×
Mobilā versija
Brīdinājums +20.1°C
Alberts, Madis
Pirmdiena, 18. jūnijs, 2018
11. janvāris, 2018
Drukāt

“Meža meitas” par sievietes spēku

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Valmieras teātrī 12. janvārī pirmizrāde režisora Mārtiņa Eihes jauniestudējumam – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieces Sanitas Reinsones dokumentālās prozas darbam “Meža meitas”. Bruņotā pretošanās padomju okupācijai bija vīriešu karš, tomēr tas arī bija pirmais karš, kurā dažāda vecuma Latvijas sievietes bija spiestas iesaistīties tieši.

Speciāli iestudējumam radīta īpaša teātra spēles telpa – bunkurs zem Lielās zāles skatuves. Aktrise Inese Ramute jau sarunas sākumā uzsver, ka neierastā spēles telpa palīdz. “Vieta palīdz, rada noskaņu. Nevaru iedomāties, kā būtu spēlēt uz skatuves. Vēl spilgtāk to izjūtam, kad kāds mēģinājuma laikā pāriet pār skatuvi, tad saprotam, cik klusām bija jābūt šīm sievietēm, lai neviens viņas nesadzirdētu. Tagad šīs sievietes ir kļuvušas par tādām kā teiku varonēm, bet patiesībā viņas bija parastas sievietes. Laiks, situācija, kara apstākļi parāda to īsto cilvēka varēšanu. Tas bija nežēlīgs laiks, kas nesaudzēja nevienu. Katrs izvēlējās savu ceļu, ko iet,” stāsta I. Ramute.

Pēc Otrā pasaules kara jaunas lauku sievietes, skolnieces, meitenes un šo stāstu varones pārtapa par jaunajai padomju varai nevēlamām. Viņas bija spiestas meklēt patvērumu mežā, lai izvairītos no okupācijas varas iestāžu aresta un represijām. Pirms došanās mežā viņas palīdzēja nacionālajiem partizāniem, kuru vidū bija viņu vīri, brāļi, tēvi, draugi un kaimiņi. Mežs kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pagrīdes metaforu. Mežs nav apmešanās un slēpšanās vieta vien – saiknes ar mežu, kas rezonē cauri meža meitu stāstiem, ir emocionālu, mītisku un simbolisku nozīmju piepildīts. Tie ir stāsti par dzīvi, attiecībām, uzticēšanos un nodevību, par ģimeni un bērniem, par sāpēm, zaudējumu un šķiršanos, par salauztiem sapņiem un spēku dzīvot. I. Ramute, stāstot par savu varoni, teic: “Manai varonei mežā piedzimst pirmais bērns. Viņa saprot, ka ar bērnu mežā ziemu nepārdzīvos, un atstāj to pie kādām mājām. Kad viņa nokļūst cietumā, viņai piedzimst otrs bērns, bet izsūtījumā – trešais. Viņas ir parastas meitenes ar vidusskolas izglītību, bez kādām īpašām militārām zināšanām. Mūsu atveidotās sievietes bija vienkāršas, bet gudras šaha spēlētājas. Neparasti cilvēki. Miera laikā būtu parastas meitenes. Tajā laikā mežā gāja pat visas ģimenes. Bija leģenda par sabiedrotajiem angļiem, amerikāņiem, kas nāks palīgā atjaunot valsti. Arī radio par to ziņoja. Ne jau visi domāja par pretošanos, bija cilvēki, kas vēlējās nogaidīt. Mēs varam jautāt – kas viņiem lika solīt? Sabiedrotie nevienu brīdi nedomāja par mūsu atbrīvošanu, jo Eiropa bija pārāk nogurusi, novārdzināta, lai iesaistītos vēl kādā karā. Tad nevajadzēja solīt!”

Savās pārdomās par iestudējumu režisors Mārtiņš Eihe stāsta: “Bailes, neziņa, spīts un spēks ir tas, kas pavada pēckara gadus. Daudz asāk tas izpaudās tiem cilvēkiem, kuri devās mežā, lai pretotos jaunajai varai. Varai, kuru viņi nebija aicinājuši un kuru tie nespēja pieņemt. Katram bija savi iemesli, bet viņus visus vienoja mežs – kā patvērums, pirmsākums un beigas. Ir svarīgi runāt par karu laikā, kad mēs klusiņām sākam pieņemt domu, ka karš ir kaut kas neizbēgams. Es tam negribu piekrist, redzot, lasot, pētot un klausoties, ko iepriekšējie un pašlaik notiekošie kari ir darījuši un dara ar cilvēku dzīvi. Tāpēc man šis iestudējums ir tik svarīgs – kā pretnis domai, ka karš ir daļa no dzīves.” I. Ramute par izrādes aktualitāti tagad domīgi nosaka: “Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas saka – jādzīvo tagadnei, nav jādomā par pagātni. Mēs šajā darbā varam saskatīt daudz mācību. Tagad ir NATO 5. pants, bet neviens to nav pārbaudījis… Ja nu tomēr mēs esam pie tām robežām, tad mums ar šo likteni ir jāsadzīvo. Mēs esam stipri. Ko var mācīties? Mums jau šķiet, ka tajā laikā cilvēki bija lielāki patrioti, bet to jau mēs nezinām. Arī mēs paši 90. gados bijām gatavi uz ko lielu. Kritiskā situācija cilvēks spēj mobilizēties. Tad sevi varam iepazīt, cik stipri vai vāji esam.”

Dramatizējumu veido Laila Burāne, scenogrāfiju – Māris Ruskulis, kostīmu māksliniece – Rūta Kuplā, gaismu mākslinieks – Mareks Lužinskis. Lomās: Dace Everss, Māra Mennika, Skaidrīte Putniņa, Inese Ramute, Baiba Valante, Zane Leimane, Lote Katrīna Cērpa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+