Mežsaimniecība – klimata ierocis 1
LVMI “Silava” zinātnieki konstatējuši, ka CO2 piesaisti mežā veicina mērķtiecīgs koksnes krājas pieaugums un kvalitatīvāku kokmateriālu sagatavošana.
Gribam to atzīt vai ne, bet klimats pasaulē nepielūdzami mainās un globālā sasilšana mūsdienās ir ar faktiem pierādāma realitāte. Taču labā ziņa ir tāda, ka cilvēka spēkos ir savu ietekmi uz klimata izmaiņām samazināt – galvenokārt radot mazākas siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, kā arī veicinot oglekļa dioksīda (CO2) piesaisti biomasā un augsnē.
Kā zināms, viena no lielākajām oglekļa krātuvēm uz mūsu planētas ir meži, kas daudzās pasaules valstīs, arī pie mums, tiek apsaimniekoti, jo ir resursu avots tautsaimniecībā nozīmīgai pārstrādes rūpniecībai un enerģētikas sektoram. Lai novērtētu, kādu ietekmi uz klimata pārmaiņām rada Latvijā īstenotā mežsaimnieciskā prakse, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (LVMI) “Silava” 2011. gadā uzsāka un šogad pabeidza AS “Latvijas valsts meži” un SIA “Meža nozares kompetences centrs” finansētu projektu “Mežsaimniecisko darbību ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un CO2 piesaisti”. Pētījuma rezultāti ne tikai apliecina, ka līdz šim esam gājuši pareizo ceļu meža apsaimniekošanā, bet tā ietvaros izstrādātie matemātiskie instrumenti ļauj skaitliski novērtēt Latvijas mežsaimniecības ieguldījumu klimata izmaiņu mazināšanā.
Kioto protokols prasa rēķināt biomasu
Latvija, pievienojoties Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, uzņēmusies pildīt virkni starptautisku saistību. Kioto protokolā tika noteikti konkrēti SEG emisiju samazināšanas mērķi arī meža apsaimniekošanai. Pirmajā atskaites periodā par 2008. – 2012. gadu uzdevums bija salīdzinoši vienkāršs – nodrošināt to, lai krājas pieaugums mežā ir lielāks par dabiskā atmiruma un mežizstrādes radītajiem krājas zudumiem.
Kā atzīst šī pētījumu virziena vadītājs, LVMI “Silava” vadošais pētnieks Andis Lazdiņš, izstrādāti biomasas un oglekļa satura aprēķina vienādojumi saimnieciski nozīmīgākajām koku sugām, kas tagad dod iespēju koku caurmēra un augstuma mērījumus pārvērst ne tikai kubikmetros, bet arī biomasā un saistītā oglekļa tonnās.
Nepieciešamo informāciju par koku dzīvo un nedzīvo biomasu mežā un nemeža zemēs nodrošina LVMI “Silava” veiktais Meža resursu monitorings (MRM). Tā ietvaros uzkrātie dati dod priekšstatu ne tikai par aktuālo mežu platību, sugu sastāvu, koksnes krāju un mežizstrādes apjomu, bet ļauj ielūkoties arī pagātnē un prognozēt nākotni. “Ja šobrīd parauglaukumā ir aizaugusi pļava ar 20 gadus vecu bērzu audzi, varam uzskatīt, ka 1990. gadā tur bija lauksaimniecības zeme,” vienkāršāko no piemēriem min LVMI “Silava” direktors Jurģis Jansons.
Starptautiskās prasības izpildītas
Pēdējo 20 gadu laikā mežā uzkrātā koku biomasa Latvijā ir ievērojami palielinājusies. Neskatoties uz pieaugušo mežizstrādes apjomu, starptautiskās prasības izdevies izpildīt. Pierādīts, ka CO2 piesaistes vienības (RMU), kas piešķirtas dalībvalstīm saskaņā ar mežsaimnieciskām darbībām, Latvijai ir aptuveni 100 miljonu eiro vērtībā. Ja tās izdotos realizēt tikpat veiksmīgi, cik CO2 emisiju kvotas, tāds būtu ieguvums. Mūsu ekonomikā RMU šobrīd īsti nav kur izmantot, tāpēc ieguvums ir tikai teorētisks. Turpretim, ja Latvija nespētu pierādīt CO2 emisiju aprēķinu pamatotību, ļaunākajā scenārijā valstij nāktos atgriezt emisiju kvotu pārdošanā iegūtos līdzekļus. Un tas nozīmētu apmēram 200 miljonu eiro zaudējumus.
Priekšā – grūtāk sasniedzami mērķi
Diemžēl turpmāk izpildīt Kioto protokola saistības var izrādīties daudz grūtāk. Otrajā atskaites periodā no 2013. līdz 2020. gadam izvirzītais mērķis ir mainījies, nosakot, ka valstī uzņemtais SEG emisiju samazināšanas temps meža apsaimniekošanā nedrīkst palēnināties. Kaut gan Latvijas mežos joprojām notiek oglekļa uzkrāšanās, ikgadējā CO2 piesaiste ar katru gadu kļūst mazāka un tuvojas līdzsvara stāvoklim, kad krājas pieaugums kompensē mežizstrādi, dabisko atmirumu un augsnes radītās SEG emisijas, bet nenodrošina oglekļa uzkrājuma pieaugumu.
Andis Lazdiņš atzīst, ka turpmāk Kioto protokola saistību izpildi varēs panākt tikai ar mērķtiecīgu meža apsaimniekošanu. Vai arī – jāgatavo maciņš, lai maksātu par saistību neizpildi. Projektā veiktie pētījumi ļāvuši saprast, kas būtu jādara, lai CO2 piesaistes pieauguma temps Latvijas mežos nākotnē pieaugtu.
Kokrūpniecības loma CO2 aprēķinos
Latvijā mežsaimniecības mērķis nav tikai uzkrāt pēc iespējas lielāku biomasu. Mūsu ekonomikā mežsaimniecība cenšas izaudzēt maksimāli kvalitatīvus apaļos kokmateriālus, no kā vēlāk var saražot produktus ar iespējami augstāku pievienoto vērtību.
Koksnes produkti tiek iedalīti trīs kategorijās: zāģmateriālos, plātņu materiālos un papīrmalkā, kam attiecīgi noteikts 35, 25 un divu gadu pussadalīšanās periods – laiks, kurā atmosfērā izdalās puse koksnē uzkrātā oglekļa. Tikai enerģētiskā koksne transformējas par CO2 izstrādes gadā.
Šādi rēķinot, koksnes produktos Latvijā ik gadu tiek piesaistīts apmēram viens miljons tonnu CO2. Andis Lazdiņš gan neslēpj, ka pagaidām šie aprēķini ir visai aptuveni, jo lielāko daļu koksnes produktu Latvija eksportē.
Viens gan ir droši zināms – tieši šajā jomā mums vēl ir milzīgs neizmantots potenciāls. No vienas puses, daudz ko var dot produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošana. Piemēram, pirms dažiem gadiem Latvijas koksnes produktu CO2 bilance jūtami uzlabojās, jo uzņēmumā “Kronospan Rīga” ievērojami palielinājās papīrmalkas sortimenta patēriņš plātņu ražošanā. Attiecīgi šīs koksnes pussadalīšanās periods “pastiepās” no diviem līdz 25 gadiem.
Mērķtiecīga meža atjaunošana
CO2 piesaistē LVMI “Silava” zinātnieki kā pirmo min mērķtiecīgu meža atjaunošanu, izmantojot selekcionētus stādus vai sēklas. “Vieglāk aprēķināmais ieguvums – ja koks aug ātrāk, tas piesaista vairāk oglekļa,” skaidro LVMI “Silava” vadošais pētnieks, meža selekcijas speciālists Āris Jansons.
Projekta laikā noskaidrots, ka papildu CO2 piesaiste koku biomasā meža apsaimniekošanas ciklā, pateicoties selekcijai, ir vidēji 50 tonnu uz hektāru. Līdz ar to selekcionēta materiāla izmantošanas pozitīvā ietekme uz CO2 bilanci ilgtermiņā Latvijā varētu sasniegt 104 miljonus tonnu gadā.
Lielākais uzsvars projekta gaitā tika likts uz mežu kopšanas ietekmes aprēķiniem, un secinājums viennozīmīgi ir pozitīvs – gan jaunaudžu kopšana, gan krājas kopšanas cirtes nodrošina papildu CO2 piesaisti koku biomasā. Piemēram, 20–40 gadu vecās egļu audzēs sauseņu tipa mežos kopšana palielina CO2 piesaisti par 3,78 tonnām gadā, bet analogās priežu audzēs – par divām tonnām CO2 gadā. Ietekmes ilgums gan vēl ir jānoskaidro.
Āris Jansons stāsta, ka maksimālo efektu iespējams panākt, intensīvu kopšanu veicot pēc iespējas ātrāk, līdz koki sasnieguši 4–5 metru augstumu. Tad tiek iegūts gan lielākais dzīvās biomasas pieaugums, gan vērtīgāki sortimenti, palielinot oglekļa uzkrājumu koksnes produktos par 10–15%. Turklāt kopšana veicina katra individuāla koka noturību pret dažādiem bojājumiem. “Pētījumi pierādījuši – ja koks jau no bērnības pakļauts vēja ietekmei, lielai vētrai to ir grūtāk nolauzt,” skaidro Āris Jansons. Tāpat zinātnieks atzīmē, ka, augot skrajākā vidē ar mazāku cīņu par resursiem – barības vielām, ūdeni un gaismu –, ievērojami palielinās arī koku vitalitāte un spēja pretoties, piemēram, astoņzobu mizgrauža invāzijai.
Visbeidzot, mežaudžu kopšanas rezultātā rodas daudz enerģētiskās koksnes – apmēram 15–20% no kopējām biokurināmā piegādēm Latvijā.
Labākie īstermiņa risinājumi
Oglekļa piesaisti mežā ietekmē arī meliorācijas sistēmu uzturēšana un atjaunošana. Turklāt Andis Lazdiņš uzsver, ka šai ziņā gūtas vairākas būtiskas atziņas, kas apgāž iepriekš izdarītos pieņēmumus. Izrādās, meliorācijas grāvju tīrīšana pati par sevi koksnes krājas pieaugumu un attiecīgi arī CO2 piesaisti neietekmē. Taču efekts parādās kopā ar vienlaicīgi veiktu mērķtiecīgu meža atjaunošanu vai kopšanu. Tad atkarībā no augšanas apstākļiem un valdošās koku sugas var veidoties papildus 97–223 tonnu CO2 piesaiste uz ha mežsaimnieciskā cikla ietvaros. Līdz ar to teorētiski meža meliorācijas sistēmu atjaunošanas potenciāls Latvijā kopumā ir aptuveni 1,5 miljoniem tonnu CO2 gadā.
Ogleklis nedzīvajā koksnē
Visbeidzot, projekta ietvaros veikti apjomīgi mērījumi, lai noteiktu oglekļa uzkrājuma dinamiku arī nedzīvajā koksnē, kas mežos rodas gan dabiskā atmiruma rezultātā, gan pēc mežsaimnieciskās darbības – celmu, zaru un likumā noteikto obligāti atstājamo liela izmēra kritalu veidā. Secināts, ka cirsmās atstātajām skuju koku mežizstrādes atliekām pussadalīšanās periods ir 20 gadi, bet lapu koku atliekām – desmit gadi. Veicot urbumus 50. gadu vētrās nogāzto koku paliekās, zinātnieki noskaidrojuši, ka liela izmēra skuju koku kritalas pilnībā sadalās vairāk nekā 100 gadu laikā, bet, izrokot un uzmērot aptuveni 180 celmus, noskaidrots, ka priedes un egles celmiem pussadalīšanās periods ir apmēram 50 gadi, bet lapu koku celmiem – apmēram 20 gadi.
“Līdz šim nācās pieņemt, ka visi celmi pilnībā sadalās 20 gadu laikā, jo citu datu mums nebija, un izmantojām noklusētos vadlīniju koeficientus,” atklājuma ietekmi uz CO2 emisiju bilances aprēķiniem skaidro Andis Lazdiņš.
Apmežošanas jautājums
Norādot uz mežsaimnieciskajām darbībām, kas sekmē SEG emisijas, Andis Lazdiņš kā galvenos min infrastruktūras objektu būvniecību uz meža zemju rēķina un dabiski apmežojušos lauksaimniecības zemju atmežošanu. “Lai šo ietekmi vidējā termiņā kompensētu, pretī būtu nepieciešams 4–5 reizes lielākas platības apmežot,” uzskata zinātnieks.
Kamēr neizmantoto lauksaimniecības zemju apmežošana joprojām ir strīda ābols starp zemkopības un mežsaimniecības organizācijām, projekta ietvaros visā Latvijā ierīkoti 38 ilglaicīgo novērojumu objekti. To mērķis ir noskaidrot, kāda ir meža ieaudzēšanas ietekme uz CO2 uzkrājumu dzīvajā biomasā, augsnē un zemsegā. Visu oglekļa krātuvju atkārtotu inventarizāciju tajos paredzēts veikt 2022. gadā.
“Zinātniski pamatota informācija par augsnes oglekļa uzkrājuma izmaiņām nepieciešama arī ietekmes uz klimata izmaiņām mazināšanas pasākumu programmas izstrādāšanai, lai neļautos kārdinājumam īstenot pasākumus, kas darbojas tikai uz papīra,” rezumē Andis Lazdiņš.
