Uldis Šmits: Iespējas netiek izmantotas, Latvija nav sadzirdama 3
Gribētos, lai divu eiro piemiņas monēta “Latvijas prezidentūra ES Padomē” nekļūst par vienīgo taustāmo ieguvumu no šīs prezidentūras. Un lai būtu arī politiskie ieguvumi, tostarp tie, uz ko arvien vēl cer Eiropas Savienības Austrumu partnerības valstīs.
Tiesa, gads sākās ar traģiskiem notikumiem – gan pilnīgi neparedzamiem kā terora akti Parīzē un pavisam nesen Kopenhāgenā, gan diezgan viegli paredzamiem kā Krievijas agresijas izvērsums. Rīgas novēlotā vai visai attālinātā balss netika lāgā sadzirdēta. Tomēr premjere Straujuma apgalvoja, ka “kopumā Latvija izskatās labi” un strādā “ļoti sapratīgi”. (Tā tik vēl trūka, lai strādātu nesaprātīgi.) Tam var ticēt. Latvija izskatās “kopumā” labi Briselē un patiešām labi prezidentūrai veltītajos kultūras un citos pasākumos, taču eiropieši šo prezidentūru nemana, kas gan arī ir it kā normāls stāvoklis, jo viņi, varbūt izņemot prezidējošas valsts pilsoņus, to nemana gandrīz nekad un viņiem ir citas rūpes. Sliktāk, ja, piemēram, politikas apskatnieki Rietumos lāgā nerod iemeslu izcelt Latvijas lomu kaut kādā sakarā, kaut vai Ukrainas krīzes sakarā. Mūsu augstāko amatpersonu reakcija uz notikumiem ir ierasti tik blāva, ka Latvijas viedoklis Eiropas lielajā presē izpaliek, jo, šķiet, nemaz nav pārāk pieprasīts. Liekas, ar ārlietu ministra Rinkēviča pūlēm vien nepietiek, lai, izmantojot viņa frāzi, “mēs kā prezidentūra” tiktu vairāk ievēroti un, galvenais, ņemti vērā. Kad tad Rīga domā plašāk izteikties par pasaulei un Baltijas valstīm svarīgām lietām, ja ne tagad? Protams, “skaļa kliegšana nenozīmē aktīvu pozīciju” (kā teicis Andris Bērziņš), bet mūsdienu politisko “stāstu” laikmetā pozīcija ir jādara zināma, turklāt ne vienu reizi vien un nepārprotami.
Citādi rodas iespaids – kopš Lietuvas prezidentūras ES aizpērn otrajā pusgadā Viļņa to joprojām ir paturējusi savās rokās attiecībā uz iniciatīvām, kas skar Baltijas drošību un Ukrainu. Ekspertu aptaujā tika noteikts, ka Grībauskaite 2014. gadā bijusi ievērojamākā Ukrainas eirointegrācijas un interešu atbalstītāja, un jāpiebilst, ka šīs aptaujas redzeslokā jeb izraudzītajā desmitniekā neiekļuva neviens Latvijas politiķis. Arī šogad Lietuva, būdama ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekle, nāk klajā ar attiecīgajām ierosmēm šajā organizācijā, neskaitot Viļņas izvirzītos priekšlikumus un aktivitātes Eiropas Savienībā. Par Igauniju un Ilvesu negribas atkārtoties.
Bet varbūt Rīgas klusais pienesums ir ārkārtīgi produktīvs, tikai netiek pienācīgi izskaidrots? Šo to zinām, ko dara mūsu eiroparlamentārieši. Eiropas Savienība ir šobrīd mums nozīmīgākā skatuve, taču ne vienīgā. Pavisam nesen, 10. februārī – arī klusumā – apritēja 20 gadi Latvijas dalībai Eiropas Padomē, kas dibināta 1949. gadā un kurā šodien ir 47 dalībvalstis. Šajā sakarā piesaistīja uzmanību EP cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka radiointervijā sacītais, ka Latvija ne īpaši cītīgi izmanto šo “platformu”, proti, EP Parlamentāro asambleju ar tās komitejām, kur rosīgākais no mūsu cilvēkiem esot Boriss Cilevičs. Tāpēc jāvaicā, cik efektīvi Latvija darbojas arī citās organizācijās, kur pastāv līdzīgas parlamentāriešu pārstāvniecības, piemēram, EDSO vai Ziemeļatlantijas aliansē. Jācer, ka visi uz šīm un citām “platformām” deleģētie raujas melnās miesās… Un ka pats Muižnieka kungs (viņš nupat publiskojis ļoti kritisku ziņojumu par Franciju) nepiemirst uzraudzīt arī Krievijas okupētās Ukrainas teritorijas.
Prezidentūras laiks paiet, problēmas ar Latvijas sadzirdamību paliek.
