Egils Līcītis: Mēs un roboti 1
Valdības deklarācija ir vecmodīgas replikas un sapelējušas koncepcijas, kur slimīgi baidījušies no jauninājumiem. Politiskie skrīveri zaudējuši modrību un nogulējuši, ka atrodamies industriālās revolūcijas priekšā, kas piecos gados likvidēs piecus miljonus darba vietu. Tas pasaules varenajiem paziņots ekspertīzē augstkalnu Davosas forumā, kur mūsējos no āpšukalniņa vis neaicināja.
Tātad nākamībā tā – cehos notiek robotizācija, tūļīgus dienaszagļus un gumijas stiepējus aizvieto ar mašīnām un ietaisēm, arī ofisu planktons un administrācija kļūst lieki, jo darba zinātnisko organizāciju veic aparāti ar racionālu spriestspēju, kuri spēj dzelzs galvā izpildīt tūkstoš reizrēķinu sekundē. Kā saka japāņi – verķiem jārukā cilvēces labā.
Mašinizācija darba devējiem aiztaupa visas galvassāpes. Mehānismi ir apātiski pret ēšanu, dzeršanu, atelpu un pīppauzes smēķi. Imūni pret gripu un Zikas vīrusu. Proletārietis robots dzīvo vecpuisī, strādā kā Šveices pulkstenis ar militāru precizitāti un uz vadības centra pults zummera jautājumu vienmēr gatavs atbildēt – darbs kaulus nelauž! Viņš būs pateicīgs par smērvielu peldēm un ieķitēt uz veselību glāzīti pirmklasīgas eļļas, uzmanāms no pēkšņas strāvas atslēgšanās un saiešanas īsajā. Kaut tehnoloģiju laikmeta ierīcēm draud pāragra novecošanās, tomēr tā ir manta, ko ķirmji negrauž, kodes nebojā, skrūvītes un ritentiņi griezīsies 24 stundas diennaktī.
Jūs teiksiet, ir brīvās, radošās profesijas, kur Homo sapiens nav aizvietojams. Nav tiesa, modernistu audeklus uzmālētu pat septiņgadīgs zeņķis, bet dažs brīvās preses žurnālists jau tagad dod vaļā kā ložberis automāts. Pēc īsa treniņkursa pareizi uzķīlēta mašīna rakstītu periodikā un zīmētu, kā vien publika vēlētos.
Nav izslēgts, ka inovāciju tīģerlēciena apstākļos aparāti kļūst gudrāki par papucīšiem radītājiem. Jau sērijveidā ražotnēs darinātie čaiņiki vai gludekļi, centrālapkures katli vai zāles pļāvēji ir daudzfunkcionālāki un saprātā pārspēj tehnoloģijās atpalikušu radības kroni, kas skolā bijis nesekmīgais. Iespējams, ka mākslīgajam intelektam attīstoties, saļogās Didža Melbikša godam izcīnīta 2. vieta uz latvju domātāju pjedestāla. Pēc tam mehānismi protestā pret paverdzināšanu sāk veidot ekstrēmi kreisas apvienības, kas papriekš nokļūst pie Krīgera k-ga kā Mašīnu arodbiedrība, līdz, kā zibens sperti, dibina Tehnikas partiju. Tad mūsu pieredze ar Saeimā darbināto Buldozeru liksies gaišā piemiņā, salīdzinot, ko spēj vārīšanās temperatūrā uzkarsusi, debatēs neapturama mehānisko brāļu un māsu deputātu kolonija.
Bet atcerēsimies – gudrās sistēmas ieprogrammēs mūsu inženieri, ratiņu dreimaņu pēcteči. Viegla diagnostika, ka tamdēļ politikā nošķelsies Hromēto frakcija un Keramiskais sešnieks, būs VEF izgudrotie bioroboti, kas sauks Plastmasīgo savienībai – vācieties atpakaļ uz savu Ķīnu!
Tāpēc jautājums Mārim Kučinskim. Kur valdības ģenerālajā plānā atspoguļojas Valsts elektromehāniskās fabrikas atdzemdināšana, kur no ražošanas līnijas nokāptu tūkstošiem darbīgu robotu? Kur lepna atbilde Briseles kaklakungiem, iztraucējot vakariņas Elizejas laukos – nahrenizējiet savas kvotas, Latvijai nevajag ne sunnītu, ne šiītu darbarokas!
