×
Mobilā versija
-17.4°C
Alma, Annemarija
Svētdiena, 25. februāris, 2018
9. janvāris, 2018
Drukāt

Aivars Eipurs: Mest vai nemest (20)

Eipurs

Aivars Eipurs

Kurš bez grēka, lai met akmeni. Es nemetīšu. Ir trīs veidi, kā varam rīkoties ar čekas maisiem – pēc mīlestības, pēc taisnības un pēc slimības. Pēc mīlestības, varam maisus sadedzināt, un ar uguni viss ne tikai pārogļosies, bet vēl neaptveramā veidā atjaunosies. Tā, manuprāt, būtu kristīga pieeja. Es to apsveiktu. Pēc taisnības, čekas maisi būtu jāatver. Tā būtu laicīgi ētiska pieeja. Es to pieņemtu. Pēc slimības jeb saskaņā ar slimības gaitu, tam visam būtu jāturpinās bez iznākuma, kamēr apmirst visi, kas ar to saistīti. Es to pieņemtu tad, ja visu aizslepenotu un neviens vairs nekur par to nerunātu kādus piecdesmit gadus, un tad vērtu vaļā. Kā tas notiek šobrīd, es to nepieņemu.

Ar mīlestību atvērt čekas maisus neizdosies, jo neticu, ka tiks nodrošināts mehānisms, kā cilvēkiem pilnībā attaisnoties un kā citiem viņus nenosodīt. Arī piedošana nav gluži mīlestība, lai gan piedot esmu gatavs visiem, arī sev, ja es tur būtu. Neatvēršanu par slimu pieeju saucu tāpēc, ka gadiem ilgi ar šo slepeno ieroci tiek čakarēta cilvēku apziņa. Dažādos veidos. Viens grāvis ir tas, ka, izskatās, liela daļa nav pārliecināta, ka viņi paši neatrodas tajos maisos, tik ļoti profesionāls un amatierisks viltus ir sačakarējis prātus. Es sliecos uz to, ka čekisti nav nekādi paviršie “čaiņiki”, un daudz neticiet “basņām” par nejaušu nokļūšanu sarakstos. Otrs grāvis – īstās kartītes aizvestas uz Maskavu. Vai šie izcilnieki būtu Dzeržinska līdzgaitniekiem Jēkabam Petersam un Mārtiņam Lācim līdzīgi cilvēki? Mums gribas būt lieliem?

27. decembris bija īpatnēja diena. Kad braucām uz Gustava Strengas lekciju un izstādi par Reformāciju, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, dzīvesbiedre man pateica, ka tikko izlasījusi telefonā par Jāņa Rokpeļņa atzīšanos. Lekcija bija brīnišķīga, taču paralēli galvā dzīvoja Rokpeļņa apdullinošā situācija. Kad tramvajā braucu mājās, piezvanīja man nepazīstams žurnālists no izdevuma “Kas jauns” un apvaicājās par viedokli. Teicu, ka par faktu dzirdēju, bet neko vairāk. Lai zvana rīt, ja vēl vajag. Nopirku avīzi, izlasīju arī draugu un paziņu paldies vārdus Rokpelnim sociālajos tīklos un apjuku. Taču diezgan ātri aptvēru, ka daudzie “paldies” ir citādi tulkojami. Tie lielā mērā arī bija no apjukuma. Bija, kas, apjukuši no šiem “paldies”, vispār noslēdzās. Pēc nedēļas citi tomēr sāka nosodīt, taču tā bija reakcija uz pārlieku dāsnajiem pateicības vārdiem; par šīm varbūtējām sekām slavētāji nebija iedomājušies – ka tas ir lācīša pakalpojums. Ir atzinies tuvs cilvēks, rakstnieks, un tas liks mums sāpēt un vairāk formulēt savu attieksmi pret čekas maisiem. Salīdzinājumam, Georga Andrejeva gadījumu uztvēru attālāk, kā no malas. Bet te tu esi blakus. Ja jāizvēlas, “paldies” vai “lūdzu”, es teiktu “lūdzu”. Lūdzu, te jums būs čekas aģents Rokpelnis, mans draugs, un, lūdzu, esiet tik laipni, arī pārējie – piedošu visiem.

Man bērnībā daudzreiz metuši ar akmeņiem. Pēc metiena ar pusķieģeli reiz zaudēju samaņu. Tā ir tāda kurzemnieku puiku dauzīšanās specifika, arī Imants Ziedonis to atceras grāmatā “Nenoteiktā bija”. Taču, kad 4. klasē pārcēlāmies no Saldus uz Limbažiem, man arī reiz iemeta ar akmeni 2. klases skolnieks. Viņš man piedošanu nav lūdzis, taču es piedevu, vēl puika būdams, un tagad esam labi paziņas, abi – kultūras darbinieki.

Par jauniem cilvēkiem. Ir dīvaina sajūta, kad par šo tēmu sociālajos tīklos izsakās cilvēki, kuriem ir mazāk par četrdesmit. Laikam taču tas mums, vecākam gadagājumam, sāp skaudrāk. Protams, vēsture ir jāzina, taču par tālāku vēsturi mums visiem sakrīt labāk. Turpretī šeit traucē personiskās sāpes.

Daudziem šķiet, ka 583 kultūras darbinieki ir liels procents no maisos esošajiem. Man tā neliekas. Jo – kultūras darbinieki ir komplicētas, bieži vien mazāk līdzsvarotas personības, un ir daudz vairāk podziņu, uz kurām var uzspiest provokatori. Gandrīz neviens, kuriem ir kartīte, nav vēlējies tādu parakstīt pat savos murgos, bet to tomēr ir izdarījis. Sātans ir stiprs, tāpēc jātic Dievam. Laimīgi tie, kam biķeris gājis secen.

Pievienot komentāru

Komentāri (20)

  1. Šis raksts mani patiešām uzrunāja,piekrītu visam tajā teiktajam.Es esmu par maisu atvēršanu,lai vienreiz šī neziņa un rakšanās pagātnē beigtos.Sodīt,piedot vai nē-tas lai paliek to cilvēku ziņā,kuri no šīs stučīšanas ir cietuši.Kuri klusē,bet varbūt vajadzētu paust savu viedokli.Es ļoti ceru uz Latvijas kultūras cilvēkiem TAGAD,kamēr nav pienākušas kārtējās vēlēšanas.Saņemieties,dibiniet kādu apvienību,vai partiju.Glābiet tautu,kamēr nav par vēlu.

  2. Jānis Alkoholiķis Atbildēt

    Tie, kuri no čekas cietuši, sen jau piedevuši. Te ņemas tie, kuriem vispār nav par to visu nekādas jēgas. Ko tad pa īstam dotu tā maisu atvēršana, gribētos zināt?

  3. Teksts ir brīnišķīgs piemērs kā joprojām iespējams manipulēt (ar maisu saturu) – tik daudz šaubas, tik daudz aizdomas. Un jūtama pat vilšanās, brīdī, kad pats stukačs personīgi atzīstās – viņš taču tāds foršs čalis!!!

    Un galvenais visās diskusijās nekā par reālajiem upuriem (nomocītajiem, apcietinātajiem, izsūtītajiem u.t.t.). Tie tādas klusās dekorācijas, galvenais kā jutīsies stukači un viņu paziņas!!!!

    Maisi ir jāver vaļā un steidzami!!! Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka nekādu psiedokartīšu nav!! Tas īsti fiziski nav iespējams!!! Tāds stukaču izdomāts pasaku stāsts.
    Diemžēl išādu rakstu sacerētāji neapzinās cik gan daudzi ne pie kā nevainīgi Latvijas cilvēki tika izvesti uz Krievijas ziemeļu apgabaliem tikai tāpēc, ka kāds bija pat kaut ko uzrakstījis. Īpaši Staļina laikā tas jau bija pamats deportēšanai. Un reti kurš vairs atgriezās, lielākai daļai piederīgajiem šo izvesto kapa vieta pat nav zināma.
    Pretīgi lasīt šādus Eipura prātuļojumus.

  4. pagaidi vien, eipur, čekisti tev nemetīs ar akmeni, bet noraus tjubiteiku, iespļāus tanī, tad uzliks atpakaļ galvā…čeka mūs visus aprīs:(

  5. Daudzi raksta,ir izteikušies,tātad nav vienaldzīgi,saglabājas interese un intriga.Bet jājautā,kuras valsts noslēpumu glabā tie,kuru dēļ patiesība nevar iznākt atklātībā.Nu protams PSRS intereses,kuras vairs nav ,bet ir mantinieks,kuram ,vai kā negribas nodarīt pāri.Un ziņotājs ,acīmredzot tiks glābts,jo glābēju Latvijas valstī ir vairāk nekā to,kuriem glābiņa,tad kad tie bija nepatiesi apmeloti un apsūdzēti,nebija kur rast.

  6. Manuprāt, tiesības izteikties ir katram. Jo arī 30-40gadniekiem ir vecāki, kuri cietuši no šiem ziņotājiem, padomju represijām utt. Viņu sāpes ir mazāk svarīgas par to, “kā jutīsies tie, kuri atzinušies sadarbībā ar čeku”? Katram ir izvēle būt vai nebūt nodevējam- gan tagad, gan tolaik. Mēs dzīvojām trūkumā, jo vecāki atteicās iet nodevēju ceļu un darboties zinātnes laukā vairs nedrīkstēja- aizliedza. Strādāja par skolotājiem un mēģināja mūs izaudzināt par krietniem cilvēkiem. Vai viņiem nav tiesības zināt, kas viņus nodeva? Aizdomas jau ir, bet pierādījumi sēž maisā…. joprojām.

  7. Ir jāturpina “bāreņu tautas” sindroma uzturēšana – jāpublicē “grēksūdzes”, vaimanas par nodarījumiem, apliecinājumi par mazvērtības kompleksu, liecības par nomētāšanu ar akmeņiem utt.utml.? Prātiņ, nāc mājās! Vai tad nepietiek ar esošo sasniegto līmeni, kad ” Sākot ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās par 23 tūkstošiem cilvēku, radio „Baltkom” ēterā paudis Latvijas Universitātes profesors, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.”

    • Minētais demogrāfs (tā saucamais) ir kārtīgs demagogs!!! Kā jau visi viņi!!!
      Gribētos redzēt atskaiti par gadiem, kā viņš to ir saskaitījis!!!
      Pagaidām izskatās, ka kopējo iedzīvotāju skaita starpību izdalījis ar gadu skaitu!!!

      Plus vēl neliela nianse ar nepilsoņiem, kuri ievērojamā skaitā atstājuši Latviju (rupji ~ puse)???
      Liekulis!!!

  8. Teksts ir brīnišķīgs piemērs kā joprojām iespējams manipulēt (ar maisu saturu) – tik daudz šaubas, tik daudz aizdomas. Un jūtama pat vilšanās, brīdī, kad pats stukačs personīgi atzīstās – viņš taču tāds foršs čalis!!!

    Un galvenais visās diskusijās nekā par reālajiem upuriem (nomocītajiem, apcietinātajiem, izsūtītajiem u.t.t.). Tie tādas klusās dekorācijas, galvenais kā jutīsies stukači un viņu paziņas!!!!

    Maisi ir jāver vaļā un steidzami!!! Tāpat ir pilnīgi skaidrs, ka nekādu psiedokartīšu nav!! Tas īsti fiziski nav iespējams!!! Tāds stukaču izdomāts pasaku stāsts.

    Papildus var jau iegūt informāciju no kaimiņiem Igaunijas, Lietuvas, kas savas problēmas jau atrisinājuši!!!
    Un jāpublicē viss kas ir, lai vismaz tā daļa būtu atklāta un vairs nebūtu šaubu!!! Viss kas ir tam jābūt publiskam, lai ikviens kam interesē var pārliecināties!!!

    Un nevajag tik ļoti uztraukties, ka stukači izrādīsies Peters, Skujiņš vai pat Ziedonis.
    Sliktāk, ja nav skaidrības par viņiem!!!

  9. Izsvērts viedoklis, visu cieņu. Vispār par šo tēmu nebūtu labi daudz izrunāties tiem, kas jaunāki par 35…40gadiem… tā nav šīs paaudzes cīņa. Sekas vai labumus(iespējams) baudīja dzimtas ietvaros, tomēr ja izlīgumam parasti ir kāds laika cenzs, nevajag to mākslīgi vilkt garumā. Ja esi draņķis šodien, tad nav svarīgi, vai senči bija “baltie tēvi” (kam negadās…) vai stukači pēc aicinājuma (..ābols no ābeles tālu nekrīt). Par vēsturi – necel akmeni no zemes, ja neesi drošs, ka netrāpi kādam bez vainas.

    • Tieši kurš vecums atkal nedrīkst izteikties? Un kāpēc?
      Tiešām viņus neietekmēja? Gan pašus, gan vecākus?
      Kur sadaļa par tiem, kas labprātīgi sadarbojās ar čeku (domāts laiks sākot no 80.g un plus), lai iegūtu aparāta privilēģijas? Sevišķi izteikti starp juristiem????

      Plus matemātika balstiesīgo pilsoņu sadalījums 18-50 ir lielāka masa kā 50-100+ , kas nozīmē, ka viņu kopējais viedoklis var ņemt virsroku!!!

      • nevis nedrīkst, bet nebūtu labi… jo viņi nespēj dot pienesumu sarunai… bet drīkstēt jau drīkst!
        demokrātija un demogrāfija ir komplicēta lieta… vidēji statistiski mūsu valstī Saeimu ievēl pensionēta sieviete… un tas nav maznozīmīgi; savukārt reālpolitika ir tik skarba, ka tad, kad būs aizsaulē aizgājis pēdējais potenciāli iespējamais čekas aģents, visticamāk “maisu” stāstam vairs nebūs auditorijas – būs citas, tam brīdim ne mazāk svarīgas tēmas; bet “maisi” valsts politiskājā vēsturē savu melno darbu būs paveikuši (atvērti, neatvērti, izpurināti vai lustrēti, noglabāti vai sadedzināti – tas nav svarīgi)

  10. Vispirms jau būtu jāsāk atklāti publicēt 70.to un 80.to gadu čekas upuru atmiņas. Tieši tās ir vispatiesākās liecības par tā laika notikumiem. Jo tas ir skatiens uz visu no otras puses. Kā to saprata un izjuta tie, kuri tika izsekoti un represēti.
    Diemžēl, par to šobrīd pat lielie ziņu portāli atsakās rakstīt.
    Skaidrs – čeka bija, bet čekas upuru nebija. Jo čeka nodarbojās tikai ar ārzemju spiegu ķeršanu.

    • Par čekas upuriem. Arī liela daļa stukaču vistiešākajā nozīmē bija čekas upuri. Bez pēdiņām. Ar to, protams, nemēģinu mazināt tiešo upuru ciešanu nozīmi. Tikai paplašinu panorāmu.

      • Iet runa par tiem, kurus izmeta no augstskolā, kuriem bija problēmas atrast darbu, kuru gara darbus (dzejnieki, rakstnieki, komponisti u.t.t.) aizliedza publicēt, par kuriem tika veidotas apmelojošas Radio un TV pārraides bez iespējas apmelojumus atspēkot. Kā zināms tiem kas sadarbojās un stučīja šādu problēmu nebija.

        • Runa nestaigā. Bet tikpat upuris ir tas, kuram tika pateikts – vai nu tavu māti izmetīsim no darba (un pēc tam viņai būs tās pašās minētās problēmas atrast darbu), vai arī tu būsi stukačs. Arī tas, kurš no lēģera drīkstēja atgriezties dzimtenē tikai tad, ja parakstījās – jā, arī tādi bija. Vispirms nostukačoti, pēc tam stukači. Tā kā nekas nav tikai melns vai tikai balts.

          • Cits variants

            Tieši tāpēc jāsāk rakstīt savas atmiņas. Kaut vai anonīmi. Tā ir pašattīrīšanās. Neviens no mums nav eņģelis, un atmiņas rakstot var neminēt nevienu konkrētu cilvēku. Jo galvenais jau ir paši notikumi. Aktieri katrā konkrētā gadījumā varēja būt arī citi. Notikumi – līdzīgi, vai pat identiski.

  11. 1) ar stukačiem Krievija turpina manipulēt arī mūsdienās. Atklājot maisu saturu, daudz kas kļūs saprotamāks un skaidrāks. Varbūt arī tas, kāpēc, piemēram, tam vai citam dzejniekam ar savu tēlu un vārdu jāatbalsta viens otrs Kremļa poltprojekts.
    2) Par ko tad tika stučīts? Tas, ko tagad klāsta Rokpeknis, ka viņš regulāri ticies ar VDK darbiniekiem un kaut ko bezsakarā murgojis, no kā nevienam nekāds ļaunums nav cēlies, neizklausās pēc patiesības. VDK jau arī nebija tādi muļķli.

    • ar to studentu sarakstiem, kas tika izslēgti no LU 70 – gados, dzīvi gan izslēgtie, gan stučītāji, gan balsotāji PAR

      • Es vienu tādu zinu, bet viņš ne par ko neatzīsies, ja nu vienīgi atklāsies maisu saturs. Viņa dēļ no RPI (tagadējā RTU) izslēdza 4 studentus. Tikai par to, ka nolika ziedus pie Meierovica kapa.

Draugiem Facebook Twitter Google+