Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. maijs, 2014
Drukāt

Valstij jāveido lieli uzņēmumi, kas vēlāk privatizējami. Saruna ar Jāni Lāčplēsi (9)

Foto - Zigmārs RumkaFoto - Zigmārs Rumka

“Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis Daugavpils domes priekšsēdētāju JĀNI LĀČPLĒSI intervēja pēc iknedēļas sanāksmes, kurā mērs tiekas ar vietējo “drošības struktūru” – ar policijas, ugunsdzēsēju, zemessargu vadību. Priekšā bija 9. maija diena, pilsētas galvam jāgādā, lai tā aizritētu tikpat mierīgi kā gada pārējās 365 dienas. Tāpēc interviju ar Lāčplēša kungu sākām, jautājot, vai kas mainījies daugavpiliešu noskaņojumā, vai pilsētā būtu cēlusies spriedze pēc notikumiem Ukrainā.

J. Lāčplēsis: – Mēs pastāvīgi strādājam, lai ekstrēmu organizāciju personām nebūtu vēlēšanās zināmus datumus izmantot sliktu noskaņojumu uzkurināšanai un provokatīviem mērķiem. Tādas personas ir, un tās gribētu rīkot dažādas aktivitātes. Jautājums, vai viņi spēj raisīt nevēlamas provokācijas? Man liekas, ka tas šiem cilvēkiem neizdodas, viņu “pašreklāmai” reālu rezultātu un atbalsta nav. Sabiedrības attiecības Daugavpilī ir pavisam normālas.

V. Krustiņš: – Daugavpilij pievērsta lielāka uzmanība nekā agrāk. Uz šejieni bija atbraucis pat angļu avīzes žurnālists, rakstīja, salīdzināja, ka Daugavpils esot analogā situācijā ar Krimu. Krievijas apdraudēta.


– Ne viņš vienīgais atbrauca – nevis pēc informācijas, bet lai mēģinātu veidot šādu ievirzi. Sak, Daugavpils ir lielākā pilsēta pie Krievijas robežas, Eiropas Savienības “tālais gals”, un no tā izdarīja secinājumus, kas, manuprāt, nav raksturojami kā objektīva informācijas ievākšana un publicēšana.

– Kopš Krievijas agresijas Ukrainā, Krimas aneksijas, kā stāstīja politiķi Rīgā un Briselē, pagājis laiks. Vai kaut kādā mērā apstiprinājās bažas par nevēlamu notikumu attīstību Daugavpilī?

– Pie konkrētiem notikumiem var skaitīt tikai vienu, var teikt, neizdevušos piketu. Bet cilvēku noskaņojumu, bažas var just, jo vietējā informatīvā vide lielā mērā ir krieviska. Visvairāk skatītie ir Krievijas TV kanāli ar attiecīgo propagandu, bet pati dzīve pierāda, ka neviens vietējais aktīvists te neko nepanāks, ja no “tās puses” nesaņems spēcīgu informatīvu atbalstu un aicinājumus organizēt graujošas kampaņas. Pašlaik Baltijas virzienā nekas tāds ievērības cienīgs netiek atskaņots. Jāsaka gandrīz vai otrādi – nupat Daugavpilī viesojās Krievijas vēstnieks A. Vešņakovs, demonstrēja konstruktivitāti, uzsverot vēlēšanos turpināt savstarpēji izdevīgu ekonomisko sadarbību, paužot vēlmi pēc sapratnes, tolerances abu valstu attiecībās.

– Valstī spriež, cik lieli zaudējumi celšoties Latvijai, Krievijai pārtraucot tranzītu, tirdzniecības saites ar Latviju. Daugavpilij taču ir ekonomiskie sakari ar kaimiņvalsti – un diezgan cieši. 


– Jā. Lokomotīvju remonta rūpnīcai ir pasūtījumi no Krievijas. Krīzes laikā Krievija bija ierobežojusi iepirkumus ārzemēs, taču vagonus veda un ved remontēt uz Daugavpili. Vēstnieks apstiprināja, ka sadarbība turpināsies. Tas ir nozīmīgi, jo krievu pasūtījumi ir apmēram 60% no rūpnīcas gada apgrozījuma portfeļa. Tāpat caur Daugavpili notiek apjomīgi kravu pārvadājumi dzelzceļa tranzītā, iespējamo zaudējumu aplēses jau izdarījuši galvenajā uzņēmumā, “Latvijas dzelzceļā”. Jāuzsver, ka ne jau šeit, bet Briselē lems, kādas ekonomiskās sankcijas ir vai nav uzliekamas Krievijai. Tās, protams, varētu atstāt nelabvēlīgu iespaidu uz mūsu pilsētas ekonomisko dzīvi, īpaši uz Austrumiem orientētos uzņēmumos, taču ne izšķiroši. Nu, lai starptautiskās institūcijas, diplomāti ar savā rīcībā esošiem instrumentiem lemj, lai risina jautājumus. Ar Vešņakova kungu pārrunājām arī patriarha Kirila vizītes atlikšanu uz vēlāku laiku. Vienojāmies, ka būtu tikai loģiski, ja viņš apmeklētu arī Daugavpili, kur dzīvo ļoti daudz pareizticīgo, kam vizīte kļūtu par lielu notikumu.

– Tātad kūdīšanā vairāk darīšana ar nemiera cēlājiem no Rīgas, kuri runā par Latgales autonomiju, par pāridarījumiem Latgalei? 


– Tādi “viesi” Daugavpilī pēdējā laikā nav redzēti, un šādām idejām te ir ļoti maz piekritēju. Tas nenozīmē, ka mums nekas nav jādara. Jo – kurā aspektā runātais atbalsojas? Saimnieciskajā! Kad runājam par ekonomiskajām problēmām, par investīciju plūsmām un organizāciju, par pilsētu attīstību un struktūrfondu piešķīrumu urbānās pilsētvides programmā, tad no visām lielajām pilsētām vismazākais piešķīrums uz vienu cilvēku ir Daugavpilij. Tas ir fakts, tā bija iepriekšējā plānošanas periodā, un tā tas tiek pārcelts uz nākamo periodu. Teorētiski vajadzētu būt, ka pilsētās, kur ir mazāka ekonomiskā attīstība, vajadzētu dot lielāku finansējumu, bet tā nav. Tas dod iemeslu spriedelēšanai par pāridarījumiem Latgalei, un diemžēl nav vēlmju šādā praksē kaut ko labot. Rīgā tiek realizēti nacionāla mēroga projekti, un ir aprēķini, kas liecina, ka Rīga savā IKP sasniegusi 95% no Eiropā vidējā līmeņa. Galvaspilsētai tādējādi vispār nepienāktos atbalsts no kohēzijas (līmeņu izlīdzināšanas) fondiem. Bet Latvija Eiropai skaitās viens reģions, tāpēc kohēzijas nauda atpalikušākajiem nonāk arī Rīgā. Normāli modelējot, sadalot reģionu pēc attīstības pakāpes, lauvas tiesa līdzekļu būtu atdodama uz Latvijas austrumiem, bet tā nenotiek.

– Labi, ka novedāt pie nākamās tēmas. Jūsu konstatācija, ka Eiropas naudu nesaņem reģioni ar patiešām zemāku saimniecisko, attīstības un ienākumu līmeni, un tā tas turpināšoties. Bet – tuvojas Saeimas vēlēšanas, no kuru rezultāta atkarīgs, vai, jūsuprāt, netaisnīgo līdzekļu sadali varētu mainīt. Nomainot valdību?


– Tieši tāpēc dibinājām Latgales partiju, ar sekmēm startējām pašvaldību vēlēšanās, un tagad galvenais uzdevums – piedalīties Saeimas vēlēšanās, pārstāvot Latgales reģiona ekonomiskās un politiskās intereses. Tas ir izaicinājums, pēc kura atbalstīšanas pārliecināsimies, vai spējam vai nespējam nodrošināt mūsu pārstāvniecību pie varas Rīgā. Mums jau nevajag neko vairāk, kā pienākas. Mēs gribētu tikai saņemt godīgi proporcionāli – atbilstoši tai situācijai, kādā Latgale atrodas.

– Kādi būs Latgales partijas tālākie soļi?


– 31. maija partijas kopsapulcei jāizlemj, kuri būs mūsu sadarbības partneri, ejot uz Saeimas vēlēšanām. Tad būs pagājušas Eiroparlamenta vēlēšanas un redzams, kas ir kas. Pēc rezultātiem, pēc tautas atbalsta politiskajiem spēkiem diskutēsim un izvērtēsim, ar ko iet kopā. Pagaidām mums ir vairākas izvēles. Maz ticams, ka Latgales partija uz Saeimu startēs viena pati. Mums nav tam pietiekamu resursu un māc šaubas par 5% barjeras pārvarēšanu. Otrs variants ir partnerība ar Reģionu aliansi vienā vēlēšanu apvienībā, trešais variants ir piesliešanās kādai lielai partijai, slēdzot ar to līgumu. Pašreiz esam devuši priekšroku sadarbībai ar Reģionu apvienību, un viņu Eiroparlamenta listē kandidē arī daži mūsu biedri. Paskatīsimies, kādas tur potences. Ja šis veidojums gūs atsaucību, iesim tālāk, ja būs problēmas, meklēsim citus risinājumus.

E. Līcītis: – Precizēsim, jums preciniekos ir vairākas lielās partijas – “Vienotība”, ZZS –, vai ir vēl kāda līgumslēdzēja puse?


– Jā, nosauktās, bet vēlreiz uzsveru, ka noteicošs būs Eiroparlamenta vēlēšanu iznākums. Ja, piemēram, Repšes partijai daudzi balsotāji paudīs uzticību, arī ar viņiem varētu rast saprašanos un sadarbību. Mūsu, Latgales partijas, uzdevums ir – startēt uz Saeimu tā, lai iegūtu pēc iespējas vairāk deputātu mandātu. Tas ir ceļš, kādā veidā partijai realizēt uzstādījumus un programmas. Tāpēc mums nav patīkamu un mazāk patīkamu iespējamo partneru, tikai tas, kā iegūt maksimumu, lai pārstāvētu Latgales intereses. Tas nenozīmē, ka gribam iet kopā ar tiem, kuru uzskati ir pavisam pretēji mūsējiem – nē, tā vēlētājus nemaldināsim.

V. Krustiņš: – Tagad visi kļuvuši uzmanīgi, lai nepateiktu lieku vārdiņu, uz kuru pusi viņi ies. Nē, nē, nekādu pretstatījumu neesot, visur esot rodamas kopīgas intereses!


– Bet dažreiz ir izdevīgi pateikt kādu vārdiņu ātrāk, noorientēt publiku un tā sasniegt labāku rezultātu. Latgales partijas uzmanīgā izvēle saistās ar to, ka šīs mums būs pirmās Saeimas vēlēšanas.

E. Līcītis: – Vairākus gadus, nebūdams “Vienotības” partijas biedrs, darbojāties viņu Saeimas frakcijā. Vai šis apstāklis nevairo “Vienotībai” izredzes uz partnerību ar Latgales partiju?


– Protams, uzturam sarunas un kontaktus ar “Vienotību” un vairākas pašvaldības partijas jau slēgušas līgumu ar šo spēku. Taču mēs esam reģionālā partija, kam jāpieņem lēmums visas Latgales interesēs. Tas nozīmē ņemt vērā visu nodaļu viedokļus, un, ja biedriem lēmums būtu gatavs, mēs jau būtu izšķīrusies. Diskusija partijas iekšienē tomēr turpinās. Mums jālemj ar diezgan noteiktu balsu pārsvaru, un es savu viedokli negribu uzspiest pārējai pilnsapulcei, ja tajā vairākums varbūt domās citādi.

V. Krustiņš: – Normāli, ka partijas domā par panākumiem un savu vietu lielajā arēnā. Bet vai nav redzams, ka veidojas divi lieli virzieni? Viens kreisāks, piemēram, Sudrabas izteicieni “velk” uz kreiso pusi, bet citi sakās turēties pa labi.


– Jūs sperat soli uz priekšu, pārvarot līdzšinējo dalījumu, kad kreisajos un labējos savietoja pēc nacionālās pazīmes. Vai ir laiks vērtēt pēc ekonomiskiem principiem? Nezinu, varbūt veidojas situācija, kad dalīs pēc ekonomiskajiem lozungiem un varbūt tas nāktu par labu, bet man nav pārliecības, ka tā notiks jau šajās vēlēšanās.

– Bet visi kritizē pastāvošo iekārtu!


– To nav izdevīgi kritizēt tikai tad, kad ir laba ekonomiskā situācija. Bet vienmēr naudas būs par maz, vienmēr to gribēs tērēt vairāk, līdz ar to opozīcija to izmantos.

– Iedzīvotāji arī ar daudz ko ir neapmierināti, visi saka – vajagot būt vienotākiem. 


– Jābūt mērauklām, principiem, par ko var vienoties, un tad sekotu rīcība. Izteikti sociāldemokrātiskam spēkam taču nebūtu pa ceļam ar liberāļiem. To neviens nav notestējis, bet nedomāju, ka tauta 1990. gada vēlēšanās būtu nobalsojusi, lai valsts pēc 4. maija aizietu pa galēji liberālo virzienu. Turklāt LTF programmas bija diezgan sociāldemokrātiskas, tomēr ar laiku tieši šis galēji labējais kurss tika izvēlēts – bez tautas mandāta.

E. Līcītis: – Tagad gan visi runā par nevienlīdzības mazināšanu.


– Bija periods, kad jāpieņem vienīgie iespējami lēmumi, lai valsti izvestu no krīzes, bet, kad tas laiks beidzies, budžetā parādās vairāk naudas, tad parādās arī izvēles, uz kuru pusi doties, kādas prioritātes noteikt. Kā risināt sociālās un attīstības programmas. Vai turpināt novirzīt 2. pensiju fondā 200 miljonus eiro, lai pēc 20 gadiem pensijām piemaksātu pāris eiro, vai tomēr izņemt šo reālo naudu un likt to lietā, lai nebrīnītos, kāpēc šodien trūkst līdzekļu mediķiem, sociālajām lietām. Tā stāsta, ka 55% no šiem 200 miljoniem esot investēti Latvijā, bet vai man vai jums tamdēļ kaut kas pieder? Nekas nepieder! Taču tā ir mūsu nauda, mūsu sociālā nodokļa atskaitījumi, kas tiek investēti! Nemaz nemanām, kur ir tās milzīgās par šiem miljoniem uzceltās ražotnes, kur ir radītas darbavietas, šī nauda aizgājusi “kaut kur projām”. Šī summa palielināšoties ar katru gadu, kamēr budžetā neiztrūkstoši būs robi. Varbūt tamdēļ Valgā, kur, pēc Igaunijas likuma, krīzē uzlika 0% atskaitījumu 2. līmeņa pensiju fondā, slimnīca tiek finansēta, bet Valkā ne. Mēs nenolaidām atskaitījumus zem 2%, un tas veidoja brangu naudiņu – simtos miljonu eiro. Tā būtu pietiekama gan pensiju indeksācijai, gan veselības aprūpes sakārtošanai, gan ekonomikas darbināšanai, jo šos ieguldījumus novirzītu algām, nepieciešamiem iepirkumiem, un tas viss padarītu ekonomiku dzīvāku. Un kur “projām” ir 200 miljoni? Šīs pensiju fonda naudas turētāji pārsvarā ir bankas, kas pratīs pastāstīt, cik izdevīgi tās vairo nodokļu maksātāju miljonus, kādi ieguvumi sagaidāmi nākotnē. Konkrēti, cik daudz kurš saņems, bankas neteiks. Kā aprēķinās, kādu pensijas pielikumu dabūs vidējo algu šodien pelnošs strādātājs, kurš darba gaitas beigs pēc 20 – 25 gadiem, ja pēc ļoti optimistiskas prognozes saglabāsies tāds pats fondu ienesīgums, kāds bija pirmajos gados? Skaidru atbildi bankas nekad nesniedz. Aizbildinās, ka būšot katram individuāls aprēķins, bet prognozi taču var taisīt pēc “vidējiem” skaitļiem. Un tad izrādās, ka pēc 20 gadiem pensionējies strādājošais saņems divus trīs eiro mēnesī kā pielikumu pensijai. Ar mūsu tagadējo vidējo algu līmeni – ir vai nav jēga veikt ilgtermiņa obligātos uzkrājumus 2. pensiju līmenī, ja ir šāds iznākums ar diviem, kaut vai pieciem eiro klāt mēnesī pēc 20 gadiem? Tas taču nav nekādas reāls pielikums! Turpretī ieguldīt miljonus šodien, kad apkārt tā vien skan – nav naudas aizsardzībai, medicīnai, sociālai aprūpei –, tur es jēgu saredzu. Bet tas ir politiskas izvēles jautājums.

– Repšes partija sauc, ka visus 200 miljonus vajagot ievirzīt ražošanas attīstībai Latvijā, tikai kuri Latvijā ir tie uzņēmēju projekti, kas, saņemot ieguldījumus, dotu pieklājīgu peļņu?


– Ideja nav slikta, bet Latgalē, kur ir nedaudz kreisāki uzskati, saredz citu problēmu. Mums šķiet, ka valstij jāņem daudz aktīvāka dalība ekonomiskajos risinājumos, sevišķi tajā situācijā, kāda ir Latgales reģionā. Domāju, valstij būtu jāizlemj par lielu bāzes nozaru attīstību, lielu uzņēmumu veidošanu. Skandināvijā valsts uzņēmumu veidošana ir tradīcija, un tikai tad, kad tie nostiprinās, “apaug ar taukiem”, tos privatizē. Man liekas, ka cita ceļa arī Latvijā nemaz nav.

– Lasīju, ka Daugavpilī izskatītu jebkuru piedāvājumu no Rīgas. Ja valsts te būvētu jaunu cietumu – ņemam, jo tās vismaz ir jaunas darba vietas, ja šeit pārceltu kādu ministriju – arī ņemam!


– Apmēram tā. Labprātāk mēs gan ņemtu ražošanu. Un arī mums ir projekti, ko piedāvāt. Tas ir NAP neiekļautais, bet Latgales attīstības programmā esošais reģionālaiss Latgales lidlauka projekts, kuru turēsim aktuālu. Tāpat būtu jāveic ekonomiskais, tehniskais izpētījums Daugavpils HES celtniecībai – tas ir ilgtermiņa, atjaunojamo resursu un ekonomiski pamatots projekts atšķirībā no šodienas atbalstiem, kas izdevīgi tikai vējdzirnavu ražotājiem, bet patērētāji tik spēj piemaksāt, subsidēt.

– Ko jūs kā pilsētas galva gaidāt no Eiroparlamenta vēlēšanām? Vai astoņi Latvijas deputāti Eiropā var ko reālu panākt?


– Praktiskos risinājumus vairāk gaidu nacionālajā līmenī. Nav jau slikti izmantot Briseles tribīni lobija veidošanā atsevišķu programmu īstenošanā vai Latvijai kaitējošu regulu ierobežošanā, un es nekādi nevēlos noniecināt Eiroparlamenta lomu. Tāpat es tikai priecātos, ja uz Briseli tiktu savs, reģiona intereses pārstāvošs deputāts, bet, protams, ka Latvijas astoņas vietas ir ļoti maz.

– Šomēnes notiks kārtējais Austrumlatvijas biznesa forums, un uzmanību saista šāgada tēmas pieteikums par sadarbību ar Polijas uzņēmējiem. 


– Uzņēmējdarbībā partnerību vienmēr esam orientējuši uz tuvajiem kaimiņiem – Baltkrieviju, Krieviju, Poliju. Iepriekš aktualizējām sadarbības tēmu ar krieviem, baltkrieviem, kuri arī šogad piedalīsies forumā, bet īpašais temats būs iespējas poļu uzņēmējiem. Atšķirībā no agrākā, kur akcentējām investīciju piedāvājumus pašvaldības uzņēmumos, šoreiz lielāka uzmanība un vieta tiks ierādīta pašu uzņēmēju sakaru iedibināšanai un perspektīvu apspriešanai. Interese ir liela, plānojām, ka pasākumā būs 400 dalībnieku, bet gribētāju bija vēl vairāk. Poļi jau norādījuši, ka īpaši interesējas par tirdzniecības, pārtikas pārstrādes, kokapstrādes un mēbeļražošanas nozarēm.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Nelieša murgi. Kad Daugavpilī pie varas nāca latvieši viepļi Lauskis un Lāčplēsis tad viņi visu atdeva Hujmuhameddīnoviem un neatbalstīja neviena latvieša gribu taisīt biznesu. Lopi visu atdeva tatāriem, čečeniem, huijmuhamediem. Tāds ir LĀČplĀēSIS – MELIS UN NELIETIS.

  2. Sākam atkal visu no gala? Atbildēt

    Atkārtosim VEFa un Liepājas metalurga variantu?

  3. Latvijai vajadzigi ne lieli bet videjo lielumu uzniemumi. Vini ir specigi labak ieklauties areja
    tirdznieciba un vinem ir vieglag konkuret ari razosana. Nemiet tacu saja zina piemeru no Vacijas.

  4. Tiešām Latviju var glābt rūpniecība.Būtu darba vietas un nodokļi.

  5. Vismaz vēl vienu VEFu un trīs cukurfabrikas,lai būtu ko likvidēt(privatizēt)!

  6. interviju ar fruktu kas var sava partija uznemt stata cekistu,nemaz pat lasit negribas,ptfuu

  7. Jā, bet, ja šajos uzņēmumos strādās krievi, nevis mūsejie, šos ražojumus maz kas pirks. Būs kā krievu laikā (padomju laikā).

  8. Mums taču ir visstraujākā ekonomikas un rūpniecības attīstība pat bez fabrikām un rūpnīcām!

  9. Izlasījis virsraksta pirmo teikumu un mani pārņēma riebums un tālāk nelasīju. Visu t.s. patreiz ,, neatkarīgās,, Latvijas pamatbauslis ir akmenī iecirst,.ka valsts ar saimnieciskām lietām un ražošanu nenodarbojas, to dara privātkapitāls.Visus šos 20 gadus redzam ,ka privātais kapitāls peļņu privatizē un zaudējumus socializē un tā tas turpināsies tik pat ilgi cik iekšējie konflikti KNAB – mūžīgi.

Draugiem Facebook Twitter Google+