Dabā
Zaļā dzīvošana

Mežirbēm vajag sniegu un mežu: Latvijā būtiski samazinājies mežirbju skaits0


Mežirbe ir baloža lieluma rūsganpelēki baltraibs putns.
Mežirbe ir baloža lieluma rūsganpelēki baltraibs putns.
Foto: Rudmer Zwerver/Shutterstock

Pirms simt gadiem Latvijā dzīvoja 70–100 tūkstoši mežirbju, šinī gadsimtā mežirbju populācija ir sarukusi līdz dramatiski zemam skaitam – apmēram 10 tūkstoši pāru. “Diemžēl šobrīd no tās mežirbju populācijas, kas Latvijā bija 2005. gadā, kad tika veikts šīs sugas monitorings, palikuši vairs tikai 20% putnu. 2018. gada dati vēl nav apkopoti, taču šķiet, ka mežirbju skaits nostabilizējies,” secina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Andris Dekants. Mežirbju skaitu ietekmē ne tikai intensīvā mežizstrāde, bet arī klimata izmaiņas un vārnas.

Mežirbe ir baloža lieluma rūsganpelēki baltraibs putns. Tēviņam melna rīkle ar baltu josliņu apkārt, mātītei tādas nav.

Kāpēc laukirbe un mežirbe nekad nesatiekas?

Mežirbe apdzīvo jauktus skujkoku un lapkoku mežus. “Mežs ir pašpietiekams, un mežirbei vislabākā meža apsaimniekošana būtu tā neapsaimniekošana, proti, mežirbei vajadzīgs dabisks mežs. Tāds mežs, no kura mēs izņemam pēc iespējas mazāk,” uzskata A. Dekants. Taču šāds mežs ir lielākoties Nacionālajos dabas parkos – tāpēc, lai saglabātu meža putnu populāciju, A. Dekants sniedz dažus ieteikumus meža īpašniekiem. Mežirbei visbūtiskākais ir pamežs, paauga, otrais stāvs. “Tas ir izšķirošais, kas nosaka, vai mežirbe kaut kur ir vai nav,” norāda ornitologs. Mežsaimnieki par pirmo stāvu mežā sauc augstākos, garākos kokus, bet par otro – zemākos.

Mežirbe nav gājputns un visu mūžu dzīvo vienā meža nogabalā, par savu teritoriju saucot apmēram kvadrātkilometru lielu platību. Šim putnam patīk, ja zemes līmenī mežā ir daudz pāreju starp klajumiņiem un bieza veģetācija. Cirtes, īpaši kailcirtes, ir tas, kas mežirbēm nepatīk visvairāk. “Mazi laukumiņi, kas veidojušies, piemēram, nokrītot kokam, tie atkal ļoti patīk. Kailcirti gan viņa nelabprāt šķērsos,” teic A. Dekants.

Mežirbei vajadzīgas lielās egles ne tikai kā barības krātuve, bet lai varētu tajās paslēpties. “Priežu mētrājā vai silā mežirbei īsti nav ko darīt, jo tur tai nav kur paslēpties un nav lapu koku pumpuru, kas tik ļoti garšo.” Mežirbe ir augēdājs. Būtiskākais barības koks ir alkšņi – gan baltalkšņi, gan meln­alkšņi. “Ja pamežā ir lazdas, tad ļoti liela varbūtība, ka mežirbe tur varētu būt,” novērojis A. Dekants. Vasarā un rudenī mežirbe pārtiek no ogām un augļiem, īpaši mellenēm, zemenēm, avenēm, pīlādžiem. Pavasarī mežirbe izvēlas bērza un alkšņa skaras, bērzu un ievu, retāk apšu pumpurus. Kad sērsna, ēd iedobēs sakrājušās priežu sēklas un mellenāju galotnes, kas ārā no sniega. Mežirbes cāļi pirmajās desmit dienās pēc izšķilšanās pārtiek galvenokārt no skudrām un to kāpuriem, ēd arī vaboles, kāpurus, sienāžus un zirnekļus. Kļūstot vecākiem, putni pakāpeniski arvien vairāk pāriet tikai uz augu barību.

A. Dekants iesaka mež­izstrādi veikt laikā, kad putni neligzdo, proti, ziemā, nevis aprīlī, maijā, jūnijā. “Izcirtumu malās būtu jāatstāj 10–30 metru platas joslas, lai mežirbe un citi putni varētu tikt no viena meža uz otru,” piebilst ornitologs. Mežirbēm patīk arī kritalas un vecu koku stumbeņi. “Ja jums ir iespēja manevriem, tad labāk koksni iegūt izlases cirtēs, ne kailcirtēs. Ja kailcirte tomēr tiek veikta, tad aicinājums ir saglabāt savienojošās joslas starp diviem nogabaliem, kuros vēl ir koki, kā arī saglabāt pamežu un krūmus.”

Lieli laukumi mežā ir kā šosejas vai tuneļi, kas ieved mežā sugas, kurām tur nevajadzētu būt, piemēram, pelēkās vārnas, kuras izēd meža putnu olas. “Vārna ir kā kaķis, pret kuru putniem nav aizsardzības instinkta. Tagad mežinieki mācās, protams, kas ir vārna, bet tas tik ātri nenotiek,” teic ornitologs. Šādos atvērtos laukumos mežā strauji savairojas mazie grauzēji, kas savukārt garšo lielākiem plēsējiem – caunām, lapsām. Plēsēji, esot labajai barības bāzei, savairojas. Plēsēji dzīvo ilgāk nekā grauzēji un, kad vairs nav ko ēst, sāk meklēt alternatīvas. “Un ļoti bieži pievēršas uz zemes ligzdojošiem putniem, tajā skaitā mežirbēm,” riskus skaidro A. Dekants.

Labajā pusē jaukta lapkoku – egļu meža fragmenti, centrālajā daļā ir stādītas egļu tīraudzes, kuras mežirbei nav piemērotas, jo tajās nav nekādu barošanās koku, bet no meža kreisajā pusē to atdala izcirtums, kura šķērsošana mežirbei ir bīstama. Ja izcirtums tiks atjaunots tikai ar skujkokiem, visa platība kļūs mežirbei nepiemērota, pat ja tur nebūs nekādu traucējumu.
Foto: Māris Strazds

Neatstājiet mežā dziļas risas

Mežirbei ir vajadzīgi ne tikai augoši koki, bet arī atmirstoši, jo tur var pakāpties, lai dziedātu un dižotos, kā arī pārredzētu teritoriju. Ja ir lielas kritalas, izgāztu koku saknes, tad ļoti daudzi putni, ne tikai mežirbe, tur izvēlas veidot ligzdu. Riesta norisēm piemērotas lielas kritalas, izgāztu koku saknes, kur iekārtot ligzdu. Ligzdu būvē mātīte viena pati, tā ir sekla, ar zāli, lapām un citu augu materiālu izklāta iedobe. Dējumā 7–11 dzeltenbrūnas olas ar sarkanbrūniem raibumiem.

“Mežirbēm ļoti nepatīk grāvji mežos. Mežirbe lido kā visi putni, bet jaunie putni pēc ligzdas pamešanas pāris nedēļu nelido. Ja kāds plēsējs dzenas pakaļ, vecais putns var grāvi pārlidot, bet ir bijuši gadījumi, kad visi cāļi saslīd grāvī un noslīkst. Tā ir arī citām putnu sugām,” stāsta ornitologs. Ko darīt? Grāvi neviens ciet nebērs, tiltu bēgošs putns arī nemeklēs. Var ieteikt vienīgi grāvja malā atstāt kādu koku. “Ja būs trīs četras nedēļas, tad nedaudz pa kokiem viņi var lidināties un, iespējams, varēs tur paslēpties.” Dziļās risas, ko atstāj meža tehnika, ir ar tādu pašu efektu kā grāvji. “Daudzi putni var sakrist iekšā un, ja ir ūdens, noslīkt,” brīdina biologs.

Tīrīts meliorācijas grāvis, kurā, bēgot no plēsējiem, mežirbju cāļi noslīkst.
Foto: Māris Strazds

Sērsna traucē ielīst sniegā

Viens no apstākļiem, kas ietekmējis mežir­bju populāciju, ir klimata izmaiņas. Pēdējo 50 gadu laikā par 17 dienām ir samazinājies tādu dienu skaits ziemā, kad sniega segas biezums ir pietiekams, lai mežirbe varētu gulēt sniega alās. Teju divkāršojies dienu skaits, kad Latvijā veidojas sērsna. Līdz ar to mežirbe ziemā vairs nevar izveidot alu sniegā vai arī tai ir grūtības no tās izkļūt. “Sērsna veidojas daudz vairāk vietās, kur veiktas cirtes, kur ir atklāti laukumi,” uzsver ornitologs.

Mežirbe visu laiku ir bijusi medījama suga. To atļauts medīt no 1. septembra līdz 31. janvārim.

LA.lv