Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Mēs tagad esam sabesījušies… Pārņem šausmas par to, kā runā daudzi žurnālisti 16

BNS foto/Scanpix/LETA

Nesen lasīju interviju, kurā galvenais uzsvars bija likts ne tikai uz to, kā runā latvieši vispār, bet uz to, cik profesionāli latviešu valodu lieto cilvēki, kuriem tas ir maizes darbs, kuriem valoda ir vienīgais “ķirurga skalpelis”, – žurnālisti.

Jāteic – situācija nav no labajām. Es neesmu par sterilu latviešu valodu, Dies’ pas’! Nē! Bet žurnālisti ir tie, no kuriem mācās lasītāji, skatītāji un klausītāji. Tātad – viņi ir sava veida skolotāji. Protams, kā viss šajā pasaulē, arī valoda attīstās un iegūst citas formas. Bet šoreiz runa ir par ko citu. Runa ir par profesionalitāti.

Jau ilgāku laiku sekoju amatbrāļu runai dažādos elektroniskajos masu medijos. Un tagad, kad mēģinu saklausīto “uzlikt uz papīra”, mani pārņem šausmas. Lai personiski nevienu neaizskartu, minēšu tikai medijus. Runātāji, ceru, paši sevi atpazīs.

 

Sarunas “kafijas tases ietvaros”

Viens no galvenajiem runasvīriem “TV Rīga24” runā šādi: “… nu tad nebesamies par to, ko nevaram izsist no Briseles…”, “… mēs tagad esam sabesījušies…”, “… vai mums netiek muhļītas lietas…”, “… vai esat runājis kafijas tases ietvaros?”, “… viņš ir nokratījies no sevis visos jautājumos…”, “… skolu reforma ir skaļš politisks kartupelis…”, “… vai liberāļi trāpīs šajā sentimentā…” (ar rokām rāda nogriezni), “… katram vienam ir tiesības…” (burtisks tulkojums no angļu “everyone”) utt.

Turklāt uzkrītoši, ka runasvīrs bieži vien uzdod jautājumus un nevis ļauj uzaicinātajam cilvēkam atbildēt, bet jaucas iekšā ar savām gudrībām, tādējādi intervējamais nereti vienkārši ir spiests pārtraukt savu sakāmo.

Kāds cits šā kanāla runasvīrs lielākoties jautājumus sāk šādi: “A kāpēc…” un gandrīz vienmēr uzaicinātos familiāri uzrunā vārdā – vienalga, tas ir ministrs vai godājams, sirms profesors; arī tajos gadījumos, kad uzaicinātie cits citu uzrunā ar “jūs” vai kā citādi, bet cieņpilni.

Citos komercmedijos dzirdam, ka “informāciju skorpolozi pārbauda”, “skaidrosim, kāpēc pircēji aplaužas”, ka ir tāds “portfeļu pārvaldīšanas daļas vadītājs”, ka Liepājas teātrī būs “letāla komēdija”, bet “ASV sniegs Ukrainai letālu militāro palīdzību”, ka “Face­bookā ik pa laikam kāds postē”, “četru stundu garā šova ir iestudēta” un “vai tas var būt par iemeslu uzlikt jautājumu par…”, bet “skolēni varēs trenēties uz jauna sporta stadiona”, ka “šai medicīnas iekārtai ir pamatīgs čehols” un “policija izpildās”, taču jābrīdina, lai “iedzīvotāji nešauj uz tejieni uz dullo”.

 

Situācija sabiedriskajos medijos

Elektroniskie mediji, no kuriem būtu jāsaņem visaugstākās raudzes informācija, noteikti ir abi sabiedriskie mediji – Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzija (LTV), jo tie tiek uzturēti no sabiedrības naudas jeb, kā mēdz teikt, no nodokļu maksātāju naudas. Kāda situācija valodas lietošanā ir šeit?

LR1 dienas ziņās žurnāliste: “veselības aizsardzības vadlīnijas tiks adoptētas”, LR1 rīta ziņās žurnālisti: “hokeja trofija”, “varat iemest savu ausi un noklausīties šo raidījumu”, “šis rīts ir bagāts uz dažādiem tematiem”, “viens no harizmātākajiem bokseriem”, “viens no futbolistiem izcēlās ar galvu”, “vajag izvēlēt ledus biezumu”, “un to tusiņu varēs dzirdēt Latvijā? Cikamā?”

Jautājums profesoram par jauno grāmatu: “Par ko tas fokusējas?”, “šodien Stradiņa slimnīcā notiks diabēta un aptaukošanās konference”, bet notiks arī “Vestarda Šimkusa koncerts”, un ļoti interesanti ir tas, “kā mēs varam izdarīt solidaritāti” utt. Cita kanāla direktore: “es saku, davai, tā ir ideja – vau!”.

LTV1: “”Ķekava” ražošanas mehanizācijā un portfeļa paplašināšanā investēs”, “Kentaki štatā”, “lai jums labi lūdzās” (pēc vajadzības – strādājas, klusējas utt.), “tās ir teretorijas”, “ja neesat vēl pārgriezuši pulksteņus, tad dariet to tagad”, bet “iedzīvotāju vidū sāk mākt bažas” utt. Turklāt, konsekventi tiek jaukts “zāliens” ar “zālāju”, ko ēd dzīvnieki.

 

Vārdu kārtība un uzsvari

Ja tā var teikt, modē ir nelatviska vārdu kārtība teikumos. Piemēram, LR par koncertu Preiļu kapelā: “… viens no kuriem notiks…” (no kuriem viens notiks), TV3: “… pēc tikai trīs dienām…” (tikai pēc trīs dienām), LR1: “… informācija par gauso Ukrainas amatpersonu darbu” (par gauso amatpersonu vai gauso darbu?).

Es nemaz nerunāju par to, ka teikuma jēgu maina arī tas, kuru vārdu runātājs tekstā uzsver. Tagad ir pašsaprotami – ja vien cilvēks māk runāt un grib būt ētera “zvaigzne”, nav šķēršļu. Taču tas nenozīmē, ka šis runātājs ir žurnālists. Žurnālistika ir tāda pati specialitāte, kā, piemēram, mežsaimniecība, medicīna, vēsture vai modernās valodas, kuras cilvēki speciāli mācās jeb studē. Gadiem. Un vārds – rakstītais, runātais – ir žurnālista darbarīks.

Ko tikai varam izlasīt subtitros! Mums ir “satīrists” Kolāts un tiek organizēts Gudrona (vietas nosaukums vai dīķu īpašnieks?) dīķu attīrīšanas konkurss, kadrā redzams “trampalīns”, kā arī iepazīstamies ar KBT psihoterapeiti (kur viņa strādā?). TV intervijā “100 personības līdz Latvijas simtgadei” ar akadēmiķi Ivaru Kalviņu slīdrindā teksts: “1977. gadā Ivars Kalviņš absolvēja Latvijas Zinātņu Akadēmijas Koksnes ķīmijas institūtu.” (!)

 

Kauns par nezināšanu

Dzirdēts viedoklis, ka nevar iedot augstāko izglītību tiem, kuriem nav pat vidējās. Lielā mērā tam var piekrist, protams, neattiecinot to uz visiem amata brāļiem. Reizēm, skatoties LTV1 interesanto raidījumu “Veiksme. Intuīcija. Prāts”, pārņem kauns par uzaicināto cilvēku atbildēm.

Daži piemēri. Jautājums RSU studentu komandai: “Kā sauc Aleksandra Grīna romānu, kas veltīts strēlnieku cīņām Pirmajā Pasaules karā?”. Atbilde: “Cīruļu putenis” vai “Salna pavasarī”.” Citureiz konkursa dalībnieks pašapzinīgi paziņo, ka Jaunsudrabiņam “bija tās krāsainās grāmatas – “Baltā”, “Sarkanā”…”. Uz jautājumu, kāda ir ūdens viršanas temperatūra, sieviete, kas studējusi komunikācijas zinātni, atbild ar pretjautājumu: “Kas ir viršana?”, bet cita brīnās – vai ir tāds rakstnieks Londons (Džeks)?, vai arī: “No kurienes ir Jānis Rainis?”, un kolēģe “izpalīdz”: “No Jūrmalas.”

Kādā intervijā mūsu pasaulslavenais diriģents Mariss Jansons atzina, ka 21. gadsimtā Latvijā mēs nedrīkstam būt uz tik zema garīguma un inteliģences līmeņa. To viņš teica ar sāpēm. Atliek viņam vienīgi piekrist. Diemžēl.

LA.lv