Kā Eiropu efektīvāk iepazīstināt ar Latviju un pārdot kultūru. Saruna ar dāni Kristiānu Hēvi 2
Aprīlis jau ierasti kļuvis par dizaina mēnesi. Esam pieraduši uzskatīt, ka dizains – tas nozīmē skaistas un ērtas mēbeles, traukus, apģērbu. Pamazām pieņemam, ka dizains var attiekties arī uz pakalpojumiem un citām mazāk tveramām lietām. Taču vai bieži aizdomājamies, ka arī tas, kādā veidā vēstām pasaulei par savu valsti, pēc būtības ir dizaina jautājums? KRISTIĀNS HĒVE, viens no Dānijas ievērojamākajiem ekspertiem, specializējies mākslas un kultūras jomu popularizēšanā un attīstīšanā, un uzskata – šīs jomas var dot būtisku ieguldījumu valsts tēla veidošanā.
– Kultūras komunikācija ir pietiekami specifiska nozare. Kā nolēmāt tai pievērsties?
– Es sāku kā mūziķis, apceļoju pasauli, un šis fons palīdzējis saprast citu mūziķu stāvokli, jo pats to pieredzēju. Veidoju sabiedriskās attiecības arī grupai “Mabel”, kurā pats muzicēju, – tā bija diezgan slavena grupa, pat vēl tagad, ja Dānijā nosauksiet tās vārdu, cilvēki to atcerēsies, bet 20. gadsimta 70. gados tā bija ļoti pazīstama. Vēlāk mainīju nodarbošanos, nodibināju pats savu sabiedrisko attiecību firmu un uzdevu jautājumu: kā iespējams palīdzēt kultūrai, komunicējot labāk, jo man šķita, ka kultūra, māksla ir atslēga veiksmīgākai, garīgākai cilvēku attīstībai.
Ja vēlamies tiešām kaut ko mainīt, mums nepieciešama iedvesma, kaisme – vienalga, mūzikai, grāmatu rakstīšanai. Tā bija mana dzīve, es to pazinu no iekšienes. Uzskatīju: mums jābūt ļoti profesionāliem, tikpat profesionāliem kā politiķiem, lai veidotu tēlu šai jomai, kas ir emocionāla, nav produkts, bieži vien tā vēl pat nav tapusi, pastāv tikai galvā. Biju viens no pirmajiem, kurš sāka šo nozari attīstīt savā zemē, un centos pierādīt, ka ir iespējams kultūru pārdot, veidot mārketinga stratēģiju, nezaudējot tās vērtību un būtību. Esmu centies būt pionieris tajā, kā kultūra, māksla veiksmīgi mijiedarbojas ar biznesa nozari, esmu uzrakstījis astoņas grāmatas. Šā darba dēļ daudzi kultūras nozarēs strādājošie mani Dānijā sauc par “pusprofesionālu politiķi”.
– Viena no jomām, kurā esat īpaši aktīvs, kā saprotu, ir priekšstata maiņa par teātri. Kā tas izpaužas?
– Teātrim vajadzētu daudz tiešāk iedarboties uz sabiedrību, jāspēj sasniegt plašu to cilvēku loku, kuri dzīvo šeit un tagad, nevis tikai eliti. Esmu Dānijā centies izveidot jaunu dialogu starp teātri un sabiedrību. Pirms 3000 gadiem Grieķijā teātris tika radīts, lai popularizētu, stāstītu par demokrātiju. Toreiz tas bija vienīgais veids, kā sasniegt plašas cilvēku masas, un es domāju, tā arī šodien ir teātra atbildība – stāstīt cilvēkiem par vērtībām.
– Latvijā teātrī ir vairāki virzieni, un līdz ar izrādēm par mūsdienu dzīvi vērojama arī savveida atgriešanās pie saknēm, kad skatītāji vēlas klasisku scenogrāfiju un sižetus.
– Tā ir izplatīta situācija, tā būs vienmēr. Taču teātrim jāstrādā pie tā, lai tas kļūtu nozīmīgs sabiedrības attīstības faktors, lai tas noteiktu dienaskārtību sabiedrībā, citādi tas kļūs tikai par muzeju. Man gan patīk arī teātris kā muzejs, klasiskās izrādes, tās nepieciešams kā daļa no kultūras mantojuma, protams, bet ar to nepietiek.
– Nevis atspoguļotu dienaskārtību, bet noteiktu?
– Tieši noteiktu, teātrim jābūt proaktīvam, jo tad tas kļūst rezonējošs, mazliet bīstams, iespējams, arī nedaudz politisks, taču, es domāju, tas nepieciešams, lai mēs tiktu konfrontēti ar savu komforta zonu, izietu no savas komforta zonas. Lai to izdarītu, vajadzīgs kāds, kurš mūs pagrūž. Daudziem to ir sarežģīti izdarīt pašiem. Un teātris, kurš konfrontē mūs ar ideoloģiskiem, reliģijas jautājumiem, liekot reflektēt, padarot, iespējams, mūs absolūti dusmīgus, var to paveikt – izgrūst mūs no komforta zonas.
– Vai nav tā, ka, lai izietu no komforta zonas, cilvēkiem tā būtu vispirms jāatrod?
– Jā, protams, turklāt cilvēki ir ļoti dažādi, galvaspilsētā dzīvojošie būtiski atšķirsies no lauku iedzīvotājiem. Šīs atšķirības sabiedrībā jāciena, jāciena cilvēki tur, kur viņi dzīvo. Protams, vispirms ir jāatrod sava komforta zona, lai varētu droši paspert soli ārpus tās. Es domāju, daudz lielāku cieņu pelnījuši reģionu iedzīvotāji, jo viņi ir ļoti nozīmīga sabiedrības daļa, taču to daudzās valstīs, arī manējā, mēdz piemirst. Mēs neesam pietiekami cienījuši laukus. Mēs esam aizmirsuši, ka laukiem jābūt daļai no valsts, sabiedrības attīstības.
– Reakciju pašreiz ļoti labi var redzēt ASV…
– Tieši tā, bet to mēs redzam visur – visās valstīs ir galvaspilsēta un ir lauki ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem, atšķirīgām vērtībām. Un trūkst sapratnes. Es domāju, tā ir joma, kurai steidzami jāpievēršas, un teātris te ir ļoti svarīga platforma, kas izrādītu cieņu pret to, ka mums ir atšķirīgas vērtības, tomēr var būt kopīgi mērķi – cilvēciska cieņa, cilvēcīgums, cieņa vienam pret otru. Ir svarīgi, lai saprotam, ka varam kaut ko panākt, nevis konfrontējot savā starpā, bet gan sadarbojoties, tikai tā mēs varam kaut ko izveidot. Mums jāsaprot, ka esam individualitātes šajā pasaulē, taču, ja nestrādājam kopā kā nācija vai starptautiski, mēs nekur nenonāksim.
– Pirms atbraucāt šurp, ko zinājāt par Latviju?
– Esmu Latvijā bijis vairākkārt, un jūsu kultūras mantojums ir patiesi aizraujošs. Jūsu stāsts, arhitektūra, celtnes, māksla – tā ir daļa no Eiropas vēstures, bet, es domāju, šobrīd starptautiski trūkst zināšanu par Latviju. Žēl, jo Latvija varētu dot lielu ieguldījumu, tādēļ jums būtu daudz vairāk jākomunicē, jāstāsta par sevi, savām vērtībām. Šī ir pasaule, kurā visi komunicē, tādēļ jums jāveido savs stāsts tik pievilcīgs, cik vien iespējams. Mēs dzīvojam komunikācijas pārpilnībā. Esmu novērojis, un tas ir ļoti interesanti, ka lokālais bieži – gandrīz vienmēr – ir interesantāks par globālo. Tas nozīmē, ka jums nav nekas jāizdomā, nav jākļūst līdzīgiem visiem citiem, bet gan jācenšas definēt savas atšķirības, unikalitāti un jāpastāsta par tām pasaulei. Domāju, tas interesētu daudzus cilvēkus. Un, kad jums būs gatavi stāsti par sevi, jums jākļūst daudz agresīvākiem komunikācijā, jo starptautiskajā arēnā ikviens cenšas pastāstīt savu stāstu, tas ir milzīgs komunikācijas kaujaslauks. Es domāju, mazajām valstīm ir ļoti nozīmīgs stāsts, ko pastāstīt lielvalstīm. Ka jūs varat strādāt kopā, kaut ko sasniegt, ka esat ļoti līdzīgi, nav būtisku atšķirību kā lielajās valstīs. ASV, piemēram, Kalifornija ļoti atšķiras no Teksasas, tās ir gluži kā dažādas valstis. Manuprāt, mazajām valstīm vajadzētu stāstīt – kaut arī mēs esam atšķirīgas, mēs spējam strādāt kopā, sadarboties. To mēs varētu iemācīt lielajām valstīm.
– Tas man atgādina šaubas par to, vai spēsim ilgtermiņā saglabāt Eiropas Savienību. Teorētiski esam vienā savienībā, taču tik maz viens par otru zinām, pat par tuvākajiem kaimiņiem, kur nu vēl tālākām valstīm…
– Es domāju, spēsim. Ja jūs būtu man šo jautājumu uzdevusi pirms pāris gadiem, es būtu bijis daudz skeptiskāks. Jaunieši ir daudz ieinteresētāki sadarboties, iepazīt citas kultūras, citas valstis, to iedzīvotājus. Viņi ir daudz atvērtāki. Protams, viņiem joprojām nepieciešams savas identitātes pamats, taču viņi ir daudz dāsnāki, spēj pieņemt citādo, iziet ārā un uzaicināt pie sevis citus, jo uzskata – mēs esam vienas planētas iedzīvotāji. Jauno cilvēku komforta zona atšķiras no vecākajām paaudzēm, tā ir plašāka. Ja spēsim pieņemt, ka tikai caur kultūru, vērtībām, cilvēcību, empātiju, ētisko kompasu, ko paturam acīs, tad šādā veidā mēs varam dalīties kopīgā stāstā. Tas, kas patlaban notiek pasaulē, vairāk vai mazāk var mums ES radīt kopīgu pamatu. Ir jāsaprot, ka tas, ko mēs šeit esam sasnieguši, ir vērtība un tuvākajos gados mums Eiropā var nākties cīnīties par vērtībām, jo robežas vairs nav tādas, kā mēs bijām iedomājušies agrāk. Jebkas var notikt. Viss ir iespējams. Un šajā cīņā, šajā izaicinājumā mums ļoti noderēs jaunieši, kuri spēj sadarboties, skatās uz pasauli citādi, spēj veidot komandas – to mēs redzam daudzās radošās pārrobežu kompānijās. Es domāju, mums jāsaglabā individuālā identitāte, lai radītu lielāku starptautisku kopību. Es nekļūstu par indieti vai par ēģiptieti, ja man patīk Indija vai Ēģipte, es joprojām esmu dānis, taču, pieņemot atšķirīgo, spēju sadarboties citādā līmenī. Manuprāt, tas ir veids, kā turēties pretī spiedienam atgriezties pie sistēmām, kārtības, par kurām bijām pārliecināti – tās ir beigušās uz visiem laikiem.
– Vai jums ir ieteikums, kā mēs varam Eiropu efektīvāk iepazīstināt ar Latviju?
– Atslēga ir personiskā komunikācijā. Ja cilvēks atbrauc uz kādu valsti kā tūrists, viņš redz tikai virskārtu. Pievienojiet tam personisko dimensiju, piedāvājiet ceļotājiem iespēju apmesties pie vietējiem iedzīvotājiem, kopīgi paēst pusdienas, iepazīt vietējo virtuvi, klausīties viņu stāstus. Tas paliek prātā, un aizbraucot šāds ceļotājs jau pavisam citādi uztvers arī ziņas par valsti, kurā ir bijis.
Kristiāns Hēve (1954) ir viens no Dānijas ievērojamākajiem ekspertiem, kurš specializējies mākslas un kultūras komunikācijā.
Līdz 1983. gadam bija profesionāls bundzinieks Dānijā, Spānijā un ASV.
Kopā ar grupu “Mabel” par dziesmu “Boom Boom” ieguva Dānijas dziesmu “Grand Prix”.
1983. gadā nodibināja “Have Kommunikation”.
Starp viņa uzņēmuma klientiem ir vairāki pazīstami Dānijas teātri un dziedātāji, 2010. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss, filma “Babetes viesības”, kas ieguva “Oskara” balvu.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, par kuriem Hēve veicina diskusiju, ir – kurš maksās par nākotnes kultūru?
Ieguvis veselu virkni balvu, gan personīgi, gan arī kopā ar “Have Kommunikation”.
