Jānis Rozītis: Mežs nav burkānu lauks 3
Postošie mežu ugunsgrēki Sibīrijā un Amazones reģionā pēdējā laikā likuši aizdomāties par to, cik bezatbildīgi cilvēce turpina izturēties pret savām “plaušām”. Arī mums Latvijā vēl ir daudz darāmā, lai nosargātu savus mežus un parūpētos par to kvalitāti nākotnē. Pasaules dabas fonda Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis uzsver, ka mežu nedrīkst uztvert tikai kā peļņas avotu.
Domājot par pasaules klimata pārmaiņām, mums nav pamata uzskatīt, ka mežu degšana Amazones reģionā un Krievijā, arī Indonēzijā un Āfrikā nekādi neietekmēs Latviju. Klimata pārmaiņas ir globāls jautājums, kas attiecas pilnīgi uz visām valstīm un arī to radītām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Mežu ugunsgrēki ir radušies cilvēka darbības ietekmē, un cilvēcei vairāk būtu jādomā, kā samazināt kaitējumu videi. Pētījumi rāda, ka tuvāko gadu desmitu laikā cilvēka darbības rezultātā mēs varētu zaudēt līdz pat 40% no Amazones lietusmežiem, kas novestu pie reģiona ekosistēmas sabrukuma. Tam būtu smagas sekas visas pasaules mērogā. Amazones baseinā ir koncentrēti ap 10% no visām pasaules sugām, turklāt regulāri tiek atrastas arvien jaunas. Brazīlijas valdība apgalvo, ka Amazones nākotne ir tikai viņu problēma un citiem nav jācenšas iejaukties tās risināšanā. Taču klimata pārmaiņu ierobežošana ir kolektīvs uzdevums, ko būs iespējams paveikt tikai kopīgiem spēkiem, katrā valstī domājot par klimatam draudzīgu rīcību.
Ar koku stādīšanu nepietiek
Latvijā nereti ir nācies dzirdēt viedokli, ka ar mūsu mežiem viss ir kārtībā, mežu platības palielinās un Latvija kļūst arvien zaļāka. Tomēr mums ir jārunā ne tikai par kvantitāti, bet arī par kvalitāti. Mežu platība pati par sevi nav problēma; mežs atgriežas Latvijā, kur tas ir bijis kādreiz. Bez cilvēka iedarbības Latvijā līdz pat 80–90% teritorijas būtu klāta ar mežiem.
Ja raugāmies uz skaitļiem, redzams, ka ar kokiem apaugušās zemes platības, ko ierasts dēvēt par mežu, tiešām nemitīgi palielinās. Statistika rāda, ka mežu platības šobrīd ir gandrīz divreiz lielākas nekā pirms 80 gadiem. Taču pavisam cita runa ir par mežu kvalitāti. Mežsaimnieki raugās uz koksnes krājas pieaugumu un secina, ka tagad varēsim vairāk zāģēt un iegūt lielāku ekonomisko labumu. Viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem nocērt mežu kailcirtē un saka: “Neuztraucieties, nocirsto koku vietā iestādīsim jaunus, pēc 10–20 gadiem tur būs skaistas jaunaudzes, bet pēc 30–40 gadiem mežs būs ne sliktāks kā pirms nociršanas.”
Mežizstrādes bizness uz mežu raugās tikai kā uz koku audzēšanas poligonu, bet vides aizsardzības speciālistiem un plašākai sabiedrībai mežs nozīmē pavisam ko citu. Mežs nav burkānu lauks, ko pietiek apsēt un pēc tam ievākt ražu. Vietējiem iedzīvotājiem ir svarīgi, kā mežs ietekmē apkārtējo ainavu; viņiem ir svarīgi, vai mežā varēs lasīt ogas un sēnes. Dabas pētnieki raugās uz meža ekosistēmu un saprot, ka 20–30 gadus vecā mežā nekad nebūs tāda dabas daudzveidība kā mežā, kas audzis 100 un vairāk gadus. Tādēļ nepietiek tikai ar to, ka nocirsto koku vietā iestāda jaunus. Latvijas situācijā koku stādīšana tiek veikta, balstoties uz pragmatiskiem, saimnieciskiem apsvērumiem, un to neuztver kā dabas daudzveidības saglabāšanas pasākumu. Ja meža darbu veicējam patiesi nozīmīga būtu Latvijas daba, mums nebūtu tik plaši izplatīta kailciršu mežsaimniecība – grūti savietot kailcirtes pielietojumu ar rūpēm par dabas daudzveidību.
Kā mainās Latvijas meži
Pašlaik ir vērojama tendence, ka Latvijā samazinās skuju koku īpatsvars un palielinās lapu koku aizņemtās platības. Tas skaidrojams ne tik daudz ar klimata pārmaiņām, cik ar mežu īpašnieku rīcību. Nav noslēpums, ka daudzi īpašnieki nocērt mežu kailcirtē un vienkārši paļaujas uz meža atjaunošanos dabiskā ceļā. Lapu koki atjaunojas ātrāk un aizņem šīs platības. Taču nedrīkst ignorēt arī klimata pārmaiņu ietekmi, piemēram, laika gaitā arvien aktuālāks kļūs jautājums, vai tādam kokam kā egle Latvijā vispār ir nākotne. Iespējams, nāksies rēķināties ar jaunu koku sugu ienākšanu. Globālā sasilšana un klimata pārmaiņas palielina arī citu veidu riskus Latvijas mežiem: biežākas vētras, lielākus ugunsgrēkus, plašāku un daudzveidīgāku kaitēkļu ietekmi. Siltāks klimats nozīmē, ka samazināsies kaitēkļu mirstība ziemas periodā, Latvijā parādīsies jaunas kaitēkļu sugas.
Lai risinātu visus šos jautājumus, nepieciešams pārstartēt Latvijas mežsaimniecības sistēmu. Uz mežu nedrīkst raudzīties tikai kā uz kokmateriālu krātuvi. Mežsaimnieki apgalvo, ka jau šobrīd viņu biznesam ir pārāk daudz ierobežojumu, taču mēs redzam, ka likuma normas var nebūt draudzīgas dabai. Pieaugot meža nozares vēlmei vēl intensīvāk veikt koksnes ieguvi, vispirms nepieciešams dabas aizsardzības sistēmas izvērtējums un stiprināšana, aizsargājamo dabas teritoriju gudrāka apsaimniekošana un ārpus aizsargājamajām teritorijām stingrāku normatīvo prasību virzība dabas daudzveidības saglabāšanai un atjaunošanai. Atgriežoties pie aizsargājamām teritorijām, tad kvantitatīvie rādītāji reizēm ir tikai uz papīra. Praksē ir teritorijas, kur atļautas kailcirtes vai arī koku ciršana izlases veidā veikta, nonākot pretrunā ar aizsargājamās teritorijas izveides mērķi. Ziņojumi par Latvijas bioloģiski vērtīgo mežu stāvokli nav iepriecinoši.
