Horoskopi un mistika
Pasaulē

Mežonīga Amazones cilts – šaušalīgas maģijas un veiksmīgas bērnu audzināšanas paraugs 5

Foto – Shutterstock

Autore – Signe Koļcova, žurnāls “Planētas Noslēpumi”

Mūsdienu Amazones džungļos mīt kāda mežonīga cilts. Baltādainie viņus pakāpeniski iedzinuši visnepieejamākajos lietus mežu nostūros, kur valda moskītu pulki un krokodili, un šie cilvēki tur dzīvo faktiski akmens laikmetā, nodarbojoties ar medībām un vākšanu. Bet dažkārt viņiem ir arī svētki, un tad viņi sapulcējas vienkopus, lai bez mūzikas pavadījuma izpildītu dejām līdzīgus dīvainus rituālus. Svinību noslēgumā viņi apēd pulverī saberztus mirušo radinieku kaulus, tādējādi atbrīvojot viņu dvēseles…

Makiritare jeb ekuana, kā viņi paši sevi dēvē, cilts ir pietiekami liela – kopā viņu ir aptuveni 10 000 cilvēku. Viņi runā dažādos dialektos un dēvējas dažādi, atkarībā no apdzīvojamās vietas, kas vienlaikus ir arī viņu garu mītne. Viņi mīt džungļos starp Brazīliju un Venecuēlu, izveidojuši savdabīgus kolektīvos ciematus, kurus dēvē par šabono.

Šabono ir milzīga apļveida māja – palmu zaru jumts un vidū atklāta telpa. Šo smalko gredzenu kā zaļa siena droši sargā necaurejamie lietus meži un viss bīstamais, kas ir tajos un aiz tiem – indīgas čūskas, lielie plēsēji un, protams, citu cilšu naidīgie karavīri. Katrā tādā ciematā–nojumē mīt 40–300 cilvēku, un katra ģimene tur aizņem savu daļu grīdas zem apļveida jumta. Kaimiņi nav viens no otra atdalīti ar sienām, viņu dzīvei piemīt izteikts pirmatnējās kopienas raksturs. Piemēram, ja kāds pārītis sadomā nodarboties ar seksu, tam jādodas uz to pašu krietni vien bīstamo mežu.

Ciltij ir ļoti ciešas ģimeniskās saites. Tajā gadījumā, ja sieva nav spējusi sevi savaldīt un piekrāpj vīru ar kādu citu mīlnieku, cietušais drīkst ņemt talkā savdabīgu sāncenša sodīšanas veidu – nekauņa saņem no visa spēka pa galvu ar nūju. Dažkārt trieciens ir tik jaudīgs, ka vainīgais acumirklī krīt gar zemi un var arī palikt kroplis uz visu atlikušo mūžu. Piesmietais vīrs ir tiesīgs veikt pirmo sitienu, taču tajā gadījumā, ja viņš aizsit garām, viņa piesmējējam ir tiesības sist pa galvu viņam pašam, neuzticīgā sieva pēc tam aiziet pie sāncenša. Dubultais neveiksminieks tad turpmāk ilgu laiku dzīvos vientulībā tikai ar vienu draugu – suni. Iespējams, vēlāk kāda līdzcietīga atraitne varbūt piekritīs pavadīt atlikušo dzīves laiku kopā ar viņu.

Katrā šabono nepārtraukti deg nelieli ugunskuri. Dažkārt tie vienkārši tikai dūmo, lai atbaidītu moskītus un visus pārējos nejauceņus, kādu džungļos ir vairāk nekā gana.

Ar apģērbu valkāšanu ekuanas cilts ļaudis sevi neapgrūtina, viņi staigā pilnībā kaili. Vīrieši savus dzimumlocekļus iekarina speciālā striķītī, lai tādējādi uzsvērtu savu briedumu, bet dāmas uzvelk dažādus rotājumus, kas izgatavoti no papagaiļu spalvām un krāsainām gliemežnīcām. Sievietes apģērba neesamību kompensē arī ar savdabīgu pīrsingu – vaigos, degunā un lūpās iedzenot garas tapiņas.

Pārtiek viņi no tā, ko “gari devuši” – banāniem, augļiem, dārzeņiem, kāpuriem, zivīm un dažādiem dzīvniekiem. Īpašs gardums ir krabja un lielo zirnekļu gaļa. Pēdējos parasti lieto kopā ar banānu garnējumu. Tostarp viņi lieliski spēj atšķirt, kuri tārpi ir ēdami, bet kuri indīgi. Ja patrāpās kāds liels kāpurs ar gariem matiņiem, to pagatavo, novietojot uz oglēm palmas lapā.

Dārzeņus audzē un novāc galvenokārt sievietes. Vīrieši medī, šim nolūkam lielākoties izmantojot šaujamloku un bultas, kas apsmērētas ar nāvējošo kurāres indi. Taču ne gluži visi ekuanas ciltī zina šīs indes pagatavošanas noslēpumu, jo to sargā cītīgi ievērots tabu komplekss.


Skumjo attiecību pieredze ar civilizāciju atstājusi pēdas ekuanas cilts valodā, kurā balto cilvēku viņi apzīmē ar vārdu, kas nozīmē visu ļauno un neuzticamo. Tiesa, pretim labai attieksmei viņi dod to pašu. Lūk, un kopā ar šo cilti džungļos nodzīvojusi franču pētniece Žanna Ledlofa, kura par to uzrakstījusi grāmatu “Kā bērnu izaudzināt laimīgu”. Šī grāmata kļuvusi par pamatu jaunmodīgai pedagoģiskai teorijai.

Ledlofa vēsta, ka pēc ceturtās ekspedīcijas viņa pēkšņi atskārtusi, ka ciltī nav redzējusi nevienu konfliktu starp bērniem vai starp bērnu un pieaugušo. Bērni allaž nekavējoties un ļoti labprāt pakļāvās pieaugušajiem un rotaļu vai darba laikā nēsāja jaundzimušos. Viņa secināja, ka tas tā veidojies tāpēc, ka bērni dzīvo absolūtas visatļautības apstākļos un pieaugušie nekad viņus nebar. Autore raksta, ka vairākkārt redzējusi gluži jaunus ekuanas cilts bērnus, kuri vienatnē rotaļājas kraujas malā un citās bīstamās vietās, taču nekad nav manījusi nevienu nelaimes gadījumu.

Interesanti, ka Ledlofa savā grāmatā sajūsminās par tiem pašiem mežoņiem, kuru dzīve atspoguļota cietsirdīgajā itāļu šausmu filmā “Kanibālholokausts”. Šīs filmas demonstrēšana ir aizliegta daudzās valstīs. Un, raugi, patiešām – šai ciltij, neskatoties uz to, ka viņi tik “pareizi” audzina bērnus, piemīt arī dīvainas un cietsirdīgas tradīcijas, kas būtībā ved uz pašiznīcību. Džungļos vispār uzvedības likumi ir ļoti skarbi, tur vecāki saviem bērniem māca nekad nevienam neko nepiedot un uz sitienu nekavējoties atbildēt ar sitienu.

Arī Ledlofa bija novērojusi šīs cilts īpašo noslieci uz agresivitāti, taču uzskatīja par nepieciešamu to noklusēt. Viņa kritizē mūsdienu civilizēto pasauli par noslieci uz narkomāniju, taču tajā pašā laikā nezin kāpēc teju vai sajūsmināta apraksta mūsdienu mežoņu cilts rituālo narkomāniju. Ekuanas cilts savās ceremonijās vai vienkārši atpūtā allaž lieto vietējo halucinogēnu – pinu. Parasti to sāk lietot tūlīt pat pēc pilngadības sasniegšanas, un šī procedūra ir viņu sabiedriskās iekārtas obligāta sastāvdaļa.

[popular_posts title=”yes”]

Savukārt sazināšanās ar gariem šai ciltij ir tas pats, kas civilizētām tautām dienests armijā. Ekuanas ciltī to jāprot darīt pilnībā visiem, tāpēc ir pamats runāt par šīs cilts masveida maģiju. Narkotiku pinu iegūst no kāda tropu auga. To ieelpo caur īpašu caurulīti, vienlaikus šo darbību papildinot ar maģiskiem rituāliem, pēc kuriem visi tūlīt nokļūst pārdabiskajā garu pasaulē. Piemēram, vienkāršs karavīrs, stājoties kontaktā ar gariem, var pamēģināt atrisināt visas cilts problēmas. Viņš var pēkšņi sākt dziedošā intonācijā deklamēt kādus poētiskus tekstus, mesties neprātīgā dejā vai pat iedomāties sevi kā putnu. Tādos mirkļos ārēji viņš izskatās kā tipisks narkomāns, kurš uzņēmis krietnu devu.

Ja kāds nopietni saslimst, palīgā acumirklī nāk “profesionālais” burvis. Šīs cilts ļaudis uzskata, ka slimnieka dvēsele ir viņu pametusi vai arī tā ar ļaunprātīgu buršanu nolaupīta. Un tikai šamanis ir spējīgs to atgriezt atpakaļ ķermenī. Galvenā loma viņa īstenotajā ārstēšanā ir ticībai viņa spējām, turklāt tai jābūt visaptverošai, proti, viņam jātic pilnībā visai kopienai, kurā dzīvo slimnieks un burvis. Tādos gadījumos šamanis parasti izsauc mērkaķa garu, kas spēj atdot pazaudēto dvēseli. Interesanti, ka slimnieki lielākajā vairumā gadījumu patiešām izveseļojas.

Bet, kā jau minēts, vispārsteidzošākās tradīcijas izpaužas svinībās, kad ekuanas cilts sapulcējas vienkopus, lai ne tik daudz satiktu viens otru, bet gan tieši garus. Svētkus parasti svin papaijas nogatavošanās laikā. Meitenes tad izkrāso savus ķermeņus vienkāršiem rakstiem, lai gan vīriešus tas pārlieku neinteresē, jo pēc halucinogēno narkotiku iebaudīšanas par viņu vienīgajiem draugiem šajos svētkos kļūst gari.

Saistītie raksti

Viss iesākas ar dīvainām vīriešu dejām, neskanot nekādiem mūzikas instrumentiem. Dejojošie jeb, precīzāk izsakoties, dīvaini ložņājošie kaut ko deklamē, svelpj, iekaucas un izdala citas tamlīdzīgas skaņas. Daži ļoti drīz zaudē samaņu, un viņus vienkārši pavelk maliņā. Dažkārt darbība mēdz pāraugt kautiņā, jo lielākā daļa pārpīpējušos vīriešu neko daudz no realitātes vairs nesaprot.

Bet svinības noslēdzas ar ļoti svarīgu rituālu – tā dēvēto endokanibālisma ceremoniju. Ar melnu krāsu izkrāsojušās sievietes grozos atnes mirušo radinieku kaulus, savukārt vīrieši piegādā izdobtus koku stumbrus, kuros šos kaulus vairāku stundu garumā rūpīgi sasmalcinās smalkā pulverī. Ekuanas cilts tic, ka aizgājēja dvēsele mūžam maldīsies džungļos, ja vien tuvinieki to neatbrīvos no saitēm ar zemes dzīvi, un to var sasniegt, tikai apēdot šo viņu kaulu pulveri. Kad tas ir gatavs, to samaisa ar savdabīgu banānu putrveidīgu masu, ievieto īpašos no lapām sagatavotos maisiņos, un tad radinieki uzsāk šīs mazliet šaušalīgās masas norīšanas rituālu. Turklāt svarīgi ir ielāgot, ka tikai kopā ar pēdējo šīs masas malku mirušā radinieka dvēsele beidzot varēs netraucēti doties uz aizkapa valstību.

Lūk, kāda ļaužu sabiedrība arī mūsdienās vēl kaut kur dzīvo.

LA.lv