Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. marts, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: “Mēs” un “naidīgie spēki”
 (6)

Foto: LETAFoto: LETA

"Vienotības" izvirzītā Ministru prezidenta amata kandidāte - pašreizējā zemkopības ministre Laimdota Straujuma (no kreisās), Valsts prezidents Andris Bērziņš un partijas "Vienotība" pārstāve - Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa tikšanās laikā Melngalvju namā.

Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidente pēc NDP sēdes 25. martā publiskoja paziņojumu, kurā tika nosodīti mēģinājumi sēt sabiedrībā nesaskaņas un izteikta augstāko amatpersonu apņēmība darīt visu, “lai valsts politika un praktiskā rīcība būtu atbildīga. Tā būs vērsta uz valstiskuma un drošības stiprināšanu, kā arī uz sabiedrības saliedēšanu.”

Tas nenoliedzami ir svarīgi, sevišķi šodien, kad politiskie un militārie konflikti norisinās netālu no mūsu robežām. Paziņojumā ietverts arī aicinājums “Latvijas iedzīvotājiem kritiski izvērtēt Krievijas oficiālās varas rīcību Ukrainā” un tāpat mudinājums “nepieļaut naidīgo spēku cerības” attiecībā uz Latvijā dzīvojošo tautu izmantošanu minēto spēku interesēs.

Tomēr jāpiebilst, ka lietderīgāk būtu izvērtēt Krievijas ārpolitikas zināmās tendences kopumā, un tas jau savlaicīgi bija pirmām kārtām jādara Latvijas valdošajiem politiķiem, kuri gan agrāk nekādu naidīgu spēku esamību parasti nemēdza piesaukt. Iespējams, nebija pamanījuši. Atšķirībā no diezgan daudziem “iedzīvotājiem” – vismaz tiem, kas, kā sacīts paziņojumā, “ciena šīs zemes vēsturisko un latvisko identitāti”, un, piemēram, bija to aizstāvējuši t. s. valodu referendumā. Pretstatā dažiem Saeimā sēdošajiem deputātiem. Varbūt valstiskuma un drošības stiprināšanas darbu ir ieteicams sākt tieši ar politiskajām aprindām. Jo pat diezgan kritiskos brīžos, kad citu valstu parlamenti, balstoties uz Eiropas demokrātijās pieņemtajām pamatvērtībām, ieņem vienotu nostāju, Saeima nav saliedēta un pati Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija nav saliedēta. Arī tāpēc, ka Latvijas intereses un Saeimā kupli pārstāvēto “Vienotās Krievijas” partneru intereses ir ideoloģiski pārāk nesaderīgas. Varētu teikt, nesaliedējamas. Eiropas Savienības lielo partiju – gan kreiso, gan labējo – nostāja par Krimas anšlusu visumā izrādījās ļoti līdzīga jeb principiāli nosodoša. Latvijā tā nebija. Un tas rada šaubas, ka “mums”, kas šķietami esam, paziņojuma autoru vārdiem, “viena Latvijas tauta”, vispār ir kopīgas pamatvērtību mērauklas. Tādēļ partijas, kuru vadība atbalstīja 2012. gada valodu referendumu Latvijā, diez vai tagad būs īpaši noskaņotas kritiski izvērtēt Putina agresiju Ukrainā. Tāda ir realitāte, ar kuru nākas rēķināties.

Šis apstāklis nemazina nepieciešamību pēc sabiedrības saliedēšanas un pēc partiju viedokļu tuvināšanas vēsturiski svarīgā mirklī. Aptverot tos, kas Eiropas Savienības dalībvalstī Latvijā spēj saliedēties un tuvināties. Viens no Politiski represēto apvienības vadītājiem, kādreiz slavenais basketbola treneris Tālivaldis Pētersons ir rakstījis: “Ja mūsu politiķi sanāktu kopā un veidotu vienotu spēku, Latvijas nedraugi zaudētu cerības uz uzvaru vēlēšanās un varas iegūšanu.” Bet politiķi turpina arvien jaunu partiju un jaunu ilūziju radīšanu.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Ar tiem trīs galvenajiem ir tāpat kā ar tiem krievvalodīgiem Latvijas “patriotiem” – no viņiem jātiek vaļā.

  2. Laba fotogrāfija. Vismaz vienu NAIDĪGO SPĒKU tur var redzēt.

  3. Pirmkārt pēc dabas latvieši savā starpā ir naidīgāki par tiem naidīgiem spēkiem pret kuriem jāsaliedējas.
    Otrkārt pastāvošā demokrātijā saliedētība kā tāda ir svešs jēdziens,saliedētībai ir totalitāra piegarša,saliedēta var būt tikai piemēram futbola komanda ,ja grib uzvarēt ne sabiedrība kur pastāv vārda brīvība ,savtīgas intereses u.t.t.

  4. Jūs visi esat apriebušies!
    Pazūdiet!

Draugiem Facebook Twitter Google+