Pasaulē
Vēsture

Kā jauniešu festivāls Maskavā izvērtās seksa revolūcijā 16

Foto: VidaPress, wikimedia un foto no žurnāla ” Zvaigzne” (1957. g.), Shutterstock

Pirmoreiz pasaules elpa
Šoruden 14. oktobrī Sočos atklās kārtējo Vispasaules XIX jauniešu un studentu festivālu (iepriekšējais notika 2013. gadā Ekvadoras galvaspilsētā Kito). Pasākuma organizatori lēmuši atkārtot ko līdzīgu pompozajam 1957. gada Vispasaules VI jauniešu un studentu festivālam Maskavā, kurā piedalījās 34 tūkstoši cilvēku no 131 valsts un uzkrītoši deva mājienu, ka PSRS ir tiesības līdzās ASV noteikt pasaules likteni. Ko jaunu tas ļāva ieraudzīt padomju cilvēkam, ko būtisku ieviesa dzīves uztverē un sadzīvē?

Pēc Staļina nāves sākās “Personības kulta” kritika, represēto reabilitācija. PSKP XX kongresa rezultāti krasi mainīja gaisotni valstī, situāciju literatūrā, mākslā, zinātnē, t. s. Hruščova laikā kļuva pieļāvīgāka attieksme arī pret kapitālistiskajām ārzemēm. Festivāls iezīmēja robežšķirtni, pēc kuras padomju pilsoņiem bija tiesības interesēties par jebkuras valsts un tautas dzīvi un valodu, kolekcionēt svešzemju suvenīrus un satikt ārzemniekus, protams, ar nosacījumu, ka netiks aizskarti aizliegtie temati. Lai gan pretrietumu propaganda vairs nebija tik kaujinieciska, tomēr arī Vispasaules 6. jauniešu un studentu festivāla saukļu retorika uzbruka eksistējošam, bet vēl vairāk neeksistējošam Rietumu koloniālismam, un rīkotāji vaiga sviedros centās demonstrēt “sociālistiskās nometnes”, sevišķi padomijas visvarenību un dziļo miermīlību. Par festivāla simbolu izraudzījās spāņu mākslinieka Pablo Pikaso 1949. gadā zīmēto Miera balodi. Īpaši šim pasākumam iegādājās baložus, ko palaist gaisā. Lēš, ka to skaits Maskavā pārsniedzis 35 tūkstošus.

Festivālā padomju cilvēks pirmo reizi varēja satikt iebraucējus no visiem kontinentiem. Bija ieradies slavenais Indijas kinorežisors Radžs Kapurs, arī jaunieši no pundurvalsts Monako, viens pārstāvis pat no Samoa (salu valsts Klusā okeāna dienvidu daļas centrā). Īpaša uzmanība un interese bija par Āfrikas valstu Ganas, Lībijas, Marokas un Tunisijas jauniešiem, jo šīs valstis nesen bija ieguvušas neatkarību. Tāpēc tajās meklēja sabiedrotos padomju ideoloģijai, un divus gadus pēc festivāla PSRS pieņēma politisko kursu nacionālo kadru sagatavošanai tropiskajai Āfrikai. Maskavā mācīties ieradās pirmie 580 Āfrikas jaunieši. Pēcāk jau tūkstošiem ārzemju studentu izglītoja 56 PSRS pilsētās, piemēram, Kijevā, Harkovā, Krasnodarā, Rostovā pie Donas…

Galerijas nosaukums


“Špions” nu viesis un draugs…

Festivāls noritēja vērienīgi – koncerti, deju lieluzvedums, kinofilmu demonstrējumi, mākslas darbu izstādes… Tieši festivāla dienās televīzijā sāka demonstrēt raidījumu “Вечер веселых вопросов” (Jautro jautājumu vakars – latv. val.), ko ēterā pārraidīja trīs reizes. Pēc četriem gadiem šā raidījuma komanda izveidoja populāro un atraktīvo KVN. 1955. gadā komponista Solovjova-Sedoja komponētā dziesma “Piemaskavas vakari” kļuva par oficiālo festivāla himnu. Speciāli VI festivālam izveidoja arī Draudzības parku. Viens no tā projektētājiem arhitekts Valentīns Ivanovs atceras: “Uzņēmāmies diezgan riskantu atbildību – vai pagūsim – naktī neilgi pirms festivāla atklāšanas stikla burkās salikām ziedus, izveidojot festivāla simbolu margrietiņas formā.” Vēstures zinātņu doktore Natālija Krilova savā pētījuma rakstījusi, ka “festivāls bija padomju cilvēka apziņas maiņa, jo līdz tam ārzemnieks bija tautas ienaidnieks. Iedomājieties, ka šis “špions” nu kļuva par viesi un draugu, stereotipi sabruka…”.

zdevumā “Latvija” (1957. g. 21. aug.), kas nāca klajā Vācijā, publicēts raksts par Maskavā satiktu Latvijas jaunieti, kurš vērtējis šo pasākumu neglaimojoši: “Padomju Savienība ar šo festivālu mēģināja brīvajā pasaulē, jo sevišķi tieši jaunatnē, radīt iespaidu, ka vienīgi Maskava ir patiesa pasaules miera centrs un ka vienīgi padomju sistēma spēj dot laimi visām sabiedrības šķirām un rasēm. Daudzi festivāla dalībnieki apliecina, ka piedzīvotā propaganda bijusi visai uzbāzīga, pārāk primitīva un naiva. Visvairāk “smadzeņu mazgāšanu” izdarīja Āzijas, Tuvo Austrumu un melnās rases tautu jaunatnes iespaidošanai. Šo jauniešu uzņēmumi festivāla laikā visbiežāk parādījās padomju presē. Tomēr festivāls bija abpusīgi griezīgs asmens pašai padomju jaunatnei, kas izrādās izslāpusi pēc patiesības par dzīvi un apstākļiem brīvajā pasaulē, un šinī ziņā par samaitātājiem bijuši pat satelītu komjaunieši, kas ieradušies labāk ģērbušies, ar drošu uzstāšanos un atšķirīgu lietu uztveri. Padomju jauniešiem vajadzējis daudzas reizes nosarkt brīvo tautu viesu priekšā, kad kopēji nācies sastapties ar uzbāzīgo un melīgo propagandu vai kad viesi pat autobusos apturēti pie Maskavas aizliegto kvartālu robežām, jo lielākā pilsētas daļa ārzemniekiem palikusi slēgta.” Maskavieši vakaros masveidā izgāja ielās, lai tiktos ar ārzemniekiem, nereti viņus sarunās aizkavēja tik ilgi, ka ciemiņi nepaguva uz saviem pasākumiem. Kāda amizanta situācija minēta arī žurnālā “Zvaigzne” (1957. g. nr. 17.) – krievu jaunieši dzinušies pēc autogrāfiem pie vienīgā pārstāvja no Samoa, taču tobrīd viņš pusdienoja, tāpēc vajadzējis viņu sagaidīt otrreiz. Atklājies, ka viņš prot pat krieviski! Vai neizklausās pēc izdomāta propagandas sižeta?

Ļaužu pūļi steidza uz parkiem, skvēriem, ielās veidojās auto sastrēgumi. “Zvaigznē” jūsmoja: “Kā brāzmoja cilvēku jūra Gorkija ielā pulksten astoņos vakarā. Un kā gan ne – taču pusdeviņos pilsētas laukumos, estrādēs, parkos, teātros sākās pat vairāk nekā 100 pasākumu…”

Šis Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls krietni vien saļodzīja padomju pilsoņu morālo stāju. Izrādījās, ka buržuāziskā jaunatne ir draudzīga, seksīga un izskatās pavisam laimīga. Daļa padomju jaunatnes arī sagribēja būt tādi. Sievietes, uzvilkušas kurpes ar augstiem papēžiem, steidza lielpilsētas ielās. Parādījās “stiļagas” (stilīgie), kas ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar uzvedību demonstrēja brīvdomību.

Sašķobījās komjaunietes tēls

Likās, ka bižainās meitenes baltajās īszeķītēs, kuras izaugušas ar Gaidara grāmatām, nespētu provocēt seksuālu pandēmiju, jo viņas taču tika audzinātas drīzāk romantiska infantīlisma garā… Taču notika neprognozējamais – sievišķīgā interese par pretējo dzimumu – atplauka īpaši krāšņi. Kādi gan kuriozi neesot piedzīvoti! Bijis gadījums, kad vairāki maskavieši zinātkāres dēļ apdzirdījuši kādu afrikāni, lai viņu rosinātu izģērbties un redzētu, vai tiešām viņa “gailītis” ir tumšā krāsā… Kādā sarakstē minēts, ka jādodas potēties pret mēri, jo esot bažas, ka ārzemnieki var ievazāt šo sērgu…

Par superhitu kļuva dziesma “Эй, моряк, ты слишком долго плавал…” (Eh, jūrniek, tu pārāk ilgi esi jūrā – latv. val.), un, ko meitām darīt, ja līdzās nav savējo? Un viņas metās afrikāņu puišu apskāvienos. Raug, pat žurnālā “Zvaigzne” ievietota fotogrāfija, kā latvju meitene uzliek tumšādainajam galvā Jāņu vainagu, toreiz latvieši festivāla dalībniekiem esot parādījuši, kā svin Jāņus. Meitenes ārzemju mīlniekus esot meklējušas novakarēs vai vēlākās nakts stundās viesnīcas kompleksā “Tūrists”, pie Tautas saimniecības sasniegumu izstādes (ВДНХ). Lai novērstu seksuālo “revolūciju”, izveidotas pat ātrās reaģēšanas vienības ar kravas auto, kas ar ieslēgtiem prožektoriem, izgaismojot parku krūmus, ķerstīja “netikles”. Ārzemniekus, protams, neapcietināja, bet vietējām meitenēm par tādu negodu izcirpa matus, tādējādi tās iezīmējot.

Bijušais viesnīcas “Tūrists” elektriķis Aleksandrs Daņilovs atceras, ka viesnīcai bija septiņi piecstāvu korpusi, galvenokārt četrvietīgi numuriņi ar vienkāršu iekārtojumu. Duša un tualete atradās gaitenī. Cena par šādu viesnīcas istabiņas izmantošanu bijusi nieka rublis un 30 kapeikas. Viesiem ārpus viesnīcas bijis atļauts uzturēties līdz plkst. 23.00.

Elektriķis gan mīlas pārīšu gūzmu neesot redzējis, vien atsevišķus pārīšus uz skvēra soliņiem. Viņš ticis instruēts 87. milicijas nodaļā, lai neielaižas sarunās ar ārzemniekiem. Septītajā korpusā atradies speciālais operatīvais štābs, līdzās dežurantam – divi miliči. Septītā korpusa otrajā stāvā dežurējuši VDK darbinieki. Istabenes pēc viesu iziešanas tūlīt nedrīkstēja uzkopt numuriņu, kamēr to nebija apskatījuši drošībnieki. Ko viņi meklēja? Droši vien pretpadomju literatūru. Lai arī viesnīcas komplekss bija pamatīgi uzraudzīts, jūtas pārvarēja jebkurus šķēršļus.

Tiešām “festivāla bērnu” bums?

Cik tad 1958. gadā dzimuši bērni šajās jauktajās attiecībās un cik noslēgtas laulības? Īstas skaidrības nav joprojām. Vēstures zinātņu doktore Natālija Krilova, kura centusies pētīt “festivāla bērnu” fenomenu, apšauba nereti presē minēto “demogrāfisko sprādzienu”. Jā, Krilova piekrīt, toreiz afrikāņi bija eksotika, un pieļaujams, ka ne viena vien vietējā meitene ielaidās seksuālās attiecībās, taču viņu skaits nevarētu būt iespaidīgi liels. Festivālā piedalījās apmēram 5 līdz 6 tūkstoši afrikāņi, tostarp arī meitenes. Varbūt daudzus no tiem, kuri piedzima PSRS, ievietoja speciālās internātskolās? Natālija Krilova min gadījumu, ka redzējusi dzimšanas apliecību ar interesantu ierakstu: “грузин арабского происхождения” (arābu izcelsmes gruzīns – no krievu val.). Varbūt arī tas bija veids, kā šos bērnus “noslēpt”…

Festivālā no Latvijas piedalījās:

Daugavpils jauktais koris “Daugava” (diriģents Staņislavs Broks).

Tautas deju ansamblis “Dancis” (vadītājs Harijs Sūna).

Vismaz 50 dejotāji no dažādiem kolektīviem lieluzvedumam.

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas koris “Ozols” (diriģents Pauls Kvelde).

Jaunatnes simfoniskais orķestris (diriģents Leonīds Vīgners).

Baletdejotājs Māris Liepa, baletmāksliniece Aija Baumane, gleznotājs Uldis Zemzaris un citi.

Reāli stāsti

Edvīns Darbinieks, būvinženieris(80): – Tad biju students, dejoju toreizējā P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes deju ansamblī “Dancis”, ko vadīja Harijs Sūna – ļoti prasīgs, audzināja ar stingru vārdu. Konkursa skatē izcīnījām tiesības piedalīties festivālā, un šī bija pirmā reize, kad tikām ārpus Latvijas – Maskavā. Uzņēma ļoti jauki, dzīvojām viesnīcās, četri vienā istabiņā, ēdināja trīs reizes dienā. Brokastīs deva olu un trauciņu ar sarkanajiem vai melnajiem ikriem, pusdienās papildu – 100 g šokolādi. Tā kā meitenes nelabprāt ēda ikrus, tad mainījāmies – meitenēm devām šokolādi, viņas mums ikrus. Tieši dejojot festivālā iepazinu savu nākamo dzīvesbiedri Jadvigu, ar kuru esmu kopā joprojām.

Jadviga Darbiniece, filoloģijas zinātņu doktore: – Lai arī festivāls bija izteikti politisks, tas izvērtās ļoti draudzīgs – pirmo reizi padomju cilvēks varēja satikt vaigu vaigā ārzemniekus. Angļu valodu pratām vāji, taču labi sapratāmies ar žestiem un skatienu. Atceros, ar kādu interesi uzlūkojām tumšādainos. Ak vai, toreizējie stereotipi! Fotografējoties Sarkanajā laukumā, kāds puisis no Āfrikas man uzlika roku uz pleca, pēc tam paraudzījos, vai blūzīte ir tīra…

Mūsu deju kolektīva skaistākā blondīne bija iepatikusies kādam puisim no Sīrijas, viņš bieži viņu apciemoja, vēlāk arī sarakstījās. Mums maksāja dienas naudu, to pietaupījām, lai iegādātos kaprona blūzes, kas bija modē.

Pateicoties festivālam:

Maskavā uzcēla viesnīcu kompleksu “Tūrists”,

Saistītie raksti

“Lužņiku” stadionu, rekonstruēja ielas, tapa Festivāla iela, Miera prospekts, (Doņeckā – “6. festivāla” iela), parādījās autobusi “Ikaruss”, vieglais auto “Gaz 21” (Volga) ???,

padomju cilvēks iepazina rokenrolu, regbiju, badmintonu, džinsus, kedas, puķainus saules piegriezuma svārkus (festivāla simbols bija margrietiņas zieds). Izlaida speciālas festivāla nozīmītes, pastmarkas.

LA.lv