Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
31. oktobris, 2012
Drukāt

Mič Romnij, turam īkšķus!

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Mūsu brālīgajās radu un draugu valstīs ir notikušas spraigas vēlēšanas, kur vecie hegemoni dažviet ir uzvarējuši, bet citur satriekti drupās, un noslēgumam tuvojas arī mikromačs vistuvāko sabiedroto Amerikas Savienoto Valstu prezidenta kandidātu nometnēs.

 

Diemžēl patlaban ārlietu ministrs Rinkevičs viesojas Palestīnas pašpārvaldes Rietumkrasta teritorijās, un tikai tad, kad viņš atlidos atpakaļ uz “Hisbollah” raķetes, mēs saņemsim saprātīgu instruktāžu, kā reaģēt uz vēlēšanu notikumiem Ukrainā, Lietuvā, Amerikā – vai pavalstnieki tur pareizi nobalsojuši. Vai, teiksim, pēc kreiso spēku panākumiem Viļņā mums nav ar skubu jāsarīko kāda Miera konference? Kad tāda kaluma vīri kā Bžezinskis vai Kisindžers atpūšas Bahamu salās, tad Ameriku neviens neapgaismo, pie kādas doktrīnas turēties, un Latvijā līdzīgi ir Rinkeviča prombūtnē. Tiesa gan, esmu ievērojis Latvijas ārpolitiskai līnijai raksturīgo vājību, ka mēs kā reģionāla lielvalsts reaģējam tikai uz līderu vizītēm Kremlī vai Baltajā namā, bet citas viesošanās ir kā sīkums priekš Tā Kunga vaiga. Lūk, izgājšnedēļ prezidents Bērziņš apciemoja Vācijas kancleri Merkeli mūsu Eiropas partnerattiecību ietvaros Berlīnē. Vadošajos informatīvajos kanālos šo pavēstīja piekabinātu pasaules notikumu kaleidoskopam, tālu pēc pirmā numura sensācijas, ka Ķekavā apkures parādu nemaksātājiem nozāģēti radiatori, un īsi pirms jaunuma, ka paredzēts noskaidrot šā gada varenāko izaudzēto ķirbi. Teica, ka Merkeles kundze un Bērziņa kungs norunājuši izdot vācu–latviešu vārdnīcu, ka tikšanās bijusi sirsnīga un silta, itin kā Bērziņtēvs uz ein moment aizbraucis ciemā pie māsīcas apēst desiņas ar alu.

Nu labi, ar Vāciju esam apmēram kviti, nav vajadzīgs medīt Frankfurtes eiro, kamēr Amerika gan ir latviešiem liela parādniece.

Mēs pievācām viņu Guantanamo gūstekni, mēs esam valsts, kas nodrošina visu nemilitāro kravu transportu uz turieni, kur vien kāju sper tēvoča Sema militārpersonu zābaks, mēs savā dzintarzemē labprāt ļautu ierīkot NATO karabāzes un aerodromus, mēs dzeram litriem kokakolu, un Kurzemē mums ir drusku nafta.

Ko Latvija no Vašingtonas par to varētu saņemt lendlīzē? Kā viņi mūs par atlīdzību biskvitē? Nē, ne jau dēļ dolāriem draudzējamies, bet patīkami, ka atceras. Līdzšinējais prezidents misters Obama likās tā kā diendusā iekritis par austrumeiropiešu sīkajām vajadzībām, apbēdinoši šķita aizmirsis par draugu eksistenci. Tāpēc es turu īkšķi un novēlu visu to labāko republikāņu kandidātam Masačūsetsas gubernatoram Romnijam. Amīšiem vēl ir laiks līdz 6. novembrim apsmadzeņot balsojumu, bet Romnijs šķiet štrams kungs, kas iedveš uzticību – kā jau dievbijīgs cilvēks mormonis, kam sveša bohēma un mūzikholla izdarības. Arī viņa pieteiktā starptautiskā politika – ja arī varbūt nav gluži briljanta, tad izklausās iedarbīgāka. Republikānis ir teicis, ka neskatīsies caur rozā brillēm uz Krieviju un nepieļaus, ka Amerikā uzvar sociālisms. Romnija elektori varētu būt Elviss Preslijs un Džons Travolta. Lūk, tāds strādīgs cilvēks ar vīra dūšu derēs mūsu transatlantiskās savienības sabiedrotajiem priekšgalā – latvieši, balsosim par Miču!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+