Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. septembris, 2013
Drukāt

Mežos plosās badīgu sēņotāju tūkstoši. Varbūt sēnēm – rezervātu?

Foto - Inārs DreijerisFoto - Inārs Dreijeris

Redzot, cik badīgi mežos dodas sēņotāju tūkstoši, kas nesaudzīgi izrauj sēnes ar visām saknēm, vai nebūtu jāsāk veidot arī sēņu rezervātus? Citādi par baravikām mūsu bērni varēs aizmirst.
 Anna Lielvārdē


 

Dina, kas jau 18 gadus sēņo Alojas pusē, pāris reizes nedēļā apstaigā savas sēņu vietas vairākos mežiņos un savu vākumu ved uz Rīgas Centrāltirgu. Šoreiz viņa ir atbraukusi ar apšu beciņām jeb kundziņiem. Dina uzskata, ka kādu aizsardzību sēnēm vajag gan, jo sēņu vietas iet mazumā galvenokārt mežu izciršanas dēļ, kas īpaši jūtama pēdējos gados. “Mežu cērtot, par sēnēm un ogām domā vismazāk,” saka Dina. “Cērt arī labās apšu beciņu un baraviku vietas, kur esmu sēņojusi visus šos gadus, un to vairs nav. Parasti sēnes aug vienās un tajās pašās vietās un ar gadiem pavirzās tikai par dažiem metriem uz vienu vai otru pusi.”

Arī Nataša domā, ka meži tiek izcirsti barbariski. Viņa sēnes lasa Balvu mežos, kur zeme un mežs piederējis viņas vectēvam. Mežs savulaik pārdots par sviestmaizi, tagad nocirsts. Bet sēņotāju un ogotāju kļūst arvien vairāk – daudziem tas ir vienīgais piepelnīšanās veids.

Sievietes atzīst, ka sēņu mežos kļūst mazāk. Bet Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātniskais darbinieks Jānis Donis jautā, kā iespējams izmērīt, cik Latvijas mežos ir sēņu. Latvijas mežos salasīto sēņu daudzumu mēģināja aprēķināt 2010. gadā, un tad tika konstatēts, ka gadā salasītas sēnes 35,9 miljonu latu vērtībā. “Secinājām, ka sēņo apmēram 50% iedzīvotāju, un summu ieguvām, savākto sēņu daudzumu reizinot ar tirgus cenām,” stāsta J. Donis. Taču no šī skaitļa nevar izdarīt secinājumus, uzskata J. Donis. Vienu gadu sēnes aug bagātīgāk, otru – trūcīgāk, vienu gadu ir vācamas jau jūlija beigās, citu – labi ja septembra vidū.

Nav pamata noteikt kādu aizsardzības statusu plaši izplatītām ēdamajām sēnēm, jo nevar uzskatīt, ka tās ir apdraudētas, saka Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā valsts vides inspektore Ilze Strauta. Pašlaik īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā aizņem 8,6 % no valsts teritorijas. Tie ir dabas un biosfēras rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Dabas rezervātos ir aizliegts sēņot un ogot vai arī atļauts ar īpašām atļaujām, jo jānodrošina dabisko procesu netraucēta attīstība. Tāpat nedrīkst sēņot un ogot privātos mežos, kur ir ierobežota teritorija vai īpašas zīmes par aizliegumu.

Ministru kabineta 2000. gada 14. novembra noteikumos kā īpaši aizsargājamas ir iekļautas 66 sēņu sugas, no kurām, visticamāk, nevienu vairākums sēņotāju nav atraduši, piemēram, akneni, ēzeļu auseni, trīskrāsu baltmieteni vai pārslaino beku. Ministru kabineta noteikumi paredz atsevišķu reto sēņu aizsardzībai nepieciešamības gadījumā izveidot mikroliegumus.

Vai esat redzējuši, kā mežacūkas mēdz izārdīt meža zemsedzi? Šie dzīvnieki atšķirībā no nevīžīgiem sēņotājiem izkārpa visu, bet vai tādēļ mežos būtu iznīkušas sēnes, savukārt jautā Latvijas Dabas muzeja botānikas nodaļas vadītāja un mikoloģe Inita Dāniele. Lai gan svarīgi ir tas, kā cilvēks pret sēnes augļķermeni jeb sēni izturas un to nogriež, galvenais tomēr, lai būtu mežs, kur sēnēm sēties un augt, skaidro 
I. Dāniele.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+