Meža uzņēmumiem vajag zinātniekus. “Silavai” šogad – lieli plāni 0
Kā meža novērtēšanā izmantot attēlus, kas uzņemti no kosmosa? Kā izstrādātos kūdras purvus pārvērst ražojošās platībās, un kā šiem pētījumiem nodrošināt finansējumu? Par Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” šā gada veiksmēm un ne tikai stāsta direktors Jurģis Jansons.
Kāds šis gads bijis meža zinātniekiem?
J. Jansons: Institūtam šis gads pagājis bez lieliem satricinājumiem un liekiem izaicinājumiem.
Esam aktualizējuši institūta darbības un attīstības stratēģiju, un ar lielu meža nozares un Zemkopības ministrijas atbalstu esam to arī saskaņojuši ar Izglītības un zinātnes ministriju. Latvijā ir noteikta kārtība, ka visu veidu investīcijas zinātnes attīstībai organizē Izglītības un zinātnes ministrija, nedalot tās pa nozaru ministrijām. Arī tajās jomās, kuras attiecas uz meža nozari. Līdz ar to mežzinātnes institūtam ir jāveido divas stratēģijas – viena no tām atbilst meža nozares pieprasījumam pēc zināšanām, bet otra veidota atbilstoši IZM izpratnei, kādām jābūt zinātnisko institūciju stratēģijām. Lai pielāgotu meža institūta darbu šai izpratnei, mums vajadzēja izstrādāt 17 dažādus plānus, un visu to darījām paralēli tai stratēģijai, kas mums jau bija iepriekš kopš 2008. gada un pēc kuras esam arī diezgan veiksmīgi darbojušies. Tā nu savu līdzšinējo darbu esam strukturējuši 17 plānos.
Turpināsim Latvijā darboties kā meža zinātnes centrs un aktivizēsim nacionālās mežzinātnes pozīcijas globālajā zinātnes pasaulē. Latvija ir pārāk mazs spēlētājs, lai iegūtu noteicošu lomu Eiropas līmeņa zinātnei paredzētās naudas sadalē, taču dažādās partnerībās piedalāmies aktīvi un dažādās Eiropas programmās mūsu cilvēki iesaistās arvien biežāk. Kopā ar Latvijas Elektronikas un datorzinātņu institūtu piedalāmies Eiropas Kosmosa aģentūras finansētā pētījumā par attālās izpētes metodēm, kas praktiski nozīmē no kosmosa iegūtu datu lietošanu zemes izmantošanas novērtējumā. Tā ir lieta, par kuru ļoti daudz runā, bet ļoti maz izmanto praktiski. Taču lietojums būs, līdzko tam būs gatava mūsu valsts skrupulozā un visu aprakstošā meža likumdošana.
Piedalāmies arī vairākos “LIFE+” programmas pētījumos, kas pēc būtības vairāk tendēti uz dabas aizsardzību. Viens no tiem saistīts ar izstrādāto kūdras purvu pareizas apsaimniekošanas nozīmi oglekļa piesaistē. Pētījuma pamatdoma ir atrast un novērtēt veidus, kā šos purvus atkal varētu izmantot – audzēt enerģētisko koksni vai ogulājus. Tas tiek darīts ar mērķi teritorijas, kas šobrīd ir oglekļa emisiju avoti, pārvērst par oglekli piesaistošām un skābekli ražojošām platībām.
Vai klimata laboratorija pilnībā uzsākusi darbu?
Turpmāko četru gadu laikā LVMI “Silava” zinātnes infrastruktūrā ir paredzētas investīcijas 6,4 miljonu eiro apmērā. To ietvaros plānojam pilnībā pabeigt arī klimata laboratoriju, izveidojot otro kārtu. Plānojam iegādāties daudzas jaunas iekārtas, to skaitā arī jaunākās paaudzes ģenētisko analizatoru (sekvenatoru) meža koku genoma izpētei. Šajā gadījumā Latvijā būs divas šādas iekārtas – Biomedicīnas centrā to izmatos cilvēka genoma izpētei, bet mūsu institūts strādās ar pārējām dzīvajām būtnēm, galvenokārt – meža kokiem.
Latvijas mežzinātnes attīstība šobrīd ir iespējama, pateicoties mūsu līgumattiecībām ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. Akciju sabiedrības finansējums nodrošina gandrīz pusi no pētījumu programmu īstenošanai vajadzīgā, pārējo daļu mēs cenšamies piesaistīt, izmantojot dažādus citus zinātnei pieejamos finanšu instrumentus.
Vai “Silavai” veicas ar struktūrfondu piesaisti zinātnei?
Slikti veicas. “Praktiskas ievirzes” pētījumu konkursā ES struktūrfondu sadalei, ko plānoja Izglītības un zinātnes ministrija, bet organizēja Finanšu ministrijas struktūrvienība CFLA, no mūsu iesniegtajiem 14 pieteikumiem atbalstu saņēma tikai viens. Tajā pašā abas lielās Rīgas universitātes saņēma apstiprinājumu attiecīgi 18 un 17 pētījumiem, kaut arī līdz šim biznesa sektora finansējums “Silavas” pētījumiem bija teju tikpat liels, cik tām abām kopā. Var jau būt, ja mēs būtu plānojuši pētīt skudru vai stārķu genomu, būtu ieguvuši vairāk nekā tad, ja vēlamies pētīt, piemēram, oglekļa emisiju problēmu, kas svarīga gan meža nozarei, gan Latvijai kā valstij. Šobrīd izveidojusies īpatnēja situācija – no vienas puses, finansējums zinātnei no struktūrfondiem ir liels, bet iecerētos meža nozarei svarīgos darbus paveikt nevaram. Struktūrfondu sadale bija organizēta tā, ka tajā nepiedalījās Latvijas eksperti. Teorētiski skaitās, ka notiek atklāti konkursi un pieteikumus vērtē starptautiski eksperti, taču ekspertu izvēles procedūra nav īsti skaidra un netiek atklāts, kurš tieši izvēlas šos ekspertus. Ir skaidrs, ka tas nav dators. Šis konkurss bija nepatīkamākais, kas šogad noticis. Bet tur neko vairs nevar padarīt.
Tajā pašā laikā citā konkursā, kurā iesniedzām pēcdoktorantūras pētījumu pieteikumus jauno zinātnieku darbam pēc doktora grāda iegūšanas, no sešiem pieteikumiem veiksmīgi bija pieci. Tas dod iespēju pieciem jaunajiem zinātniekiem piedalīties institūta pētījumos un saņemt konkurētspējīgu atalgojumu.
Vai strādāt “Latvijas valsts mežu” padomē ir interesanti?
Protams, ka interesanti. Mans personīgais viedoklis par akciju sabiedrību balstās uz faktu, ka uzņēmumam ir vajadzīga zinātne. Tā, manuprāt, ir augstākā pilotāža biznesā. Un tāpēc strādāt uzņēmuma padomē man ir interesanti.
Nozarē mainījušās personālijas…
Jā, mēs saskaramies ar to un esam gandarīti par šīm pārmaiņām. Meža pētīšanas stacijas direktora izvēle, manuprāt, ir liela veiksme meža nozarei. Meža pētīšanas stacija šobrīd izstrādā savas attīstības stratēģiju – zināmā mērā tā ir tāda modes lieta, taču veiksmīga stratēģija, ja tā veidota pēc būtības, ir noderīga, jo palīdz darbā. Nozares vēlme ir, lai Meža pētīšanas stacija būtu avangardiska un lai tajā notiekošie procesi būtu paraugs nozarei. Tajā pašā laikā Meža pētīšanas stacijai jābūt inovāciju poligonam, kurā zinātnieki var izvērsties un attīstīt savus pētījumus. Zinātnieku vēlme ir redzēt Meža pētīšanas staciju kā servisa instrumentu, ar kuru saprasties no pusvārda un no kura sagaidīt nevis formālismu, bet gan interesi un izpratni par zinātnisko darbu.
Arī Meža fakultātē mainījusies vadība – domāju, ka tuvākajā laikā mēs saskarsimies ar realitāti, ka Meža fakultāte strauji atvērsies zinātnes un studiju procesa sadarbībai. Jaunais dekāns mani uzaicināja darboties fakultātē par ārštata profesoru. Esmu laikam šāds ārštata profesors LLU ar pirmo numuru, jo ne tikai fakultāte, bet arī visa augstskola līdz šim neizmantoja iespēju studiju procesā iesaistīt ārpus augstskolas strādājošus zinātniekus. Domāju, ka tuvākajā laikā šādu ceļu ies daudzi mani kolēģi institūtā. Stāstu studentiem, kas ir mežkopība. Tas viennozīmīgi ir visgrūtākais apmācību bloks – mežkopība ir tas apstāklis, kas uzliek ierobežojumus koksnes resursu ieguvei, tajā pašā laikā – limitējošais pasākums, lai tos vairotu. Mēs varam stādīt visaugstākās raudzes selekcijas materiālu vai rakt vislabākos grāvjus, ar aplamu mežkopību to visu var salaist ripā, pie tam neatgriezeniski. Ceru, ka studenti man noticēs.
Tuvākajā laikā darbu sāks Meža fakultātes padomnieku konvents, kurā arī mūsu institūts ir uzaicināts piedalīties. Es personīgi redzu šo konventu kā ļoti svarīgu atbalsta instrumentu tieši fakultātes dekāna darbā, lai nodrošinātu saiti starp nozari, zinātni un meža nozares studentiem. Citiem vārdiem, lai palīdzētu viņam labi izdarīt savu pamatpienākumu.
Atbalstāt normatīvo aktu liberalizāciju mežu apsaimniekošanā?
Latvijā aizvien vairāk jādomā par to, kā uzsvērt atšķirību starp likumdošanu un labo praksi. Tie laiki, kad labās prakses standarts bija normatīvs, ir sen pagājuši, bet daudzi cilvēki to nesaprot. Jāatzīst, ka arī es pats to īsti labi ne vienmēr esmu sapratis. Runājot mācību valodā, labās prakses standartam jābūt tam, par kuru mēs runājam priekšmetā “Mežkopība”. Normatīvie akti savukārt ir jāapskata mācību priekšmetā “Meža likumi”. Un šie mācību priekšmeti nedrīkst būt pretrunā! Normatīvam būtu jābūt tam līdzeklim, kas nodrošina likumisko bāzi profesionālam meža uzraugam pieķert un nosodīt cilvēku, kas bijis negodprātīgs. Tas, kā veidot un kā audzēt mežaudzes, gan būtu jāatstāj paša īpašnieka ziņā. Bieži redzam, ka pārmērīga mode ar normatīviem regulēt mežu un pēc tam vēl centība šos normatīvus izpildīt ir novedusi pie bēdīga rezultāta. Aplamu normatīvu maiņa ir ilgs un nepatīkams process – spilgts piemērs tam ir nelaimīgie priežu meži jūras tuvumā un arī pilsētu un upju tuvumā. Cērtot priedes izlases cirtēs vai kvadrātligzdās, tās nav iespējams atjaunot. Lai varētu novērst šī “dabas aizsardzības kompromisa” sekas, likumdošanas izmaiņu atbalstā aktīvi iesaistījās arī mūsu institūta zinātnieki – Imants Baumanis, Āris Jansons un nedaudz arī es.
Galvenās cirtes caurmēra samazināšana, mūsuprāt, šobrīd vairāk attiecas uz privāto sektoru. Meža īpašnieki, kuri pārskatāmā pagātnē ieguldījuši līdzekļus un darbu, lai izaudzētu kokus ātrāk, pamatoti jautā – bet kāpēc mums Orlova Ia bonitātes priežu mežos ir jāaudzē par 11 cm resnāks baļķis nekā igauņiem? Bet līdz skandināvu izpratnei, kad valsts ar normatīvo aktu spēku neregulē kokaudzes parametrus, kad meža īpašnieks drīkst pieņemt lēmumu par koku ciršanu un atjaunošanu, mums vēl tāls ceļš ejams. Latvijas atpalicība no Skandināvijas sākumā bija mērāma 50 gados, no kuriem 25 esam pārvarējuši. Varbūt atlikušos 25 izdosies saīsināt vismaz mūsu domāšanā?
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
