Laukos
Lauku sēta

“Mežoku” saimniecība – no desmit aitām līdz lielākajiem Kurzemē0


Kuldīgas novada Ēdoles pagasta saimniecības “Mežoki” saimnieks Kristaps Melbārdis
Kuldīgas novada Ēdoles pagasta saimniecības “Mežoki” saimnieks Kristaps Melbārdis
Foto Karīna Miezāja

Kuldīgas novada saimniecība “Mežoki” ir dzimtas īpašums kopš 1870. gada. Savulaik mājas par bargu naudu pirktas no Ēdoles pils vācu barona ar noteikumu, ka te nebūšot ne alus brūzis, ne kas tamlīdzīgs, bet gan kārtīga saimniekošana. Tad nu audzēti graudi, turēti lopi, līdz pirmās brīvvalsts laikā “Mežoki” ar 140 hektāriem bija vieni no lielākajiem apriņķī. Atjaunotajā Latvijā saimniecība atsāka darbu ar 120 hektāriem, bet šobrīd “Mežoki” izauguši līdz 200 hektāriem, kļūstot par lielākajiem aitu audzētājiem Kurzemē. Par to, kā šeit saimnieko, portāls laukos.lv varēja pārliecināties “Zemnieku saeimas” rīkotajā braucienā jūlija sākumā.
“Ģimenes saimniecību uzturam pašu spēkiem – es, sieva, trīs bērni un arī viens algots cilvēks,” saka saimnieks Kristaps Melbārdis un atzīst – šis bizness nav viegls, sākumā gājis kā pa celmiem, tomēr pieredze un veiksmīgās iestrādes eksportā pašlaik ļauj kaldināt lielus plānus. Viņš stāsta – 2004. gadā te bijušas vien desmit aitas, patlaban – jau 1600, no tām 700 ir aitu mātes. Saimniecība attīstīta, ieguldot cūkkopībā nopelnīto, kā arī ņemti kredīti. Viss gājis gludi, kamēr ap 2016. gadu aitu iepirkuma cenas nokritās par 33%, atstājot ļoti lielu ietekmi uz apgrozījumu.

Ar ko skaidrojams tāds kritums?

K. Melbārdis: – Tā bija Eiropas konjunktūra. Sākās bēgļu pieplūdums, un likās, ka šo cilvēku ticība diktēs jērgaļas patēriņa pieaugumu, taču tā nenotika. Turklāt breksits negaidīti samazināja mārciņas vērtību, līdz ar to Eiropas tirgus tika pārplūdināts ar lēto Lielbritānijas jēra gaļu. Šīs sekas izjutām līdz pat šā gada janvāra beigām. Nekādi nevarēja dabūt jēra cenu uz augšu, un tikai pēdējā laikā tā sāk atkopties. Dzīvsvarā jēru pērk par 1,50 – 2,50 eiro/kg; par kautķermeni (tas nav liels, parasti 20 – 30 kg), cena ir 4,50 – 5,50 eiro/kg, bet sadalītas gaļas cena ir ap 7,50 eiro/kg. Arī aitu mātes uzpērk, bet cena ir zemāka nekā jēram – vidēji par aitu var dabūt 40 – 50 eiro.

Kam pārdodat jērus un gaļu?

Tikai 20% paliek iekšējā tirgū, 80% ar starpnieku līdzdalību iet ārpus Latvijas vai nu dzīvā, vai kautā veidā. Eksportējam uz Zviedriju, Somiju un Holandi. Eiropā ir tikai divas valstis, kam ir 100% pašapgāde ar jēra gaļu, – Lielbritānija un Spānija, pārējās valstīs ir gaļas deficīts. Otrā lielākā problēma Eiropā ir paaudžu maiņa – vecie aitkopji aiziet, jaunie vietā nenāk, jo šī tomēr nav nozare, kur salīdzinājumā ar citām ir milzīga peļņa – vidēji no viena dzīvnieka pārdošanas var nopelnīt 10 eiro. Tomēr pieprasījums eksportā ir ļoti liels, pēdējā laikā parādās uzpircēji arī no Izraēlas, bet mēs pagaidām nevaram nodrošināt nepieciešamo apjomu.

Tātad pasaulē jērgaļa cieņā, bet kā ar pieprasījumu Latvijā?

Ir sliktāk. Tirgus tendences nozarē ir īpatnējas – it kā jērgaļu vajag, bet tajā pašā laikā to nepērk. Ir gan pircēju loks, kas to pērk kā ekskluzīvu produktu, bet pārējie pieturas veco laiku stereotipiem, ka šai gaļai ir smaka, tā nav ēdama. Ja vienu jēru aizvedu uz Talsiem, tad nedēļā pieci mazie veikaliņi tos 20 kg iztirgos, bet tad sekos trīs nedēļu pauze. Savukārt lielajos hipermārketos priekšā īru jērs, kas maksā 14 eiro/kg, Jaunzēlandes jērs vēl dārgāks. Ja veikals tomēr pasūta vietējo jēru, tad grib tikai konkrētu liemeņa daļu, piemēram, fileju, bet, kur likšu pārējo, tas nevienu neinteresē. Tas pats ir sarunās ar restorāniem. Līdz ar to tā ir lielākā Latvijas jērgaļas tirgus problēma – audzētājs var nodrošināt prasīto, tomēr pāri paliek daudz gaļas, ko neviens nepirks. Turklāt tirdzniecībā redzu, ka dažkārt tirgo sarkanu gaļu no aitas, kas jau nodzīvojusi garu mūžu, bet tai bijis jēra svars un gaļu uzdod kā jērgaļu. Tā nu patērētājs tiek maldināts un domā, ka jērs nav garšīgs, tas jāsutina divas stundas, bet īstenībā kvalitatīva jērgaļa pagatavojama 20 minūtēs. No aitas Latvijā var notirgot divas lietas – gaļu un vilnu, pārējais ir atkritumi.

Kur liekat aitas vilnu?

Ar vilnu nav problēmu – to uzpērk pārstrādes uzņēmumi, nemazgātas vilnas cena ir 50 – 70 centi/kg. 
Daļu nododam uzņēmumam, kas vilnu pārstrādā un pretī atdod dziju, tad lielāku naudiņu varam iegūt. Aitas cērpam no aprīļa līdz jūlijam. No vienas aitas var iegūt 3 – 5 kg vilnas. Aitas cērp sieva, un viņa iemanījusies tiktāl, ka dienas laikā spēj apcirpt līdz 70 aitām.

Kādas aitu šķirnes audzējat “Mežokos”?

Sākums bija ar “krūmu” jeb vietējām šķirnēm. Tās ātri vairojas, tomēr nevar gaidīt gaļas kvalitāti, līdz ar to – kādu cenu uzpircējs piedāvās, ar tādu jābūt mierā. Tādēļ meklējām risinājumus, līdz beidzot paliku pie Tekselas šķirnes, kas ir intensīvā gaļas šķirne. Pirmos dzīvniekus ievedām no Igaunijas, visu mācījāmies paši, arī no kļūdām. Nav tik vienkārši – izlaidīsiet aitu ganībās un tā pati nobarosies. Pirmie trīs gadi gāja kā pa celmiem, taču tagad ganāmpulkā pa “tēva līniju” ir tikai tīršķirnes tekseļi, bet pa “mātes līniju” arī merino un krustojumi. Tēvus vedu no Vācijas, Holandes, Anglijas vai Francijas. Pirms dažiem gadiem ievedu piena aitas un Tekselas krustojumu Swifter, bet neiedzīvojās. Saimniecībā darbi mehanizēti, barošanā ir automātiska ūdens padeve, spēkbarības padeve pusautomātiska, kūtsmēslus izvācam ar mazgabarīta traktortehniku. Visām aitām ir čipi, man kabatā – dators. IT tehnoloģija ļauj krotālijas nolasīt automātiski un visus parametrus nosūtīt uz saimniecības elektronisko datubāzi.

Daļa aitu ganās laukā, bet jums te meži visapkārt. Vai gadījies, ka pa kādai vilks aiznes?

Jā, kad ir vilcēni, mātes tos apmāca medīšanā. Taču lielākos zaudējumus man radījuši klejojošie suņi. Viņi parasti nāk barā, viens dzen, pārējie plēš. Vienu gadu bija tā, ka pazaudēju līdz 30% no ganāmpulka, tad gan bija jautājums, vai pēc tam saimniecība vispār var izdzīvot. Pēc tā gadījuma jērus atstāju kūtī intensīvajai nobarošanai, bet aitas pa dienu laižu ārā aplokā. Jēriem gatavojam spēkbarību – lucernas granulas, sojas, rapša spraukumi, klijas, kvieši, kukurūza, minerālbarība. Aitas tiek ganītas un piebarotas, vidēji iegūstam 1,6 jērus no aitu mātes.

Kādu redzat aitkopības nozares un “Mežoku” nākotni?

Latvijā būs trīs virzieni. Viens – hobija līmenī, kad īpašniekam būs dažas aitas ainavas apkopšanai, otrs – saimniecības, kas mēģinās tikt iekšā bioloģiskās gaļas nišā, bet trešais būs intensīvie audzētāji. Un tie būs lieli. Manā izpratnē liela saimniecība sākas no 1000 dzīvniekiem, mazāk ir tikai hobijs. Latvijā gan nav daudz tik lielu saimniecību. Lai efektivizētu naudas plūsmu un ražošanu, doma ir par 1000 aitu mātēm un jaunu novietni – tas ir “Mežoku” tuvākās nākotnes virziens.

Veiksmes formula

Starts

Z/s “Mežoki” reģistrēta 1996. gadā.

Saimniekošana sākta ar piena lopkopību, no 2004. gada pārorientējoties uz cūkkopību un aitkopību, bet no 2005. gada – tikai uz aitkopību, iepērkot pirmos Tekselas šķirnes dzīvniekus no Igaunijas.

Attīstība

2013. gadā uzbūvēta jauna aitu novietne 1250 m² platībā aitu mātēm un nobarojamiem jēriem.

Saimniecība ir konvencionāla, intensīvi nobarojot jērus gaļai.

Nākotne

Paplašināties līdz 2000 aitu ganāmpulkam (ar 1000 aitu mātēm).

Būvēt jaunu kūti.

Izvērst eksportu.

Atziņas

Saimniekošanas devīze – “Es pats”, darbības princips – pēc iespējas mazāk nomas zemju un ES fondu, pēc iespējas vairāk – patstāvības. Panākumus sniedz pieredze un mācīšanās no savām kļūdām.

Plānojot aitkopību, pareizi jāizvēlas šķirne ar augstu ģenētisko potenciālu.

LA.lv