“Mēs liekam pārāk daudz jautājumzīmju” 2
Ieva Samauska (1969) ir viena no ražīgākajām latviešu autorēm, kas raksta bērniem.
Savulaik piedalījusies radošajā nometnē “Aicinājums” un jauno autoru semināros. Daudzus gadus strādājusi par žurnālisti, no kuriem pēdējos desmit – žurnālā “Ieva”, līdz 2007. gadā izšķīrās par labu tikai grāmatu rakstīšanai. Viņas pirmā grāmata “Starp diviem sirdspukstiem” iznāca 2004. gadā, un desmit gadu laikā izdevniecībās nonākuši jau 15 darbi.
Ieva Samauska raksta gan dzeju, gan prozu, un viņas tekstu intonācijā apvienojas joki un aizkustinošs mīļums, draiski smiekli un dziļas, taču gaišas pārdomas. Ievas grāmata “Pilsēta no A līdz Z” nominēta J. Baltvilka balvai literatūrā, stāsts “Eņģelītis” konkursā “Bērnu žūrija” 5. – 7. klašu grupā ieguvis 1. vietu (abas 2010), bet 2008. gadā “Eņģelītis” konkursā “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem” saņēmis veicināšanas prēmiju. Jaunais dzejoļu krājums “Oliņš Boliņš sēž uz soliņa” (2014) nominēts Latvijas Literatūras gada balvai.
– Kurš bija jūsu mīļākais skaitāmpants bērnībā?
I. Samauska: – Nezinu, vai mīļākais, bet bērnībā, spēlējot spēles, protams, skaitījām skaitāmpantiņu par Oliņu boliņu un Čimpiņu rimpiņu, arī par turku pupu. Un vēl par onkuli, konkuli, kurš krīt no beņķa un kuru neviens dakteris vairs nevar glābt. Šie trīs nāk prātā.
– Kas ir jūsu galvenie rūpju jautājumi – lietas, kuras jūs vēlētos redzēt citādas šajā pasaulē?
– Ak cik sarežģīts jautājums! Jeb – cik svarīgs! Jo patiesi, tik daudzas lietas varētu būt savādākas! Ja es uzskaitītu visas, saraksts sanāktu pārāk garš. Taču arī manas grāmatas runā par lietām, kuras vēlētos citādas. Piemēram, “Šokolādes glābšana” stāsta par valsti Vatliju, kurā valda prezidents Dodmanis ar saviem 100 padomniekiem. Viņus visus skārusi kaite garšaskārpiņusajukumsindroms, tāpēc viņi Vatlijā izsludinājuši Saldumu Aizliegumu… Protams, rakstot šo grāmatu, es domāju par mūsu zemi. Kāpēc tajā vieniem tik daudz kas atļauts, bet citiem nepienākas? Pat normāli atmaksāts darbs ne, un tāpēc jābrauc projām. Tāpat man sāp, ka valsts (jeb tās ieliktie ierēdņi) nedomā par saviem cilvēkiem. Tik daudz tiek sagrauts, izārdīts. Ka ir tik daudz pamestu un nomocītu, sakropļotu dzīvnieku (par viņiem stāsta pēdējā iznākusī grāmata “Govs uz bagāžnieka”); ka mūsu valstī negodā ģimeni, Dievu, Viņa likumus un vērtības. Kāds nezināms autors teicis: “Cilvēki tev stāsta faktus, bet Dievs saka patiesību. Nekad neliec jautājuma zīmi tur, kur Dievs ir licis punktu.” Diemžēl mēs liekam pārāk daudz jautājumzīmju un daudzpunktu tur, kur tiem galīgi nevajadzētu būt. To visu es vēlētos redzēt citādu un ticu, ka daudz kas līdz ar to mainītos.
– Jums ir grāmatas, kas tapušas kopā ar meitu. Kā viņa vērtē jūsu darbus?
– Patiesi, manu grāmatu tematika savā ziņā veidojusies līdz ar manu meitu – no “Betijas sarunas jeb Kā es piedzimu” un “Princešu grāmatas” līdz pusaudžiem adresētās “Govs uz bagāžnieka”. Viņa ir ieinteresēta manu topošo darbu lasītāja un vērtētāja. Arī iedvesmotāja kādām konkrētām lietām. Krista Betija lasa manas grāmatas redakcijas, izsaka savas domas, mudina rakstīt, kad esmu kādu darbu uz laiku pametusi likteņa varā – reizēm tā gadās, ja cita ideja atsteigusies –, kā arī palaikam rada tām savas zīmējumu versijas.
Viņš gandrīz aiz durvīm palika
Viņš gandrīz aiz durvīm palika
nakts tumsā melnajā,
pašā pēdējā brīdī iespruka
man pa pēdām mājā šajā.
Es gandrīz, gandrīz durvīs ievēru
viņa gumijas zābaciņu,
kad izdzirdu sīkus smiekliņus
un pamanīju viņu –
mazo puisīti Prieciņu,
ko uz ielas bija aizmirsis kāds.
Pāri plecam viņam uzsmaidīju,
un – žviks! – bija Prieciņš glābts.
Prieciņa brīvdiena
Kad Prieciņš gribēja brīvdienu paņemt −
pēc tam, kad bija pārāk ilgi
un pārāk daudz sapriecājies
(par krokusiem, strazdiem,
pirmajām mušām, par klimpu zupu
un mammas jauno kleitu, spalviņu mazu,
skolotājas zaļajiem matiem, spēju narcišu smaržu,
rabarberkūku, par vēstulīti, poniju un vēl otra prieku) −
lūk, kad gribēja atpūsties Prieciņš pavisam drusku,
viņš piepeši sāka tik ļoti par šo brīvdienu priecāties,
ka nekas no brīvdienas viņam vairs nesanāca.
Reiz dzīvoja maza grāmatiņa
Reiz dzīvoja maza grāmatiņa
burtiņu pilnām lapām
un krāsainām bildītēm arī.
Viņa smalkā plauktā dzīvoja
un bēdīga jutās bezgala,
jo šī mazā, skaistā grāmatiņa
ar burtiņu pilnām lapām
un skaistām bildītēm arī
bija bērniņa nemīlēta.
Tik ļoti, tik ilgi un dikti nemīlēta,
ka grāmatiņai sāka sirsniņa sāpēt.
Sāpēja,
sāpēja
un tad viņa ņēma un nomira.
Kontrabandistu dzejolis
Mazs noskrandis utu pāris
pārlido pašai robežai pāri.
Mazs noskrandis utu pāris
nokļūst vietā, ko sauc par Parīzi,
dabū tur vīzas un –
paliek pavisam uz dzīvi.
No mazā noskrandušā utu pāra
pēc mēneša nekas vairs nepaliek pāri,
un ne miesīga māte tos neatpazīst –
tie modīgi ģērbjas runā: bon apetit! –
mazs šarmants utu pāris pa Elizeju klīst.
Acis
Ja šī pļava ir viena zaļa acs
un ezers – otra,
tikai zila,
tad baltie tauriņi,
kas virs tām lidinās,
ir maigi trīsošas, sapņainas skropstas,
ko zeme visu laiku mirkšķina
un mirkšķina,
vērīgi skatīdamās uz mums.
Pirms lēciena
Viss desants bija gatavs
savam Lielajam, Dižajam Lēcienam –
gatavāks par gatavu,
mirdzošiem izpletņiem plecos.
Vēl tikai tas komandu gaidīja
no Virspavēlnieka Vēja
vai arī priecīgos Gaisa Pūtējus.
Un… tur jau tie nāca,
balsīm kā zvaniņiem skanot,
un viena līksmi sauca:
“Mammu,
skaties, cik balta pieneņu pļava!”
Meitenei ratiņkrēslā
Viņa ir gandrīz tāda pati
kā tu un es.
Viņai patīk skaļi skaļi dziedāt,
saplūkt pilnu klēpi magones,
grāmatas lasīt, laist gaisā pūķi,
kopā ar bērniem spēlēt paslēpes.
Viņa māk franciski skaitīt līdz simtam,
dzimšanas dienā mammai izcept aveņu rausi,
uzpūst vislielākos kožļeņu burbuļus,
tā kā trusītis kustināt ausis.
Vēl redzēju – viņa sien jūrnieka mezglu,
uzzīmē suni un – iedomājies! – zirgu.
Viņa zina, kur atrodas Nīla
un reiz gandrīz pazuda gadatirgū.
Gandrīz gandrīz ir viņa tieši tāda pati,
tikai ir viņai daudz vieglāk spēlēt princesēs noburtās –
nav jāiedomājas, ka ratiņkrēsls ir cietoksnis baisīgs,
un ka ļaunais pūķis slēdzis tajā kā lamatās.
