Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. jūlijs, 2014
Drukāt

Metālā iedzīvināti vārdi

Foto - Anna GalviņaFoto - Anna Galviņa

Vasaras laikā Ūmeo atdzīvojas viens no tās lielākajiem lepnumiem – Ūmedālenas skulptūru parks. Tas ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas mūsdienu skulptūru parkiem un laikmetīgās tēlniecības biennāļu ietvaros kopš 1994. gada savus darbus šeit izstādījuši gandrīz divsimt Zviedrijas un citvalstu ievērojamākie mākslinieki. Četrdesmit četras skulptūras parka īpašniece, nekustamo īpašumu kompānija “Balticgruppen”, iegādājusies parka pastāvīgajai kolekcijai. Autoru vidū ir Miroslavs Balka, Luīze Bugua, Tonijs Kregs, Antonijs Gromlejs un Klejs Keters.

Pašlaik centrālo vietu parka ekspozīcijā ieņem spāņu mākslinieka Džaumes Plensas skulptūras. Citu tēlniecības darbu vidū viņa instalācijas izceļ teksta klātbūtne. Šoreiz vārdi nekalpo paskaidrojumam, bet gan gluži pretēji – piešķir mākslas objektiem papildu jēgas daudzslāņainību un paver iespējas interpretāciju dažādībai. Ar trosēm gaisā iekārti tērauda burti, ko skatītājs var iešūpot, liekot tiem dzinkstēt, iemieso mākslinieka ideju par neredzamu dzejas mākoni, kas ieskauj mūs visus. Šajā darbā ar nosaukumu “Divdesmit deviņas plaukstas” viņš piešķīris trīsdimensiju veidolu dažiem no sev visnozīmīgākajiem literārajiem tekstiem, taču tas, ka vārdi atveidoti vertikāli, izvietoti no labās uz kreiso pusi un burti nemitīgi griežas, padara šos tekstus skatītājam praktiski nesalasāmus. Šādi Dž. Plensa tiecas mums atklāt teksta otru – plaukstas – pusi un atbrīvot to no papīra lapas cietuma, lai vārdi vibrē gaisā, kā brīdī, kad tiek izrunāti.

Citā darbā “Koku sirdis” tēlnieks izveidojis septiņus pašportretus, nedaudz palielinātas cilvēku figūras, kas sēž zemē, rokām un kājām apskāvuši jaunu koku stumbrus. Kokiem augot, tie vai nu salauzīs bronzas figūras, vai arī paliks iesprostoti un ieaugs to skavās. Tā mākslinieks rāda cilvēka ķermeņa un dvēseles vienības paradoksu – cilvēka ķermenis ir cietums, kurā ieslodzīta dvēsele tiecas nemitīgi augt – gluži kā koks. Vienlaikus tas ir arī veltījums mūzikai, kam piemīt spēja transformēt un tuvināt fizisko pasauli garam. Tāpēc cilvēku figūras klāj komponistu vārdi un septiņas figūras simbolizē septiņas notis.

Ūmedālenas skulptūru parks izveidots vietā, kas līdz 1987. gadam bijusi psihiatriskā slimnīca. Bijušās slimnīcas ēkas nu kļuvušas par mājvietu vairākām skolām, tostarp Ūmeo mākslas skolai, bērnudārziem vai pārtapušas dzīvojamos namos. Šeit atrodas arī pilsētas lielākā un tradīcijām bagātākā privātā mākslas galerija Andersona Sandstroma galerija, kuras pārziņā ir arī skulptūru parka kūrēšana. Līdz šīs vasaras beigām te skatāma tēlniecības izstāde “Jaunas dimensijas”. Septiņas zviedru māk­slinieces, kuras iemantojušas atpazīstamību, radot divdimensionālus mākslas darbus, pieņēmušas galerijas izaicinājumu šai izstrādei darbus radīt trijās dimensijās. Rezultātā tapusī kopizstāde rāda dažādas pieejas gan izpratnei par to, kas ir skulptūra, gan tēlniecības materiālam un mākslas darba saturam. Tove Kjelmarka radījusi instalāciju, kas izaicina skatītāja uztveri, atainojot intelekta un emocionālās pasaules konfliktu. Stikla konteinerā viņa ievietojusi vairāk nekā simt nelielus mehāniskus rotaļu dzīvniekus bez ādas, kuru kustību horeogrāfija atveido kontrolētu, mehānisku haosu. Tam iepretī tiek demonstrēts video ar kailu sievieti, kura iesprostota tādā pašā stikla konteinerā. Cecīlija Edefalka turpretī radījusi bronzas skulptūras, kas veltītas viņas skumjām par skaistu bērzu, kas reiz audzis aiz viņas studijas loga. Izstādes ietvaros aplūkojamas arī Annē Olofsones, Emmas Hartmanes, Astrīdas Svangrēnas, Astrīdas Silvanas un Sigridas Sadstrēmas veidotas skulptūras.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+