Mobilā versija
+1.7°C
Māra, Mārīte, Marita
Sestdiena, 25. marts, 2017
24. janvāris, 2017
Drukāt

Metode, kā domāt par mākslu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ir interesanti caur valodu, kurā runā katrs izstādes mākslinieks, meklēt atsevišķos vērtību definējumus gan Blumbergā, gan par Blumbergu un saprast trajektorijas, kā tas tiek darīts.

Mākslas stacijā “Dubulti” no 13. janvāra līdz 12. martam apskatāma izstāde “#Blumbergs. Bezgalība”.

Tā apvieno 2016. gada vasarā ilgušu izstāžu ciklu – sešas izstādes “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā Kalnciema ielā. Šo varam uzskatīt par turpinājumu projektam, kas tika aizsākts 2015. gada vasarā, veltot izstāžu sēriju Džemmai Skulmei ar mērķi aktualizēt latviešu mākslas vērtības, bet jo svarīgāk – paraudzīties uz tām no laikmetīgas perspektīvas. Kā metode aktualizēšanai un interpretācijām kalpo jaunāko paaudžu mākslinieku radošo interešu spektrs attiecībā pret klasiķa mākslas vērtību diapazonu. 2016. gada vasaras sezonas latviešu mākslas vērtība bija Ilmārs Blumbergs, un tagad, gada sākumā, atklāta izstāde, kas visas “Blumberga laikmetīgās interpretācijas” vieno kopīgā skatē Dubultos.

Blumberga “sezonas” izstāžu kuratore Inga Šteimane bija uzrunājusi Miķeli Fišeru, Ansi Starku, Gintu Gabrānu, Voldemāru Johansonu, Sabīni Verneri un Andreju Strokinu. Katrs no māksliniekiem veidoja nelielu solo skati vasaras rezidencē, tā vai citādi atsaucoties vai arī tiecoties mijiedarboties ar Blumberga mākslas praksi un viņa mākslas izjūtas vērtību skalu. Izstādes Vasaras mājā bija aizraujošs notikums, piedāvājot sekot līdzi lielisku mākslinieku radošiem piegājieniem, meklējumiem un interesēm māk­slā. Tagad, kad visi darbi savienoti vienā stāstā, acīmredzami jūtams, ka starp tiem neveidojas izteikta saistviela, lai arī par tādu pieņemams Ilmārs Blumbergs, un tas apgrūtina izstādes secīgāku jēgas nolasīšanu. Iespējams, tas būtu bijis risināms ar scenogrāfijas palīdzību, jo izstāde, šķiet, neveikli iekārtota, veidojoties tādam kā eklektiskam kopiespaidam. Bet, ja nemēģinām izstādi uztvert kā jaunu kvalitāšu meklēšanu, bet gan kā viena projekta atspoguļojumu bez lielākas ambīcijas – tādu kā “atskaiti”, tad skate ļauj pieredzēt to, ko varbūt vasaras gaitā bijām palaiduši garām, un vienkārši ļauj vēlreiz satikties ar radošajiem meklējumiem, kas atspoguļojas katra individuāla mākslinieka rokrakstā. Gluži vai tagad klausoties tādu kā uvertīru un apjaust – tas skan tā, bet tas tā.

Otra problemātika, kas saistās ar izstādi, – vērojot darbus, nav līdz galam skaidras attiecības starp iedvesmošanos vai paralēlēm starp māksliniekiem. Vai mērķis bijis tieši norādīt uz līdzīgām radošām praksēm, tēliem, metaforām vai arī katram no māksliniekiem bijis jāmeklē savs ceļš, kā tikt galā ar kuratores doto uzdevumu: strādājam ar Blumbergu! It kā pietrūkst kuratores dotas norādes, kas definētu “noteikumus”, uz kuru pamata darbos eksistē vai tieši pretēji – nepastāv “Blumberģiskie” saskares punkti.

Bet, kas liekas svarīgāk, izstādes sakarā varam atgriezties pie cikla pamatidejas – aktualizēt latviešu mākslas vērtības tagadnē un Blumberga kā atskaites punkta – kā mākslinieka personības un viņa mākslas vērtības. Tādēļ ir interesanti caur valodu, kurā runā katrs no izstādes māksliniekiem, meklēt atsevišķos vērtību definējumus gan Blumbergā, gan par Blumbergu un saprast trajektorijas, kā tas tiek darīts.

Blumberga izpausmju lauks bijusi scenogrāfija, grafika, plakāts, glezniecība, arī grāmatniecība, visām izteiksmes formām manāmi vai nemanāmi pārklājoties, kādai idejai vai domai, piemēram, no scenogrāfijas pāraugot glezniecībā un tad grafikā un plakātā. Tāda dzīva darbības forma. Par Blumbergu saka, ka viņš ir viens no tiem māksliniekiem, kam piemita spēcīga mītiskā domāšana un spēja aptvert vairākas kultūras vienlaikus, tēlos iekodējot ārkārtīgi augstu jēgu. Domājot par tēmām, kas skar personisko, viņa mākslā līdzās pastāv nāve, mūžība, bezgalība un cilvēciska eksistence. Lielas tēmas! Bet Blumbergs tām pieskāries tikpat pamatīgi, cik tās ir pamatīgas. Inga Šteimane norāda, ka izstādē varam atrast domas un ideju strāvojumus, kas runā par “mūsu laikmeta dramatismu, par globāliem izaicinājumiem, par Latvijas sociālpsiholoģisko mantojumu, par ķermeņa un dvēseles krīzēm, par abstraktas skaņas un telpas saplūšanas idejām, kā arī portretē pašu Ilmāru Blumbergu kā sava tēla izcilu režisoru.” Tās visas ir Blumbergam aktuālu tēmu transformācijas, pārcēlumi, izvilkumi, tiecoties atklāt emocionāli piesātinātu pieredzi, vai tā bijusi tieša sadarbība ar mākslinieku (Anša Starka lielformāta fotoinstalācija “Pāri”) vai kāda konkrēta Blumberga darba zīmīgs nospiedums (Miķeļa Fišera videoinstalācija “Nemūžamnepiedošanas ekspresis”), tieša iedvesmošanās no klasiķa (Sabīnes Verneres tušas gleznojumi “Bez-kaunīgs”). Tāpat svarīgas ir pieredzes, kas, neatkarīgi no Blumberga, piedāvā realitātes atspulgu (Andreja Strokina attēlu kolāžas “Nezināmais dalāmais” un Ginta Gabrāna darbs “Ēdiens: 2050”) vai vienkārši dekon­struē telpas uztveri līdz skaņas un gaismas attiecībām (Voldemāra Johansona skaņas skulptūra un zīmējumi “Simetrijas lūzums”).

Pieminams, ka Dubultu izstādes ietvaros tika prezentēts arī visa izstāžu cikla katalogs, atklājot procesa radošās epizodes, tāpat tika pasniegta Latvijas Bankas balva māksliniekam, kura māksliniecisko sniegumu cikla ietvaros tās žūrija bija atzinusi par pārliecinošāko. Balvu saņēma Ansis Starks.

Pievienot komentāru

Mežaparka estrādes pārbūve var maksāt daudz dārgāk nekā plānots (3)Mežaparka estrādes pārbūves 1.kārtas konkursā saņemtie pretendentu piedāvājumi par sešiem līdz desmit miljoniem eiro pārsniedz tam paredzēto finansējumu, informējot par konkursa pretendentiem,
Draugiem Facebook Twitter Google+