Dabā
Medības

Pieredze. Kā izmācīties par īstu mednieku1

Autores foto. Jau pirmajā reizē katrs kursants saņēma apjomīgu mapi ar materiāliem.

Lēmumam tapt par mednieku ikkatram ir savi individuālie iemesli – tā var būt vēlme turpināt ģimenes iesākto, nespēja nosēdēt uz vietas vai dīvainā, Ņūtona ābolam līdzīgā atklāsme, ka tā tam vienkārši ir jābūt.

Un, ja nu šī doma prātu nepamet jau ilgu laiku, atliek vien piekāpties liktenim un meklēt rokā mācību variantus. Izvēloties kursus, mani galvenokārt interesēja maksimāli elastīgs grafiks, ko viegli varētu piemērot manam nedēļas plānam, vai arī, ja nu kādu nodarbību neizdotos apmeklēt, neapgūto vielu varētu ērti apgūt neklātienē.

Pāris klikšķi internetā, un manā redzeslaukā kā pirmais variants nonāca mednieku skola Taurs. Drīz vien, izpētījusi mājaslapu, pieņēmu sev absolūti neraksturīgu lēmumu – nemaz neizskatīt citas opcijas, jo viss piedāvātais izskatījās pat daudzsološāks, nekā biju iecerējusi. Nauda šim mērķim tikusi atlikta jau sen, turklāt kursu cenā jau iekļauts tiešsaistes mednieka eksāmena izmēģinājums, ko es uzskatīju par galveno šīs skolas plusu un manas nešaubīgās izvēles iemeslu. Arī mācību grafiks mani priecēja, jo mājaslapā tiek piedāvāts ne vien dinamiskais kurss darbadienu vakaros, bet arī otrs variants īpaši aizņemtajiem – mācības četru nedēļu nogalēs un tam visam klāt viena šaušanas apmācība.

Tiesa, mani nedaudz mulsināja fakts, ka katra nodarbība paredzēta septiņu stundu garumā, kas sākotnēji šķita krietni par ilgu, tomēr patīkamā sajūta, ka esmu savam mērķim tuvāk nekā jebkad iepriekš, atvairīja jebkādus iebildumus.

Topošo mednieku grupa tika savākta visai ātri, un tā nu pēc aptuveni mēneša ilgas patīkama satraukuma pilnas gaidīšanas un dienu skaitīšanas pienāca pirmā sestdienas nodarbība, uz kuru es, baidīdamies nokavēt un drošs paliek drošs, laika ziņā ierēķinot visu pasaules kataklizmu iespējamos draudus, ierados vairāk nekā stundu par agru. Tā nu es tagad varu droši teikt vienu – lai cik ļoti apmierināta es būtu ar kursu izvēli, mācību ēkas tuvākajā apkārtnē redzēt nav ko, ja vien neskaita apbrīnojami garu taksometru rindu, kas ik sestdienas rītu sastājas pie kāda pamatīgi noplukuša naktskluba.

Jau pirmajā nodarbībā katrs kursants saņēma mapi ar materiāliem – gana apjomīgu papīru kaudzi ar visiem 1005 eksāmena jautājumiem, pēdu pazinēju, Medību likumu, Medību noteikumus, medību pārskata, vilka/lūša nomedīšanas akta un citu medniekam nepieciešamo veidlapu kopijas, kas mācību mērķiem kursu gaitā tiek aizpildītas un papildinātas ar noderīgiem tehniskas dabas komentāriem, lai ikkatrs topošais mednieks prastu ar šiem dokumentiem vajadzības gadījumā rīkoties. Turpmāk šī mape man kļuva par savdabīgu Bībeles paveidu, kas atradās somā ikkatrā situācijā, pat dodoties uz teātri, kur starpbrīžos, sēžot tukšajā skatītāju zālē, vēlreiz un vēlreiz pāršķirstīt pierakstus un likuma pantu lapas. Arī sākotnēji šķietami briesmīgās septiņas stundas ar vienu pārtraukumu pagāja pavisam nemanāmi, un dienas beigās atlika vien nopriecāties, ka šāds pats pasākums mani gaida arī rīt, savukārt svētdien – ar nelielu žēlumu pamest telpas, zinot, ka līdz nākamajai nodarbībai jāgaida vesela nedēļa.

Šo četru nedēļu laikā man izdevās iepazīties ar jauniem, aizrautīgiem topošajiem medniekiem un vēlreiz apjaust, cik ļoti veiksmīga mācību taktika ir šī brīvā vide, kur mācīties iespējams ne vien no vienpusējas lekcijas, bet arī no diskusijām, atbilstošiem uzskates materiāliem un reāliem pieredzes stāstiem.

Tomēr, lai cik ļoti es šo procesu izbaudīju, aizvien tuvāk nāca pie sienas kalendārā koši apvilktais eksāmena datums, uz kuru paskatoties vien kājas kļuva aukstas. Eksāmena izmēģinājums internetā rādīja labus rezultātus, arī dotajā laikā iekļauties vairs nebija sarežģīti, tomēr aizvien vairāk, to pildot, pieķēru sevi īsti pat nelasām jautājumus, jo šķita, ka zinu tos jau no galvas, taču vienmēr pastāvēja iespēja, ka īstajā eksāmenā kaut kas varētu būt samainīts vietām, kas novestu pie neuzmanības kļūdām. Tomēr, par spīti visam, vislielākās bažas radīja praktiskais šaušanas eksāmens vai drīzāk apziņa, ka šoreiz rezultātu labā īsti nespēj neko darīt, kamēr, protams, neatrodies šautuvē, taču arī tas maksā un, parēķinot ilgtermiņā, diezgan dārgi, ja vien tiek izmantots šautuves ierocis un munīcija.

Kā alternatīvu variantu var izmēģināt SIA “Ieroči” pneimatisko šautuvi pašā Rīgas centrā, kur par ļoti pieejamu cenu iespējams trenēties šaut gan stāvošā, gan distancē attiecīgi samazinātā skrejošās mežacūkas mērķī. Četri treniņi, no kuriem pēdējais ar tik traģiski mazu sašauto punktu skaitu, kas pašapziņas līmeni nolaida līdz pat pazolēm tieši nepilnas divas diennaktis pirms paša eksāmena.

Lielais, ilgi gaidītais eksāmena rīts iesākās ar atceltu autobusa reisu un apburošu smagās mašīnas šoferi, kas, braucot man garām pilnā ātrumā, izlēma lielo peļķi tomēr neapbraukt… Divdesmit minūtes pirms teorētiskā pārbaudījuma sākuma ap trīsdesmit visdažādākā vecuma topošo mednieku jau stāvēja gatavībā pie durvīm, vēl pēdējo reizi savā starpā apspriezdami un atkārtodami sarežģītākos jautājumus, taču, kad pagalmā, visu skatienu pavadīts, pompozi ieripoja Valsts meža dienesta furgons, eksekūcija varēja sākties.

Instrukcijas, no kurām jau desmit minūtes vēlāk nespēju atminēties ne vārda, biļete un aukstumā mazliet iesalusi pildspalvas tinte. Nepilnu stundu vēlāk pirmais uztraukums garām – biļete nodota pārbaudei, un drīz vien tā arī nonāk atpakaļ pie manis bez neviena labojuma. Nokārtots, turklāt bez kļūdām! Neskatoties uz faktu, ka smagākā daļa aizvien vēl stāv priekšā, nespēju atturēties no lepna smaida. Paķeru dokumentus, parakstos un prom uz šautuvi. Dodoties turp, ieklausos katrā šāvienā, un neviļus man prātā pavīd doma, ka katrs šis blīkšķis kādam, iespējams, izšķir eksāmena rezultātu, garām aizsteidzas varen lepns vīrietis ar burtiski lēkājošu sievu, kura sajūsminātā balsī spiedz telefonā: “Uzmini, kurš šodien tapa par mednieku!” Šis prieks man šķiet tik attāls un sirreāls, ka nekādi nespēju to asociēt ar saviem pārdzīvojumiem tuvākās dienas laikā.

Rinda uz šautuvi lēnā garā sarūk, un gandrīz visi topošie, tas ir, nu jau tapušie, mednieki no šaušanas sektora atgriežas ar paceltiem īkšķiem un smaidu sejā. Kad beidzot pienāk mana kārta, soļoju pa smilšaino laukumu uz sektora pusi, atdodu dokumentus un… viss. Atminos vien zīmi uzsākt šaušanu, kreiso mērķi, kas, šķiet, aiz sienas mazliet aizkavējas, un mokošo mīdīšanos aiz eksaminētāju mugurām, kamēr tika skaitīti punkti. Kad manās rokās nonāca parakstīšanai sagatavotais dokuments, iepretim savam vārdam ieraudzīju skaitli 64. Ir! Arī tagad, pat mēnesi pēc eksāmena, kad visi pārdzīvojumi jau mazliet rimuši, somā aizvien spītīgi stāv mape ar jautājumiem un šautuves mērķīšiem. Kāpēc? Nezinu, varbūt vienkārši negribas apjaust, ka šis etaps, kuru es no visas sirds gaidīju un izbaudīju, ir beidzies tik ātri. Un saku lielum lielo paldies mednieku skolas Taurs komandai, kas veiksmīgā kārtā sagatavoja un palīdzēja nokļūt līdz tik sen lolotajam mērķim.

Vairāk lasiet žurnāla Medības janvāra numurā

LA.lv