Latvijā
Sabiedrība

Imants Lancmanis: Guvis piepildījumu karjerā un ģimenē, cilvēks var sākt domāt par valsti 2


Imants Lancmanis
Imants Lancmanis
Foto: Anda Krauze

Autori: Ģirts Kasparāns, Dace Terzena

 

Soli pa solim, istabu pa istabai: tieši tā Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis ar savu komandu pusgadsimta laikā atjaunoja un uzspodrināja izsmalcinātās pils krāšņumu, lai mēs ar lepnumu varētu rādīt Latvijas viesiem šo arhitektūras un mākslas pērli. Mūsu valsts svētku priekšvakarā Lancmanis ir pārliecināts, ka tieši tāpat mēs varam uzspodrināt savu Latviju, lai tā mirdzētu arī nākamajā gadu simtā.

Imants Lancmanis atceras, ka bērnībā ar lielu interesi šķirstījis brīvvalsts laika žurnālu “Atpūta” un pētījis, kā tika svinēta mūsu valsts 20 gadu jubileja. “Uz pieņemšanu Rīgas pilī Valsts prezidents bija uzaicinājis 1938 viesus; lai visiem būtu vieta, pasākumu nācās rīkot divos laidienos. Man patika aplūkot fotogrāfijas, kurās bija redzami eleganti kungi frakās un smalkas dāmas kažokādās.”

Latvijas simtgadē pats Lancmanis ir uzaicināts uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta, jo par īpašiem nopelniem valsts labā šoruden viņam piešķirts Atzinības krusts (Triju Zvaigžņu ordeni viņš saņēma jau 1994. gadā). Šis apbalvojums ir atzinība par Lancmaņa mūža darbu: viņa ieguldījumu Rundāles pils atjaunošanā un labiekārtošanā. Septiņdesmit septiņus gadus vecais Lancmanis jau pirms pāris gadiem paziņoja, ka nolēmis doties pensijā, tādēļ 2018. gada nogalē gatavs nodot pils vadības grožus jaunās rokās. To viņš varēs darīt ar labi padarīta darba apziņu, jo izdevies īstenot visas galvenās ieceres, piemēram, atjaunot muzeja kolektīvu un pabeigt pils interjera iekārtošanu. Lancmanis no Rundāles nekur nepazudīs, bet tagad viņam būs vairāk laika saviem vaļaspriekiem: grāmatu rakstīšanai un gleznošanai.

 

Jūsu vietā no nākamā gada janvāra stāsies līdzšinējā Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja Laura Lūse. Vai jūtat, ka pils arī turpmāk būs drošās rokās?

Jā, esmu ļoti apmierināts ar konkursa iznākumu, jo Laura ir cilvēks, kurš nāk no mūsu vides. Jāņem vērā, ka mūsu pils ir diezgan tālu no Rīgas, tādēļ jebkurš cilvēks, kurš pieradis pie galvaspilsētas dzīves ritma, pēc nonākšanas Rundālē varētu justies kā trimdā. Bet vadītājam ir jābūt šeit uz vietas, jo Rundāles pili nevar vadīt no Rīgas.

Mūsu pils daudziem saistās ar greznību un mūžīgiem svētkiem, taču patiesībā aiz tā visa stāv smags darbs.

Rundāles pils nav tikai muzejs, tā ir muiža ar 85 hektāriem zemes, plašu dārzu, kas prasa nemitīgus ieguldījumus. Dārza uzturēšana vien mums izmaksā ap 600 000 eiro gadā.

Vai pēc aiziešanas pensijā varēsiet viegli atlaist vaļā pils vadības grožus?

Es jau pirms laba laika sapratu, ka pils vadīšanu nav iespējams apvienot ar citiem darbiem, ko vēl esmu iecerējis paveikt. Tagad mans mērķis ir pabeigt vairākas grāmatas. Pirms vairāk nekā 20 gadiem mums bija XVIII gadsimta portretu izstāde, kuras katalogu sastādīja mana dzīvesbiedre Ieva, bet tolaik pietrūka naudas un nevarējām to izdot, tādēļ tagad esmu apņēmies pabeigt viņas iesākto.

Tad vēl man pašam ir pāris katalogu, grāmata par Kurzemes muižām un citi darbi. Turklāt esmu iecerējis arī vairāk pievērsties gleznošanai. Skaidrs, ka direktora amatā to visu nevarētu paveikt. Tādēļ pēc 1. janvāra turpināšu nākt uz pili, bet strādāšu bez algas, kā brīvprātīgais. Bet ar grāmatu rakstīšanu un gleznošanu es nodarbojos mājās.

Iepriekšējā intervijā “Mājas Viesim” teicāt, ka gribētu līdz 2018. gada beigām pabeigt pils labiekārtošanu, lai nākamais vadītājs varētu koncentrēties uz ikdienas darbu. Vai šis mērķis ir sasniegts?

Savai pēcnācējai es nododu sakārtotu pili, bet skaidrs, ka tas ir darbs, kas nekad nebeidzas. Piemēram, saskaņā ar Rastrelli projektu pils ārējām kāpnēm jābūt no koka, tādēļ ik pēc 15 gadiem tās ir jāmaina. Tagad pienācis laiks mainīt arī jumtu, kur nāksies ieguldīt trīs miljonus eiro. Bet par pils iekārtojumu varu teikt, ka tas ir labā līmenī. Apmeklētājiem pat varētu šķist, ka viss ir perfekti, lai gan ar savu aci es redzu, ka kaut ko vēl varētu pilnveidot.

Foto: Ieva Lūka/LETA

Vai pēc savas dabas esat perfekcionists?

Jā, man ir skaidrs priekšstats, kā visam būtu jāizskatās. Man ir bijis gana daudz laika to visu pārdomāt, jo pirmās skices Rundāles pils iekārtošanai es uzzīmēju jau 1966. gadā. Sev par prieku varu teikt, ka tās bija pieticīgākas, nekā tagad ir īstenībā. Kolekcijas veidošanas sākums bija diezgan sirreāls: atceros, kā mēs ar pils muzeja pirmo direktoru Laimoni Liepu braucām uz Ļeņingradu, dzērām šņabi ar kolekcionāriem, lai pierunātu pārdot mums vajadzīgos priekšmetus.

Toreiz jau nebija normāla mākslas priekšmetu tirgus, tādēļ nācās likt lietā izdomu, lai papildinātu kolekciju.

Bet šis darbs ir nesis augļus, jo ir ļoti patīkami dzirdēt apmeklētāju viedokli, ka Rundāle ir “dzīva” pils atšķirībā no slavenās Versaļas, kur pietrūkst šīs sajūtas. Šovasar pie mums bija atbraukusi bijusī Parīzes Dekoratīvās mākslas muzeja vadītāja, un man bija liels gandarījums dzirdēt viņas uzslavas, ka mūsu muzejs ir patiess un apmeklētājiem ļoti draudzīgs. Pie viņiem senās lietas ir izrautas no savas vides, saliktas stikla kastēs zem halogēna gaismām.

Kādēļ gan rokoko stila kumodi vajadzētu uzmontēt uz tērauda plāksnes, kas ar lodlampu apdedzināta zili sarkana? Mēs šādu kumodi novietojam dabiskā vidē, pieliekam klāt atbilstošu pulksteni, svečturus, vāzes un krēslus, lai arī mūsdienu cilvēks kaut nedaudz sajustu laikmeta elpu.

Rundāles pils diezgan bieži tiek izmantota ārzemju filmu un seriālu filmēšanai. Ar ko esat pievilcīgi kino ļaudīm?

Autentiskā vide viņiem ir otršķirīgs arguments; galvenais ir salīdzinoši zemākas izmaksas. Bet mums tas ir vērtīgs pienesums pils budžetam. Piemēram, nesen nopelnījām 70 000 eiro par angļu filmu “Katrīna Lielā”. Krievijas galma dzīve rietumniekiem saistās ar patoloģisku greznību: man jau šķiet, ka Rundāles pils ir diezgan grezna, bet filmas veidotāji atveda vēl vairākus furgonus ar dažādiem rekvizītiem. Pie mums filmēts arī BBC seriāls “Karš un miers”; pēc tam brauca tūristi, kas lūdza izrādīt telpas, kurās risinājusies seriāla darbība.

Pils direktoram ir jātur acis vaļā un jāmeklē jauni risinājumi, kā nopelnīt. Galvenais ienākumu avots mums joprojām ir ieejas biļetes.

Par laimi, tūristu plūsma arvien palielinās, tagad redzam ļoti daudz tūristu no Āzijas valstīm: Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas.

Interesanti, ka Rundāles pili apmeklē arī diezgan daudz tūristu no Spānijas, lai gan spāņiem par greznu piļu trūkumu savā zemē nevajadzētu sūdzēties.

Mūsdienu mājokļa iekārtojums ir ļoti atšķirīgs no tā, ko redzam Rundāles pilī. Šķiet, ka arī Rietumos daudzi cilvēki vairs nevēlas dzīvot šādā vidē, tādēļ pārdod vecās mēbeles.

Mēs to pamanījām jau pirms kādiem 20 gadiem. Vispirms šī tendence parādījās Zviedrijā, kur cilvēki par sviestmaizi pārdeva senās mēbeles, jo viņiem modē nācis vienkāršais, funkcionālais stils. Tas nav slikti, bet diemžēl līdz ar to ir zudusi cieņa pret tradīcijām. Redzu, kā Francijā tiek iztirgotas vecās pilis ar visām mantām. Īpašnieks pēc tam nopērk dzīvokli, iekārto ar “IKEA” mēbelēm un dzīvo tālāk bez raizēm. Tas ir paradokss: cilvēki pārdod šīs skaistās lietas, bet pēc tam dodas uz muzejiem, lai varētu uz tām paskatīties.

Vai varat iedomāties, ka pēc dažiem gadsimtiem tūristu bari plūdīs aplūkot mūsdienu mājokļus un mūsu sadzīves priekšmetus?

“IKEA” mēbeles jau tagad ir izstādītas dekoratīvās mākslas muzejos, bet jāsaprot, ka tā ir masu produkcija, kas tiek saražota milzīgā daudzumā. Senie priekšmeti bija roku darbs, tie veidoti ar neticamu izdomu un mīlestību.

Krievijas propaganda cenšas uzturēt priekšstatu, ka visu vērtīgāko Latvijā ir radījušas svešas varas, sākot ar Krievijas impēriju un beidzot ar padomju laikiem, bet paši latvieši ne uz ko nav spējīgi. Ko varam likt pretī šādiem apgalvojumiem?

Māksla vienmēr ir internacionāla, arī Francijas pilis ir tapušas ne jau tikai ar franču arhitektu un mākslinieku pūlēm. Jā, Rundāles pili projektēja un iekārtoja cittautieši, bet šī pils ir mūsu kultūras mantojums. Bet, runājot par Krievijas politiku, tas ir pavisam cits stāsts. Diemžēl esmu saskāries ar to, ka pat Pēterburgas inteliģences aprindās ir jautājumi, par ko labāk nerunāt, jo apdullinošā propaganda daudzus ir pārāk ietekmējusi.

Ēkas kalpo arī kā sava laikmeta liecības. Kas paliks mantojumā no mūsdienu Latvijas? Gaismas pils, Dienvidu tilts, bijušo rūpnīcu teritorijā ierīkotie tirdzniecības centri?

Gaismas pili novērtēs arī nākamās paaudzes, bet diez vai nākotnei saglabāsies lielveikali, ko pie mums, kā izrādās, pat nemāk uzbūvēt tā, lai šis objekts neapdraudētu apmeklētāju drošību un nesabruktu pircējiem uz galvas. Rastrelli vienatnē izstrādāja Rundāles pils projektu un sekmīgi izplānoja visus darbus, lai tukšā vietā uzbūvētu šādu varenu ēku. Būvmateriāli tika ražoti tepat uz vietas, nevis pasūtīti internetā; darbinieki kājām nāca no Pēterburgas.

Pils būvēšanai bija nepieciešami 4,5 miljoni ķieģeļu. Iedomājieties, kādu loģistikas ķēdi vajadzēja izveidot, lai saražotu tādu daudzumu ķieģeļu?

Turklāt šeit pat nebija normālu ceļu; zemniekiem nācās sasiet žagaru kūļus, ko ieklāja dubļos, lai vispār būtu iespējams pārvietoties. Bet tagad mēs nemākam uzbūvēt vienu lielveikalu! Daļēji tā arī ir atbilde uz jautājumu, kas paliks mantojumā no mūsu laikmeta. Diemžēl kaut kas būtisks ir pazaudēts. Man ļoti patīk mūsu laikmets, un es negribētu dzīvot nevienā citā, bet pārāk daudz darbu, ko agrāk paveica cilvēka rokas un prāts, ir atdoti dažādu mehānismu un datoru pārziņā.

Agrāk sabiedrības resursi daudz vairāk bija koncentrēti bagātnieku rokās: simtiem cilvēku smagi strādāja, lai uzbūvētu un uzturētu baronu pilis un muižas, bet paši dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos. Mūsdienu sistēma šajā ziņā tomēr ir taisnīgāka.

Protams, bet es runāju par to, kas paliks pēc mums. Un mantojumā no saviem senčiem mēs esam saņēmuši ne tikai Bīrona pilis, bet arī brīnišķīgas zemnieku mājas. Kad esmu Brīvdabas muzejā, es ar apbrīnu raugos uz latviešu zemnieka sētu, kurā ir izcila harmonija, stila un formas izjūta, mīlestība pret katru izmantoto materiālu. Arī mūsu senču mēbeles un apģērbi bija tik skaisti! Mūsdienās cilvēki arvien retāk prot paši savām rokām darināt lietas, viņiem ir vajadzīgs dators un 3D printeris.

Taču ir arī plaši izplatīts uzskats par mūžīgo progresu, saskaņā ar kuru cilvēce ar katru nākamo paaudzi kļūst arvien labāka.

Tad rodas jautājums, ko nozīmē “labāka”? Protams, no sociālā viedokļa ir labāk dzīvot mūsdienu sabiedrībā, kur vairs nav tik lielas nabadzības. Taču līdz ar dažādiem labumiem, ko sociāldemokrātija ir izdabūjusi no kapitālistiskās sistēmas, daudz kas ir arī zaudēts.

Māksla vairs nekad nebūs tāda kā senāk, jo demokrātija rada sociālos labumus, bet nerada mākslu. Milzīgā nevienlīdzība un dažu cilvēku godkārība senāk radīja pasūtījumu, ko mākslinieki centās apmierināt. Mediči dzimta bija briesmoņi, bet pēc viņu pasūtījuma tapa izcili Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Rafaēla mākslas darbi. Protams, sociālā netaisnība nevarēja turpināties mūžīgi. Bet tad rodas cits jautājums: labi, mums nebūtu Ēģiptes piramīdu, Parīzes Dievmātes katedrāles vai Rundāles pils, bet cilvēki tolaik būtu nedaudz labāk paēduši. Vai tas būtu tā vērts? Man šķiet, ka šie upuri nebija gluži veltīgi.

Arī mūsdienās ir cilvēki ar izcilu talantu, kas būtu spējīgi radīt diženus mākslas darbus, bet pasūtījums ir mainījies. Ja pasūtītājs pieprasa Dienvidu tiltu vai lielveikala kasti, tad viņš to arī dabū.

Lielas pārmaiņas pašlaik vērojamas ne tikai pilsētās, bet arī lauku vidē. Vai mūsu laukiem ir nākotne?

Laukos dzīvo latviešu tautas kodols, tādēļ mani biedē pašlaik vērojamais lauku iztukšošanās process, mazo skolu slēgšana. Diemžēl padomju okupācijas režīms iznīcināja normālu lauksaimniecību, uzspiežot kolhozu sistēmu. Ja mūsu valsts nebūtu okupēta, Latvijas lauki varētu attīstīties dabiskā ceļā, zemnieki sadarbotos un veidotu kooperatīvus. Taču trieciens bija pārāk smags, un tagad mēs redzam sekas.

Foto no Imanta Lancmaņa personiskā arhīva

Daudzas lauku skolas savulaik ierīkotas bijušo muižu un piļu ēkās. Vai tagad jums nav žēl noskatīties, ka pēc skolu slēgšanas tās paliek bez dzīvības?

Jā, tas ir skumji. Bet ne tik daudz par ēkām, cik par to, ka mainās lauku vide un cilvēku attiecības. Lauku skola vienmēr ir spējusi bērnos ieaudzināt savas zemes un darba mīlestību, cieņu pret tradīcijām. Kad skolas tiek apvienotas un bērniem nākas pārcelties uz citu vidi, kaut kas no tā visa ir neglābjami zudis.

Atceros, kā savulaik braucu uz Zentenes muižu, kurā ilgus gadus darbojās skola. Bērni skrēja pretī un lepni stāstīja, cik skaista ir viņu skolas ēka un dārzs. Un tad nāk direktore ar asarām acīs, jo skolā palikuši 26 bērni un rudenī to paredzēts slēgt. Tā arī izdarīja; pēc tam muižas ēku nopirka viens krievu miljonārs, kuram vajadzēja uzturēšanās atļauju Latvijā. Viņš solīja ieguldīt naudu ēkas atjaunošanā, taču nekas netika darīts un pagastam vēl nācās tērēt naudu apsardzei, lai skaistā ēka netiktu izdemolēta. Citām muižām klājas vēl bēdīgāk; tās ir pilnīgi pamestas. Tā gan nav tikai Latvijas problēma, jo arī citviet Eiropā bijušās pilis stāv tukšas. Francijā ir 35 000 piļu, viņiem būs jādomā, ko iesākt ar visu šo bagātību.

Vai varat iedomāties, kāda būs Latvija vēl pēc 100 gadiem?

Pasaulē nav daudz tautu, kas vēstures gaitā būtu tik daudz sistas un plosītas. Bet latvieši vienmēr ir spējuši pārvarēt visas grūtības un atdzimt par jaunu. Pirmais pasaules karš mūsu zemei nodarīja milzīgu postu, bet cik strauji uzplauka mūsu pirmā brīvvalsts! Latviešu zemnieks atspērās no sava stūrīša, sava kaktiņa zemes, un 20 gadu laikā pilnīgi izpostīta teritorija tika pārveidota par plaukstošu zemi. Tādēļ man ir ārkārtīgi žēl par kaitējumu, ko mūsu zemei un tautai nodarīja komunistiskā ideoloģija un padomju okupācijas vara.

Savā būtībā esmu galējs antikomunists. Mans tēvs ienīda komunismu, un arī es jau agrā bērnībā sajutu, ka šī sistēma ir noziedzīga. Katrs vārds, kas bija rakstīts avīzēs, bija vieni vienīgi meli. Es nezināju nevienu cilvēku, kurš patiešām ticētu visiem šiem murgiem. 1948. gadā sāku iet skolā un labi atceros, ka tolaik cilvēki bija sastinguši no bailēm, kas bija pamatotas, jo drīz vien sākās deportācijas.

Es pieredzēju kolektivizāciju, kā vecmāmiņas zirgus un govis sadzina kolhozā, kur tās pēc gada nosprāga. Tādēļ man ir ļoti žēl, ka pusgadsimts, ko pavadījām padomju melu, nodevības un zaglīguma sistēmā, tomēr ir daudz ko sabojājis mūsu sabiedrībā.

Sātaniskais komunisms samaitāja latviešu dvēseli, tas paveica ko tādu, kas vāciešiem nebija izdevies 700 gadu laikā.

Vācieši mūs apspieda, bet viņi nespēja ielauzties latvieša dvēselē. Atmodas laikā, kad mēs atguvām brīvību, man bija cerība, ka latviešiem būs pa spēkam uzbūvēt perfektu valsti. Taču drīz vien atkal parādījās savtīguma un zaglīguma izpausmes, uz ko bija bēdīgi noskatīties. Manuprāt, ir vajadzīgi 50 gadi, lai pārvarētu šo negatīvo mantojumu; šobrīd esam nogājuši nedaudz vairāk kā pusi šā ceļa.

Skaidrs, ka vairs nav iespējams atjaunot 1940. gada Latviju, ko nokāva padomju režīms, bet mums būs cita Latvija, ko varam sakārtot pamazām, soli pa solim. Esmu optimists, tādēļ ticu, ka laikā, kad Latvija svinēs 125 gadu jubileju, mēs dzīvosim ļoti sakārtotā valstī.

Ko jūs mūsu valsts jubilejā novēlētu jauniem cilvēkiem, kuru rokās būs Latvijas nākotne?

Es gribētu nevis klāstīt kādus patriotiskus saukļus, bet gan novēlēt katram latvietim sākt ar sevi. Strādāt sev un savai ģimenei, censties sasniegt izcilību savā jomā. Latvija būs plaukstoša tikai tad, ja katram cilvēkam būs iespēja sasniegt savus mērķus. Attīstot šādas it kā egoistiskas dziņas, tad arī veidojas kopējais labums.

Saistītie raksti
Ja cilvēks ir guvis piepildījumu savā karjerā un ģimenē, viņš var sākt domāt par valsti.

Ja cilvēks ir nabadzīgs un nelaimīgs, tikai apskauž citus, tad arī valsts labā viņš īsti neko nevar izdarīt. Es redzu, ka mūsu jaunatne ir gana sapratīga un racionāli domājoša. Lai jau viņi pārdod tās “vectēva grabažas” un iekārto savu mājokli ar “IKEA” mēbelēm; galvenais, lai viņiem būtu vēlme uzlabot savu dzīvi.

 

Vizītkarte

Imants Lancmanis

Rundāles pils muzeja direktors

Dzimis 1941. gada 29. jūlijā Rīgā

Absolvējis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu nu Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu

Rundāles pils muzeja direktors kopš 1975. gada

Daudzu monogrāfiju un mākslas katalogu autors

1994. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

Bija precējies ar Rundāles pils muzeja Restaurācijas nodaļas vadītāju Ievu Lancmani (1943 – 2004)

LA.lv