Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. novembris, 2013
Drukāt

Jānis Vanags: Mēs spējam paveikt neticamo
 (6)

Foto - LETAFoto - LETA

Pēc “LA” lasītāju lūguma publicējam Latvijas 
Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa 
Jāņa Vanaga sprediķi* ekumeniskajā dievkalpojumā Domā 2013. gada 18. novembrī.

 

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. (Jņ. 1:1-4)

Latvijas Republikas 95. gadadienas svētkos saņēmu skaistu apsveikumu ar Laimoņa Vāczemnieka dzeju. Ar to gribu sveicināt arī jūs:

“Mums ticis viszilākais ezers

Un rudākais rudzu lauks

Visbaltākā bērzu birze

Vismelnākais rupjmaizes klaips

Un tieši Latvijai ticis

Vissvētākais debesu jums

Jo savu visskaistāko zemi

Dievs ir atdevis mums.”

No kā sākās zemes skaistums? No Radītāja domas, no Dieva sapņa par to, kāda būs zeme pasaules ziemeļaustrumos: ar laipnu un mīlīgu dabu, ar tautu, kas runā tādā valodā, sacer tādu dzeju un dzied tādas dziesmas, auž tieši tādas jostas un dedzina tieši tādas krūzes un svečturus, tauta, kam būs karavīri, kas spēj izcīnīt brīvību, zinātnieki, kas ies pētnieciskās domas priekšgalā, mākslinieki, ko apbrīnos pasaulē. [..]

Gadadienas ir labas dienas, lai domātu. Latvijas 95. gadadienā ir labi apdomāt

to, kas mēs bijām;

to, kas mēs esam;

un to, kas mēs varam būt.

Vai bija 
”zelta laikmets”?


Vai mums ir bijis “zelta laikmets”? Par tādu bieži daudzina ulmaņlaikus, ar to parasti saprotot visu Latvijas brīvvalsti starp pasaules kariem. Kādēļ tā palikusi tādā atmiņā? Vai nevienu nespieda trūkums? Vai nebija kredītu, bezdarba un bankrotu? Vai visiem bija cienīgi darba apstākļi un medicīniskā aprūpe? Vai visi baudīja cilvēktiesības un brīvības? Un vai visi vadītāji bija pelnījuši cieņu un mīlestību? Vai arī tā bija cilvēku sajūsma par savu valsti, cerība uz nākotnes iespējām un cilvēku nesagandētā spēja par to priecāties, kas laikmetam piešķīra zeltījumu?

Es to nezinu. Mana paaudze nāk no cita – no okupācijas laika, kad pārsvarā visiem bija darbs un bezmaksas skola un medicīna. Pārsvarā visi varēja samaksāt par ēdienu un mājokli. Tad kādēļ šos laikus pieminam kā posta laikus? Vai ne tādēļ, ka tas bija laiks bez citas cerības kā komunisma rēgs, kas, paldies Dievam, klīda neaizsniedzamā nākotnē? Vai ne tādēļ, ka mēs apzinājāmies, ka Latvija ir iznīcināta fiziski un tiek darīts viss, lai to apmelotu un izdzēstu arī atmiņā? Vai ne tādēļ, ka bija dabiski sargāties atklāt savas domas pat draugu un radu klātbūtnē, jo sienām bija ausis un patiesības sekas bija cietums? Vai ne tādēļ, ka, vakaram tumstot, pludmale tika uzecēta un katru, kas uzkāpa uz svītrām, ķēra ar suņiem un lamām padomju valodā? Vai ne tādēļ, ka bija tik rūgti klusējot norīt ikdienas mediju devu par savu laimi, zinot, ka tie ir meli no pirmā vārda līdz pēdējam? Un vai tas viss neliecina, ka gars ir tas, kas piešķir vērtību maizei, un brīvība piešķir vērtību darbam un pajumtei? Lietas ir tveramas salīdzinājumā, un varbūt tieši okupācijas laika pieredze vairāk nekā ulmaņlaiku ideālā pilnība liek mums tos pielīdzināt zelta laikmetam? Ja lietas ir tveramas salīdzinājumā, tad apdoma par to, kas mēs bijām, var palīdzēt mums objektīvāk palūkoties uz to, kas esam un kas mums ir.

Ko tālāk?


Raugoties no turienes, no kurienes nākam, mūsu sasniegtais liekas pilnīgi neticams: Latvija Eiropas Savienībā? Latvija ir NATO dalībvalsts? Ne tikai mēs paši nevarējām to cerēt, bet tam neticēja pat labvēlīgākie draugi rietumos. Taču mēs pat esam Šengenas zonas valsts un varam ne tikai naktī staigāt pa pludmali. Mēs varam iekāpt mašīnā un, pasi no kabatas neizvelkot, aizbraukt līdz Itālijai. Nupat mēs būsim arī eirozonā, tātad esam spējuši izpildīt smagus un žņaudzošus kritērijus labāk nekā vecā Eiropa.

Mūsu sabiedrībā to vērtē dažādi. Kāds prātīgi atzīmē – ja Dievs mūs nesargās, tad arī NATO neizglābs. Cits ne bez pamata teiks, ka Eiropas Savienības vārdā ne tikai būvē ceļus, bet arī noārda mūsu vērtības. Vēl kāds sacīs, ka ieviest eiro nozīmē atdot Latvijas suverenitāti. Katrai no šīm tēzēm pat savējo vidū ir atbalstītāji un pretinieki. Tomēr tajā visā nenoliedzami ir viena labā ziņa: mēs protam izvirzīt lielus mērķus, un mēs, Latvijas valsts un tās tauta, arī spējam tos īstenot.

Mēs spējam paveikt neticamo, un mēs esam to paveikuši. Ko tālāk? Eiropā esam, NATO arī. Māstrihtas kritērijus esam izpildījuši. Budžetu esam konsolidējuši. Eiro ieviesuši. Ko nu? Vai ir vēl kas atlicis darāms? Gribētos cerēt, ka tagad, kad visi šie lielie plāni ir piepildīti, nav vairs atlicis neviens, kas būtu jāizsaka šādiem vārdiem. Gribētos cerēt, ka nākošos plānus mēs izteiksim citos vārdos. Jo viss taču sākas no vārda, no domas. Piemēram, 
sasniegt, lai vecākā gadagājuma cilvēki jūtas droši par mūža nogali un lai pirmspensijas vecumā svešzemju bankas speciālistam nebūtu viņiem jāsaka: “Aizmirstiet par pensiju, par ko visu mūžu esat nodokļus maksājuši, bet gādājiet vairāk bērnu, lai tie jūs vecumā uztur!” Vai, piemēram, panākt, lai jaunieši savas nākotnes cerības saista ar Latviju, ar tās mūsdienīgo, nacionālo izglītības sistēmu, ar tās zinātnes potenciālu un uzņēmējdarbības iespējām. Vai arī panākt, lai lauku iedzīvotāji justu tādas iespējas, ka neplūstu uz pilsētu, bieži vien svešā valstī.

Pavisam noteikti šie nav profesionāli formulējumi, un droši vien šie mērķi ir bijuši prātā arī līdz šim, un tomēr šķiet svarīgi, lai mūsu valsts jaunajos plānos kā mērķis vārdā tiktu saukta nevis Māstrihta, bet Latvija. Nevis kritēriji un procenti, bet tauta. Nevis valūtas nosaukums, bet cilvēki. Tūlīt aiz svētā sakramenta līdzcilvēks, tuvākais ir vissvētākā lieta, ko Dievs ir licis mūsu priekšā. Ir svarīgi to pateikt mūsu vīzijā, uzrakstīt mūsu plānos, jo doma un vārds ir visa sākumā. [..]

Himna, ko tauta svētkos dzied Dievam par Latvijas valsti, ir “Dievs, svētī Latviju”. Tā ir skaista himna, un to nevajag mainīt. Tomēr būtu labi, ja dziesma, ko Latvijas valsts ikdienā dzied savai tautai, būtu: “Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev.” Jā, mums ļoti vajag savu valsti, tikai šai atziņai bieži vēl jānokāpj no prāta sirdī. Lai mēs jūtam savu valsti. Lūk, mērķis, ko patiesi ir vērts izvirzīt un piepildīt. Sevišķi, ja palūkojamies, kur esam, un salīdzinām ar to, kur sākām. Mums taču ir brīva, demokrātiska valsts. Mums ir brīvas vēlēšanas, par kādām nevarējām sapņot. Nav vairs klāt svešzemju karaspēka. Turklāt “savu visskaistāko zemi Dievs ir atdevis mums”. Tad kādēļ lai mums neizdotos? Kas mums traucē? [..]

Vērtības vajag 
nosaukt vārdā


Nāciju dara kopīgas vērtības. Vai mums tādas ir? [..] Arī Dievs pasaules radīšanu sāka no vārda. Vai mums nevajadzētu nosaukt vārdā savas vienojošās vērtības? [..] Ko mūsu bērni varētu sacīt par savas nācijas pamatvērtībām? Vai tās ir kaut kur rakstītas? Kur būtu loģiskākā vieta, kur tās ierakstīt – visiem zināmas, visiem pieejamas, kur var tajās palūkoties kā spogulī un pavaicāt – vai tas, ko es nupat taisos darīt, saskan ar manas valsts vērtībām? Kur tām vajadzētu atrasties?

Diskutējot par Satver-smes preambulu, pat savējo starpā ir dažādas domas. Vajag tādu? Varbūt nevajag? Īstenībā tas nav pārāk sarežģīts jautājums. Vajag tikai izdomāt, vai ir kaut kāds latviskums vai “latvijiskums”, kas mūsu valsti dara savdabīgu, atšķirīgu Eiropas kontekstā, un vai gribam to nākotnē saglabāt. Ja nekā tāda nav, tad varbūt pat labāk iekust eiropeiskajā un kosmopolītiskajā straumē. Arī ar patriotisma mācīšanu nebūs jāsaspringst. Nav citas piederības kā tā, ka es piederu pats sev? Nav citu vērtību kā tās, kuras nosaku sev pats? Nav citas identitātes kā globalizētā civilizācija? Šo visu jauns cilvēks viegli uzsūc arī bez mācīšanas. Atliek vēl iedvest, ka viņam nav tradīcijas, nav reliģijas, nav dzimuma, tikai dzimte… Es esmu viss visā… Tas nav pārāk grūti. Un tad, protams, arī preambulu nevajag.

Ja tomēr ir kaut kas latvisks vai īpati “latvijisks”, ko mēs gribētu saglabāt, tad šīs vērtības labāk vajag uzrakstīt un nosaukt vārdā, jo sen vairs nav tas laiks, kad tās visiem ir pašas par sevi saprotamas. Ko tajās rakstīt, varētu būt pati nozīmīgākā diskusija mūsu sabiedrībā, taču dažas lietas par to var pateikt tūlīt:

1. Tajā būtu jāraksta nevis tas, kas ir politkorekti, bet tas, kas ir patiesība. Piemēram, tā ir patiesība, ka Latvijas valsts un nācijas pamatos ir likta latviskā dzīvesziņa un kristīgās ticības vērtības. Tā vienkārši ir patiesība, bez kuras nav 18. novembra republikas, jo tai bija ne tikai juridiskā, bet arī garīgā un kultūras dimensija.

2. Ir jāņem vērā, kaut prātā pieminot, ka par Latvijas valsti daudzi atdeva dzīvības. Tās nedrīkst vienkārši izmest pār bortu. Vai tas, ko gribam redzēt savu vērtību apliecinājumā, ir tas, par ko mūsu tēvi un vectēvi atdeva dzīvību? To vajag pieminēt sevišķi tādēļ, ka mums, ja vispār ceram uz kādu nākotni, ir tūlīt pat jābeidz ņirgāties par savu valsti! Ja ne pašu inteliģences dēļ, tad kaut vai pieminot par Latviju kritušos, necelsies roka internetā uzklabināt dzimtajā latviešu valodā: “Muļķu zeme Latvānija.” Varbūt tad katras nozares pārstāvim, cīnoties par tās interesēm, neliksies piedienīgi daudzināt un kultivēt, ka “atliek tikai braukt prom”. No vārda viss sākas…

Pavisam nesen es apmeklēju latviešus Īrijā. Laikam tā bija pirmā reize, kad jutos skumji, redzot baznīcā tik daudz bērnu. Tie bija jauki bērni, bet Īrijas bērni, varbūt jau pat īru, ne latviešu bērni. Kur taču Latvijai bērnu tik ļoti trūkst… Esmu tālu no uzskata, ka tie, kas aizbrauc, ir nodevēji. Daudziem nebija lielas izvēles. Taču arī aizbraukt var dažādi. Filmā “Rīgas sargi” Mārtiņš aizbrauca līdz pat Vladivostokai, lai reiz varētu aizstāvēt Rīgu un Latvijas valsti. Cik ļoti tas atšķiras no ganuzēna bravūras, ko bieži redz internetā: “Jūs, muļķīši, vergojat Latvijā, kamēr es esmu vīrs Anglijā!” Apstākļi var piespiest latvieti aizbraukt, taču ne kā caur triumfa arku, bet ar apņemšanos arī svešumā audzināt bērnus ar Latviju sirdī. [..]

Trešais, ko nedrīkstētu aizmirst – mēs, latvieši, neesam Latvijā vieni. Un es ar to nedomāju citplanētiešus, kam Latvijas karogs ir “figņa”, kur nošņaukt degunu. Latvijā ir daudz gudru, strādīgu, inteliģentu krievu, baltkrievu, armēņu, baškīru un citu tautu piederīgo, kuriem Latvija tāpat ir dārga dzimtene un ar kuriem kopā var un arī vajadzēs raudzīties, kāda balta virsotne mēs varam būt. Ja arī pēc 20 neatkarības gadiem ir jūtams kāds saspīlējums, tad saprātīgiem cilvēkiem konflikts ir iespēja attīstīties un šķīstīties, nevis tajā kavēties. Nākotnes pamatos jāmeklē vērtības, ap kurām mēs varētu pulcēties kopā. Tas šobrīd var šķist utopiski, taču mēs esam valsts, kas, ja reiz mērķi ir saukusi vārdā, to spēj arī piepildīt. [..]

Ko domāsi, to arī darīsi


Pat ja mūsu vērtības būtu skaidri aprak-
stītas visstiprākajos dokumentos – kā lai pakļaujam tām savas domas, savu gribu, savu sirdi? Kā jūgsi, tā brauksi, un, ko domāsi, to arī darīsi. Latviju, tāpat kā Ēdeni, ir postījis tas, ka cilvēku domas un vēlmes ir bijušas pavisam kur citur. Tādēļ grēks ir ne mazāk valstiska problēma kā banku krīze. Faktiski otrā pat izriet no pirmās. Kur ir risinājums?

Un atkal – iesākumā bija Vārds. Dievs radīja pasauli ar vārdu. Un, kad Dievs redzēja, kā grēks posta pasauli un arī viņa visskaistāko zemi, tas pats radošais Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Kristus nāca pasaulē, lai atrisinātu grēka problēmu. Viņš vienīgais to spēja. Viņš ne tikai mācīja par to, kas ir tikumisks un taisns, viņš arī nodzīvoja nevainojami bezgrēcīgu dzīvi un ar savu nepelnīto nāvi izpirka mūsu grēkus pie krusta. [..]

Ne kāda kristīgā ideja vai princips, bet dzīve ar viņu, sastapšanās ar viņu ikdienā un galu galā – mīlestība uz viņu ir tā, kas dod gan svētīgas bēdas par grēkiem, gan arī vēlēšanos un spēku labot savu dzīvi. Tas savelk kopā visu līdz šim runāto. Tādēļ Kristus nākšana, Vārdam topot par miesu un mājojot starp mums, Latvijai ir ne mazāk svarīga par atmodu vai brīvības cīņām. “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma,” rakstīts evaņģēlijā. Ģeniālais rakstnieks Klaivs Steiplzs Lūiss teica: “Es ticu kristietībai tāpat kā tam, ka saule ir uzlēkusi. Ne tādēļ vien, ka varu to redzēt, bet arī tādēļ, ka, pateicoties tai, es varu redzēt visu citu.”

“Savu visskaistāko zemi Dievs ir atdevis mums…” Reizēm vajag lielu mīlestību, lai redzētu skaistumu 95 gadus vecā sejā, kas glabā ne tikai laimes brīžu, bet arī sūru pārbaudījumu pēdas. Lai Kristus gaismā mēs tomēr redzam, ka Latvija ir Dieva visskaistākā zeme, lai novērtējam tās iespējas un izvirzām Dieva iedvesmotus mērķus, kas mēs varam nākotnē būt. Lai Kristus gaismā redzam savus tuvākos Dieva acīs svētus kā sakraments un kopā ar viņiem šos mērķus piepildām. [..]

* Sprediķi publicējam 
nedaudz saīsinātu.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. tu gribi apgalvot,ka krievvalodīgajiem tas darba tikums piemīt lielākā mērā kā latviešiem?Es to tik droši neapgalvotu,jo kur tad 50 okupācijas gadu laikā tas darba tikums latviešiem pagaisa,ja ne no okupantu importētā netikuma,zaglīguma,bezatbildības.

  2. mani dziļi skāra cien.Vanaga runa.Izdrukāju.Žēl to nedzirdēja daudzi mūsu dzīves virzītāji.Mums godā zagļi ,kas apzog tautu izmantojot likumu nepilnības un nemaz par to nekaunas.

  3. Darba tikums ir relatīvs jēdziens. Agrāk, lai apmierinātu savas primārās vajadzības, bija daudz un grūti fiziski jāstrādā un tā veidojās arī darba tikums. Tagad, 21. gadsimtā šīs vajadzības var nodrošināt, ja tev ir paliels naudas žūksnis – tad visi ceļi vaļā! Bet lai tiktu pie lielas naudas, šodien ne vienmēr ir vajadzīgs darba tikums, pie naudas var tikt arī bez darba tikuma: augļojot, spekulējot, pērkot-pārdodot, izplēšot lielākas subsīdijas un pabalstus no valsts, utt. Baidos, ka šajā visā ir visai maz darba tikuma…

  4. nepiekrītu cientēvam – vērtības mums ir kopīgas – katrs grib izaudzēt dēlu, iestādīt koku, izglābt banku un kurš gan negribētu būt valsts garants? Tas, kas Latvijas iedzīvotājus tik milzīgi šķeļ, ir atšķirīgais darba tikums. Latviešiem vajag vairāk darba tikuma, ar diešanu un dziedāšanu par maz. Tāpēc vairāk vajag mēģināt lūgt Marijai – viņa ir unikāli devīga sieviete.

  5. Kas ir šis NETICAMAIS?

Draugiem Facebook Twitter Google+