanas biznesa!

LA.lv