Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
28. decembris, 2012
Drukāt

“Mežmārtiņu” viegluma radītāja


spangere_km_17

“Latvijas Avīzes” ikgadējā vēstuļu konkursa no-slēguma ceremonijā Olitu Spangeri no Vecsaules pagasta “Mežmārtiņu” mājām godināja nominācijā par ģimenes stiprināšanu. Kad no redakcijas zvanījuši un teikuši par uzvaru konkursā, Olita brīnījusies – kas gan rakstījis ieteikuma vēstuli? Jautājusi meitai. Nē, neesot rakstījusi, lai gan gribējusi to darīt.

 

Reiz, ciemojoties pie citas brašas Zemgales saimnieces un iepriekšējā konkursa laureātes Dairas Jātnieces, pavaicājusi: “Daira, vai tev vēstules patīk rakstīt?” Un sārtums Dairas vaigos atklājis autori, smejas Olita. Putenim plosoties, sēžam pie omulīga kamīna un runājamies. Arī Olitas bērni – Līna (22), Alma (19), Krišjānis (18) ir tepat tuvumā. Un tad nāk otrs pārsteigums, šoreiz man. Redakcijā atšifrējot sarunu, ierakstā dzirdami tikai Olitas jaukie smiekli, mūsu saruna ne. Ja būtu radio-raidījums – tā arī atstātu. Kas gan vēl labāk var liecināt par laimīgu sievieti? Bet nu – jārunājas vēlreiz!

– Šķiet, esat izvilkusi laimīgu lozi dzīves loterijā – dzīvojat dzimtas mājās…

– Bet, ja dzīve to piespēlē, ir jāņem nekavējoties. Tiklīdz varēja atgūt zemi, abi ar vīru pārtraucām studijas Lauksaimniecības universitātē un nolēmām saimniekot “Mežmārtiņos”. Šīs mājas un zemi savulaik izpirka no muižas. Bieži vien dzird itāliešus un frančus lielāmies – sak, esam vīndari vairākās paaudzēs. Mēs arī lepojamies, ka esam zemkopji ceturtajā paaudzē. Pēctecība “Mežmārtiņos” ir dzīva, to var burtiski sajust. Šķiet, ka vecvecie Spangeri teic paldies, ka neesam aizklīduši ne uz Rīgu, ne uz svešām zemēm laimi meklēt. Nespēju saprast, kā cilvēki var pārdot savas dzimtas īpašumus!? “Mežmārtiņi” ir mūsu vieta, kur būt mierā ar sevi un dabu, un darbu, vieta, kur atgriezties mūsu bērniem, lai kas arī pasaulē un dzīvē notiktu.

Mēs ar vīru savā saimniecībā dodam darbu arī vairākiem strādniekiem. Mums ir ļoti paveicies – viņi ir krietni ļaudis. Manā ziņā ir grāmatvedības sakārtošana, sagāde un pusdienu gatavošana. Sezonā ēdiens jāizvadā pa tāliem laukiem, kur nu katrs strādā. Nav kā senatnē – saimniece ar azaidu groziņā pāriet pāri pļavai.

Labi, ka ir dzimtas mājas, es nemaz nespētu dzīvot pilsētā. Kad atbraucu no Rīgas, esmu tik iztukšota. Bet pastaigāju pa “Mežmārtiņiem” un atkal manī ieplūst spēks un pārņem miers. Turklāt lauki nav šķērslis, lai iegūtu izglītību, baudītu kultūru.

– Jā, jūs vairāk izskatāties pēc literatūras skolotājas…

– Tas nu gan ir stereotips, ka lauku saimniecei būtu jāizskatās, kā tikko no kūts izbridušai. Arī laucinieces ir sievietes gan izskata, gan radošajā ziņā. Bet par literatūru… Jā, esmu liela grāmatu lasītāja. Skolas laikā, aizrautīgi lasot, reizēm gandrīz nokavēju autobusu uz mājām. Arī tagad, kad sāku lasīt… Vīrs tikai nosaka: nu tā – sievas nav. (Smejas.)

– Kā iepazināties?

– Biju lauku bērns, dzīvoju dabas ritmos, tomēr biju pārlieku jūtīga. Redzēju, piemēram, kā izšķiļas putnēni, kā tie izkrīt no ligzdas un nomirst. Un pārdzīvoju, ka nevaru palīdzēt. Tāpēc nolēmu izmācīties par veterinārārsti. Devos uz Bebrenes lauksaimniecības tehnikumu. Tur skolas gaiteņos bija izliktas izcilo audzēkņu fotogrāfijas. Viktors – teicamnieks, sportists, pašdarbnieks… Interesanti, nodomāju, kāds viņš izskatās dabā? Pirmo reizi viņu ieraudzīju puteņa vērpetēs slēpojam slīdsolī. Iepriekš nebiju redzējusi, ka tik skaisti var slēpot. Iepazināmies un kopš tā laika esam kopā. Nākamgad – sudrabkāzas.

– Apsveicu! Varbūt varat atklāt noslēpumu – kā tad var stiprināt ģimeni? Kas ir sievietes varā?

– Tieši piecdesmit procenti no kopīgās atbildības. Ir teiciens, ka sieva ir kakls, kas groza galvu – vīru. Bet, lai būtu jēga “grozīt”, vīrietim ir jābūt vērtīgam. Viktors allaž ir bijis mans drošais balsts, cilvēks, uz kuru varu pilnībā paļauties. Viņš man bieži saka komplimentus un uzskata, ka sievietei ir pienākums būt laimīgai, citu pienākumu viņai nav. (Smejas.) Materiālā ziņā vīrs mūsu ģimeni vienmēr ir nodrošinājis, tālab varēju sekmēt bērnu attīstību. Visi trīs ir beiguši arī mūzikas skolu, sportojuši, darbojušies dažādos interešu pulciņos. Kad bērni auga, man plānotājs bija pierakstīts pilns. Skaidri zināju, kur un cikos ar katru no viņiem ir jābūt – Bauskā, Iecavā… Kamēr bērni nodarbībās, pati arī atļāvos pavingrot. Tad vakarā beidzot visi bijām mājās. Reiz meitai bija jāraksta sacerējums par tēmu – bez kā mājās varētu iztikt. Spriedām, ka tādu lietu ir daudz. Bet bez droša un laba auto laukos gan nav iespējams pilnvērtīgi dzīvot, auto dod brīvību.

Bērnus audzinot, nedrīkst nokavēt brīdi, kad viņi grib aprunāties. Ja teiksi: nav laika, gan jau vēlāk, tas “vēlāk” var nepienākt vai arī bērns tad vairs negribēs stāstīt. Ir jārunājas un jārunājas. Arī tagad, kad bērni ir pieauguši un katrs savās gaitās, satiekoties bieži vien izvēršas diskusijas.

Ar prieku vēroju, kā viņi izsaka un aizstāv savu viedokli, bet, ja kādam ir loģiskāki un spēcīgāki argumenti, pārējie ieklausās. Aizvien turam kopā dzimtu – svētkos aicinām ciemos manas māsas ar ģimenēm, radus, draugus. Mans tēvs ir noteicis, ka vismaz Ziemassvētkos visiem ir jābūt kopā “Mežmārtiņos”.

– Ko dara jūsu bērni?

– Vecāko meitu Līnu šovasar izdevām pie vīra, viņa strādā Vecsaules pamatskolā, kur mācījušās daudzas Spangeru paaudzes, un vēl studē. Alma arī ir studente, izvēlējās apgūt agronoma profesiju Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Krišjānis nonācis pie finiša taisnes vidusskolā.

– Vai cerat, ka kāds no viņiem atgriezīsies “Mežmārtiņos”?

– Līna nekur tālu nav aizlidojusi, un tas mani priecē. Nav teikts, ka Almai jāstrādā mūsu saimniecībā, viņa ir meitene ar savu redzējumu. Bet, ja viņai būs vēlme, “Mežmārtiņos” vienmēr būs iespējas. Krišjānim viss vēl priekšā, izvēle ir paša ziņā. “Cerēt”, šķiet, nav īstais vārds. Mēs ar vīru cenšamies bērniem parādīt, ka lauksaimniecība ir mūsdienīga un perspektīva nodarbošanās, viena no tām nedaudzajām nozarēm Latvijā, kas šobrīd ražo. Un to nevajadzētu uzlūkot kā šausmīgi grūtu dzīvi.

– Jā, bet kā jums izdodas radīt vieglumu – it kā laukos nebūtu grūti?

– Kāpēc – it kā?! Laukos arī nav grūti! Dzīve ir tāda, kā mēs to dzīvojam.

Un nudien nav jāšķiro, kur dzīvo – laukos vai pilsētā. Saplāno darbiņus, izdari darāmo, un – lūk, jau ir vieglāk! Negaidi, kad iedos. Dod pats!

– Kā atpūšaties, kādi ir jūsu ģimenes vaļasprieki?

– Pagājušajā sezonā nolēmām iepazīt arī citus Latvijas lielākos teātrus, citādi Rīgas teātru izrādes vien ir zināmas. Tas bija interesanti. Patīk paslēpot, bet par to, kā es slēpoju, varētu kinokomēdiju uzņemt. Vasarā ar močiem apbraukājam savus tīrumus. Ar auto viss ātri aizzib gar acīm. Bet, braucot ar motociklu, esi gan vairāk dabā, gan vari daudz ko interesantu ieraudzīt – neparastus augus, stirnu ar trim kājām, kas tomēr spēj izdzīvot, dzērvju pulku… Paceļojam. Vienmēr patīk tā sajūta, kas pārņem, atgriežoties mājās, – nekur nav tik labi! Kādreiz sagribas vienatni, tad – kaudzi ar grāmatām somā, un prom uz kādu vietu, piemēram, viesu namu jūras malā. Parasti ar pāris dienām man arī pietiek.

– Aiz harmoniskajiem “Mežmārtiņiem” ir cita pasaule. Ko vērojat mūsu sabiedrības dzīvē?

– Priecē talantīgi un uzņēmīgi cilvēki, kuri ir mūsu vidū. Jaunieši, kas saprot, ka laimes zeme nav jāmeklē nez kur pasaulē. Skumdina cilvēku bezatbildība.

Ne jau nauda un manta dzīvē visu nosaka. Svarīgākās lietas dzīvē ir tās, kas nemaz nav lietas! Un, kad mēs nonāksim tur – augšā, neviens nejautās, vai biji miljonārs, sētnieks vai bezpajumtnieks. Jautās – vai biji laimīgs?

 

Viedokļi

Daira Jātniece, piecu dēlu māte, lauksaimniece no Bauskas novada “Vaidelotēm”: “Mana un Olitas ģimene ir vienaudži, laucinieki, aktīvi ļaudis ar pārliecību par ziedošu Latviju. Olita izmācījās amatu, lai varētu dzīvot laukos. To novērtēja arī viņas dzīvesbiedrs Viktors, kas ienāca Olitas vecāku dzimtas mājās. Olitas motīvs bija un ir – lauki nav šķērslis, lai dzīvotu pilnvērtīgi un iegūtu labu izglītību. Saimniecība ir izvērtusies plašumā, ir moderna tehnika, strādnieki. Un saimniece ir tā, kas nemanot pieliek roku ikkatrā darbā un vēl visus gardi pabaro. Nav jau noslēpums – sieviete iedvesmo, rušina un kopj ģimenes stiprumu. Olita ir tieši tāda – cēla, sirds gudra, mīloša sieva un māte, nepiekāpīga, interesanta – saimniece ar vērtējošu skatienu.”

 

Eleonora Maisaka, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas konsultāciju biroja vadītāja: “Spangeru ģimene ir mūsu klienti jau kopš 1992. gada, sākumā Olitas tēvs, nu – jaunie Spangeri – Olita ar vīru Viktoru. Viņi ir ļoti pozitīvi, tālab “Mežmārtiņos” rīkojam pieredzes apmaiņas seminārus. Spangeri ar labvēlību izturas pret saviem darbiniekiem, rīko viņiem un viņu ģimenēm ekskursijas, brauca uz Igauniju un Zviedriju… Spangeri ir arī ļoti izpalīdzīgi. Tiem, kuriem maz zemes un nav savas lauksaimniecības tehnikas, nopļauj zāli, uzar zemi. Un cilvēki ir ļoti pateicīgi, jo nav jau daudz to, kas varētu šādus pakalpojumus sniegt. Kad iebrauc “Mežmārtiņos”, nejūt, ka laukos ir grūti. Te viss norit it kā bez problēmām. Arī bērni ir krietni izauguši. Īsti ģimeniska saime – tas ir Olitas nopelns.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+