“Mesija” bez svinīguma 0
Georga Frīdriha Hendeļa oratorija “Mesija” ir brīnišķīgs darbs, kas pacilā un iepriecina prātu un dvēseli. Gandrīz divas stundas garā oratorija ir ar noteiktu muzikālu struktūru un savu iekšējo dramaturģiju. Tāpēc argentīniešu horeogrāfa Maurisio Vainrota iecere veidot baletu atrauti no “Mesijas” teksta un vienlaikus īsināt partitūru, manuprāt, ir visai drosmīgs lēmums.
Drosmīgs tāpēc, ka, īsinot partitūru, jāizvēlas noteikti skaņdarba fragmenti, kas visvairāk atbilst iecerētajam. Savukārt, ja iecerētais ir abstrakts balets un nav saistīts ar skaņdarba saturu, rodas jautājums – kāpēc tieši šie fragmenti? Pati Vainrota “Mesijas” sākuma aina uz īsu brīdi atsauca atmiņā konceptuālo sākuma pamošanās ainu no Bežāra “Ballet for Life”. Un tieši tāpēc, ka Bežāra baletam caurvijās veltījuma motīvs tiem, kas miruši pirms laika, kas tik lieliski saskanēja ar Mocarta un “Queen” mūziku, ir žēl, ka “Mesijas” horeogrāfijā nav ne vadmotīva, ne vienojoša sižeta. Hendeļa mūzika balstās uz tekstiem, kas sludina Jēzus atnākšanu, vēstī par viņa dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, bet horeogrāfiski tas netiek atainots. Uz īsu brīdi kaut kur pavīd krustā sišanas poza, raksturīgā Madonnas pieliektā galva, pieta, bet tā arī nekļūst skaidrs, vai tas iestudēts ar nodomu vai arī man tikai gribējās kaut ko tādu saskatīt. Līdz ar šādu koncepciju, proti, ka Vainrota abstraktajā iestudējumā trūkst vadlīnijas vai Bībeles tēlu, izpaliek mūzikai raksturīgās svinīgās noskaņas. Atsakoties no saiknes ar “Mesijas” saturu un daļēji arī Hendeļa mūziku, manuprāt, horeogrāfs pats nodara pāri savam iestudējumam, jo baleta pro-grammiņā pieteiktais misticisms un reliģiozitāte ir augstākās pilotāžas tēmas, kuras abstraktā dejā varētu atklāt vien ģeniālākie horeogrāfijas meistari ‒ Eifmans vai aizsaulē esošais dejas filozofs Bežārs.
Vainrota horeogrāfija ir pavēsa un, es teiktu, atsvešināta. Ir mirkļi, kad tā pārlieku spilgti kontrastē ar oratorijas tekstu un to ievērojami piezemē, piemēram, pie tādiem dziedājumiem kā gavilējošā “For Unto Us a Child is Born” vai himniskā “Hallelujah”.
Brīžiem horeogrāfija atsauc atmiņā daiļslidošanu un dejas uz ledus, kur kustību kombinācija nepieciešama tam, lai kombinācijas izskaņā parādītu skaistu un/vai efektīgu pozu. Tā arī Vainrota baletā regulāri atkārtojas šādas kombināciju virknes un rodas iespaids, ka tās veidotas, lai sasniegtu šo efektīgo pozu, kam seko jauns virknējums, kas atkal noslēdzas ar pozu un tā tālāk. Un ik pa brīdim atceros 20. gadsimta 30. gadu Padomju Savienībā tolaik populārās dzīvo ķermeņu piramīdas, kas Vainrota baletā atkārtojas kā vienīgais patiesais šā baleta leitmotīvs.
No dejotājiem atmiņā paliek izteiksmīgais un spēcīgais Viktorijas Jansones dejojums, Baibas Kokinas radītais siltais veidols, vīrišķīgais Raimonds Martinovs, skaists un izjusts viņu abu dejojums “He Shall Feed”, Alises Prudānes solo “Surely He Hath”, Evelīnas Godunovas un Aleksandra Osadčija duets “Ev`ry Valley”. Kopumā es būtu vēlējusies lielāku dramaturģisko efektu kordebaleta un solistu partijās un lielāku dramatisko kāpumu ar kulmināciju baleta izskaņā. Pašlaik fināla “Hallelujah” drīzāk atgādina kaut ko no deju svētku stilistikas un baletu pabeidz nevis dejas apoteoze, bet koris.
Skatuves iekārtojums ir iecerēts pērļainā tonī, bet dejotāju kostīmi ir balti (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Karloss Gajardo). Ieceri vēl iespaidīgāku būtu padarījis niansēts gaismu izmantojums.
Par neveiksmīgu risinājumu es sauktu dejotājām baleta izskaņā pie dziedājuma “Let All the Angels of God” virs baleta kostīma uzsietos baltos garos tutu, kam cauri redzamas kostīma bikses un kas vizuāli padara augumus smagnējus. Ja tādi ir Vainrota iecerētie eņģeļi, nekādi skaistie tie vis nav.
Izlīdzināti un dzidri skan orķestris Andra Veismaņa vadībā, kam pāri zeltainus klasicisma puteklīšus pārkaisa klavesīna skaņas, un vienmēr prieks dzirdēt labu kora dziedājumu kamerkora “Ave Sol” sniegumā. Tomēr mazliet žēl, ka saskaņā ar horeogrāfa ieceri ložās paslēpti operas solisti, kas veido piedevu baletam, nevis kļūst par līdzvērtīgiem iestudējuma dalībniekiem. Taču šādai sintēzei laikam būtu nepieciešama pavisam cita baleta koncepcija.
Georga Frīdriha Hendeļa oratorija “Mesija” – viens no vismajestātiskākajiem un triumfālākajiem skaņdarbiem mūzikas vēsturē – iedvesmojusi argentīniešu horeogrāfu Maurisio Vainrotu neparastai dejas izrādei, kurā piedalās LNO orķestra kamersastāvs, Rīgas kamerkoris “Ave Sol” un solisti, pie diriģenta pults Andris Veismanis.
Reklāma
Tuvākā izrāde: 8. maijā. |
