Meža nozare tagad un pēc desmit gadiem 0
Ceturtdien, 9.augustā, Mežaparka izstādes telpās notika diskusija “Meža nozare – vadošā Latvijas tautsaimniecībā tagad un pēc desmit gadiem”
Diskusiju, piedaloties visu nozarē iesaistīto grupu pārstāvjiem, arī ekonomikas ministram Danielam Pavļutam, rīkoja Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Tās ģenerāldirektore Līga Meņģelsone uzsvēra, ka Latvijā tiešu vai pastarpinātu peļņu no mežu izmantošanas gūst katra piektā ģimene un mežu apsaimniekošana ir tā nozare, kas ļoti daudz darba vietu rada tieši laukos.
Domājot par nozares nākotni, Dagnis Dubrovskis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns, vērsa uzmanību uz to, ka šobrīd vairāk nekā puse no izcirtumiem tiek atjaunoti ar lapu kokiem, taču pārstrādes rūpniecība vairāk pieprasa skuju kokus. Pēc D. Dubrovska domām, meža īpašnieki būtu jāstimulē stādīt skuju kokus, citādi nākotnē var rasties priežu un egļu koksnes deficīts.
Latvijas valsts meža zinātnes institūta “Silava” direktors Jurģis Jansons prezentēja aprēķinus par Latvijas mežu kopējo vērtību, kas tiek lēsta ap trīs miljardiem latu. Pēc viņa domām, šo vērtību, izmantojot meža zinātnes sasniegumus – selekciju un pētījumus mežu audzēšanā –, nākotnē būtu iespējams palielināt divarpus reizes.
Runājot par pārstrādes rūpniecības attīstību un modernizāciju, Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors, atcerējās, ka kādreiz vecāki savus bērnus baidījuši: ja nemācīsies, varēsi strādāt gaterī. Turpretim šodien, kad kokzāģētavās visi procesi automatizēti, sanāk otrādi – ja nemācīsies, gaterī darbu nedabūsi. K. Klauss atzīmēja, ka kokrūpnieki gaida tikai to, lai valsts būtu tiem sadarbības partneris, ar kuru kopā varētu veidot biznesam labvēlīgu vidi. Viņš uzsvēra, ka nozares nākotne ir ne tikai jaunu produktu ražošanā, bet arī jau esošo uzņēmumu attīstībā, pārejot uz modernākām tehnoloģijām.
Vairāku diskusijas dalībnieku prezentācijās izskanēja pieņēmums, ka ikgadējais ciršanas apjoms Latvijā varētu tikt palielināts, jo mežos ir pietiekams koksnes uzkrājums. Kā sāpīgs tika atzīts jautājums par iespējām vietējiem ražotājiem piedalīties valsts un pašvaldību konkursos.
Runājot par valsts politiku, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts stāstīja, ka patlaban tiek nopietni pētītas nišas, kuras Latvijas ražotāji varētu iekarot globālā mērogā, un noskaidrotas arī vājās vietas, kas traucē industrijai radīt konkurētspējīgus produktus. D. Pavļuts: “Tiek veikts padziļināts pētījums par nozares perspektīvām, notiek intervijas ar uzņēmējiem. Attiecībā uz valsts intervenci tiek plānotas pārmaiņas atteikties no grantu sistēmas, veidojot jaunu sabiedrisko labumu sistēmu, infrastruktūras, kas būs pieejamas tiem, kuri vēlēsies attīstīt uzņēmējdarbību. Attiecībā uz “šauro vietu”, darbaspēka trūkumu – mēs strādāsim, lai stiprinātu arodsistēmu, nevis dosim naudu uzņēmumiem apmācīt darbiniekus.”
Ministrs arī uzsvēra, ka svarīgi ir līdzsvarot atbalstu jau tradicionāli esošajām ražotnēm un jaunu uzņēmumu un produktu izveidei.
D. Pavļuts: “Mēs nošķiram industriālo politiku, kas vērsta uz esošo uzņēmumu konkurētspējas pieaugumu, no instrumentiem, kas nepieciešami jaunu uzņēmumu tapšanai.”
Rezumējot diskusiju, Andrejs Domkins, Meža un koksnes produktu pētniecības institūta direktors, secināja, ka nozare veiksmīgi attīstīsies tad, ja tās industrializācija būs intelektuāla. Tas, viņaprāt, nozīmē Latvijas kā stipra un veiksmīga valsts tēla veidošanu ārzemēs un koksnes produktu izmantošanas popularizēšanu Latvijā.
A. Domkins: “Kad es dzirdu, ka Londonas olimpiskajā centrā visas koka konstrukcijas būvētas no Latvijā ražotiem dēļiem, mani pārņem lepnums. Taču pretējas jūtas pārņem tad, kad top zināmi plāni jaunajā nacionālajā bibliotēkā grīdām izmantot Kanādas kļavu. Mēs esam lepni, ka ēdam Latvijā audzētus ābolus, kaut arī tie nav nemaz tik lēti. Tāpat mums vajadzētu būt lepniem, ka savās mājās iebūvējam Latvijā ražotos koka logus, kas arī nav tik lēti kā plastmasas logi, kas ražoti ārzemēs un dod pienesumu ne mūsu, bet citu valstu ekonomikai.”
