Mobilā versija
+3.2°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
6. oktobris, 2017
Drukāt

Māris Zanders. “Mēs neiejaucamies” (1)

Reuters/LETAReuters/LETA

Var pamanīt, ka Latvijas publiskajā telpā saistībā ar notikumiem Katalonijā daudzus tracina citu Eiropas Savienības valstu izvairīgā nostāja. Tālākā teksta mērķis ir izteikt dažas versijas (tas nenozīmē attaisnot) par šādas pozīcijas iemesliem.

Vispirms gan jāsaka, ka frāzes “tā ir X iekšējā lieta”, “aicinām konfliktu risināt konstruktīvu sarunu ceļā”, “rūpīgi sekojam” utt. ir Rietumu demokrātijās jau zināma tradīcija. Te varētu minēt ne tikai daudziem zināmo Tibetas situāciju, bet arī jau gadu desmitiem ilgstošo Rietumu mīņāšanos Rietumsahārā, kuru “Wikipedia” delikāti apzīmē kā “neskaidru vai neitrālu” (tāpat Rietumi centās neskatīties uz Austrumtimoras pusi, ir vēl citi piemēri). Līdzīgi gadījumi, protams, ir mazs mierinājums, to pieminēšanas šeit mērķis ir norādīt uz zināmu tendenci.

Viens no cēloņiem varētu būt Rietumu demokrātiju sliktās atmiņas. Te nav runa par neveiksmīgo t. s. demokrātijas eksportu, piemēram, Irākas vai Lībijas gadījumā, jo tie un līdzīgie skar politiskās sistēmas maiņu, nevis nāciju pašnoteikšanos. Cik nācies lasīt, Rietumeiropa uzskata par neveiksmīgu savu rīcību laikā, kad bruka Dienvidslāvija, un, piemēram, Vācijas atbalsts jaunu nacionālo valstu tapšanai bija nozīmīgs. Iespējams, ka rietumeiropiešu vainas apziņa par tālāko (kari, etniskās tīrīšanas utt.) Rietumbalkānu gadījumā ir mazliet pārspīlēta, tomēr komplekss, ja tā var teikt, ir izveidojies. Attiecīgi nāciju pašnoteikšanās gadījumā “vecās demokrātijas” izvēlas izmisīgi turēties pie status quo. Tā gan ir diezgan īpatnēja loģika – pašu kļūdas izmantot kā alibi –, tomēr tāda dažkārt tiek lietota.

Cits cēlonis varētu būt zināma institucionāla stagnācija. Proti, Rietumu demokrātijās tiek pieņemts, ka problēmas ir jārisina savstarpēju kompromisu, sarunu ceļā. Principā tas arī ir labākais veids, tomēr, pacelts vienīgā iespējamā statusā, tas riskē ignorēt situācijas, kad tirgošanās (labā nozīmē) vairs nav iespējama. Formulējot citādi, Rietumu demokrātijas ir kļuvušas par pieraduma ķīlniecēm. Ar pieradumu es saprotu līdzšinējo praksi, ka konfliktējošās puses regulāri tiekas sarunās kaut kur Šveicē, Norvēģijā vai citā sarunu procesu organizatoriski sponsorējošā valstī. Un runā, un runā, un runā… Te var minēt gan mēģinājumus organizēt dialogu Sīrijas gadījumā, iepriekš Šrilankas, Ačehas utt. gadījumos. Svarīgi, lai vispār notiek “sarunas” – cik ilgas un cik rezultatīvas, nav pat tik svarīgi. Un šīs, atkārtošu, kopumā pareizās nostājas aizstāvji cenšas neredzēt situācijas, kad sarunas īsti nav iespējamas. Norvēģiem savulaik tiešām izdevās ilgas un rūpīgas pretinieku bukņīšanas sarunu galda virzienā kaut cik noregulēt konfliktu starp tamilu separātistiem un Šrilankas valsti, bet ir situācijas, kurās savstarpēju pretenziju ir tik daudz, ka šis modelis īsti nedarbojas. Nemāku spriest, vai šāda robeža ir jau sasniegta kataloņu neatkarības idejas aizstāvju un noliedzēju attiecībās, bet rodas iespaids, ka Eiropa kaut kā spītīgi nepieļauj domu, ka kādā no tās dalībvalstīm ļaudis var uzvesties tik “neracionāli”. Un tā ir aplama doma – kaut tāpēc, ka attiecību vēsturiskā pieredze, emocijas ir tikpat nozīmīgi faktori kā aukstasinīga analīze. Respektīvi, Eiropas attieksme pret Katalonijas situāciju demonstrē, manuprāt, ne tik daudz gļēvumu, cik intelektuālu kūtrumu. Nevar aicināt rīkot sarunas par evakuācijas plānu variantiem, kad māja deg. Nepatīkami pārsteidz arī principiālu atšķirību ignorēšana, proti, neredzēt, ka kritizēt pārmērīgu spēka metožu lietošanu pret kādas idejas paudējiem nenozīmē automātiski atbalstīt šo ideju. Rodas nelāgs iespaids, ka vara ir tā apmulsusi dažādu apdraudējumu (piemēram, terorisma) priekšā, ka uzskata, ka represīvajām institūcijām (specdienestiem, policijai u. c.) labāk dot “carte blanche”, pat ja šīs institūcijas, kā saka, šauj pār strīpu un daudz nešķiro, pret ko represijas tiek vērstas. Tādi nemierīgi laiki, ziniet.

Šāda Rietumu politiskās elites intelektuālā pārkaļķošanās vajadzētu satraukt arī tos, kuri ir skeptiski vai noraidoši pret Katalonijas kā neatkarīgas valsts ideju.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Pašvaldības reformu ceļā

Gan skolu tīkla reformas, gan ieceres pāriet vidusskolās uz mācībām tikai latviešu valodā vēl nepieciešams rūpīgi pārrunāt ar pašvaldībām. Tā vakar LTV “Rīta Panorāma” teica Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS), kurš esot ieradis ļoti rūpīgi ieklausīties tajā, ko saka praktiķi, ziņo LETA. Piemēram, jautājumā par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā vidusskolās Kučinskis un viņa pārstāvētais politiskais spēks pēc būtības izmaiņas atbalstot, taču vēl varot būt diskusijas par to, kā nonākt pie mērķa un cik ilgā laikā tiek sasniegts rezultāts. Kučinskis atzina, ka izglītības ministra Kārļa Šadurska piedāvājumu noteikt minimālo skolēnu skaitu ne vien vidusskolās, bet arī pamatskolās un sākumskolās nobremzējušas pašvaldības. Premjers atzina, ka kopumā saistībā ar reformām ir jūtamas bailes no pārmaiņām.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+