Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. februāris, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: Minskas vienošanās nav pat papīra vērta (6)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Minskā panāktā jaunā vienošanās nav vērta pat ne tik, cik papīrs ar parakstiem zem pamiera teksta – apgalvoja skeptiski politikas apskatnieki, un ir grūti tam nepiekrist. Tam arī nav saistības ar lielgabaliem, kas šauj vai klusē, bet ar noteiktu politiku.

Putinam šobrīd nav izdevīgi, lai Ukrainā būtu miers, un nav izdevīga pati Ukraina, ciktāl tās valdība apņēmusies veidot demokrātisku iekārtu, kas ar savu pastāvēšanu vien varētu vedināt Krievijas pilsoņus uz domu, ka nemaz nebūtu tik slikti pārņemt brāļu ukraiņu pieredzi un dzīvot tiesiskā valstī ar visām pilsoniskām brīvībām un politiskās darbības iespējām. Protams, Krievijā ir cilvēki, kuri tā domā arī tagad – pārsvarā sastopami intelektuāļu vidē vai organizācijās, kuras saskaņā ar oficiālo terminoloģiju skaitās “ārvalstu aģenti”, kā Saharova savulaik dibinātais “Memoriāls”, vai vispār tiek ierindotas pie “nevēlamām”, respektīvi, aizklapējamām. Kremļa vara rūpējas, lai šādu cilvēku ietekme arvien saruktu, bet pārējie turētos pie propagandas kanālu stāstiem un atziņas: jums tur, Rietumos, varbūt ir vārda brīvība, toties Krima ir mūsu un varam pārvērst Ameriku radioaktīvajos pelnos. Citādas jeb demokrātiskas mērauklas ir Putina režīmam ļoti nepatīkamas vai pat bīstamas, tāpēc tam jāpārliecina pilsoņi, ka šādas mērauklas nekam neder. Tāpēc nedrīkst pieļaut, lai turpat blakus Ukrainā demokrātiskās reformas tiktu pa īstam sāktas un tā ir militāri un ekonomiski satriecama. Agresijas galvenais iemesls ir tieši iespējamība, ka Ukraina varētu kļūt par eiropeiskā izpratnē puslīdz normālu valsti, nevis Kijevas miglainās cerības uz stāšanos NATO, ar ko tiek biedēta publika.

No PSRS daļēji aizgūtās tēzes par Rietumu kaitīgo ietekmi neparādījās Putina valdīšanas pirmajā cēlienā, kad kaitīgumu pārsvarā piedēvēja amerikāņu imperiālistiem, savukārt Eiropa bija pilna ar Berluskoni tipa Kremļa draugiem (pie mums teiktu – “labiem saimniekiem”) un Maskava pat piesauca “kopīgās demokrātiskās vērtības”. Pūstošo Rietumu tēma pilnā mērā atgriezās apritē līdz ar Putina atgriešanos Kremlī, ko pavadīja plaša spektra – no liberāļiem līdz nacionālboļševikiem – protesta demonstrācijas. Kremlis saskatīja protestos “krāsainās revolūcijas” aizmetņus, tāpēc sākās būtībā opozīcijas palieku iznīdēšana. Ārpolitikā Putina režīms pārgāja uz ES Austrumu partnerības valstu nu jau klaju šantāžu, bet Ukrainas gadījumā – uz Eiropas pēckara vēsturē nepieredzētu militāru iejaukšanos ar kaimiņvalsts lielas daļas okupāciju un aneksiju.

Kremļa nostādnes varētu būt Krievijas iekšēja lieta, ja vien Putins neuzņemtos valstis dalīt pa “civilizācijām”, proti, viņa izpratnē vecajām labajām ietekmes sfērām. Un neteiksim, ka šī pieeja negūst atsaucību, piemēram, Latvijā, kur daži – nav runa par aprindām, kam Putins ir sudrabots “gaismas stars”, – iesaka ko līdzīgu Jaltas darījumam. Atbilstoši loģikai, pēc kuras Ukrainas valsts ir visai nenozīmīga, drīzāk ģeogrāfiska nekā politiska parādība, jo ir Krievija un Rietumi, kas savstarpēji vienojas gan par nabaga Ukrainu, gan par Eiropas kārtību vispār. Tomēr jāatceras, ka vienmēr var uzrasties kāds to sagraut gribošais – gluži kā 30. gadu Eiropā. Vai kā pašreiz. Tādēļ vienīgais drošais kārtības pamats ir starptautisko tiesību normas un kolektīvā politiskā griba panākt, lai tās ievēro visi. Citādi miers neiestāsies.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Kremlis bļauj uz ASV, bet belzienus saņem Eiropa. Tātad doktrīna, ka stipra Krievija ir Eiropas drošības garants ir izgāzusies kā veca sēta. 🙂

  2. Sevišķi ierēcu par ”Ukrainas valdību, kas vēlas veikt demokrātiskas reformas”. Pirmā demokrātiskā reforma bija jauna pārstāvniecības orgāna- ar beisbola nūjām un ne tikai bruņota Maidana radīšana. Gandrīz gadu demokrātiski mēģina Donbasa iedzīvotājiem pierādīt, ka viņiem nav taisnība. Būtu sen jau pierādījuši, tāpat, kā 2.maijā Odesā, tikai tā Krievija traucē.

  3. Kurš gan par to būtu šaubījies, ja nu vienīgi Olāns un Merkele. Re kā kādreiz smagi jāmaksā par it kā draudzību. Ukraiņi taču Latvijā bija pirmie krievu sabiedrotie cīņā pret latviešu fašistiem. Nu paši par tādiem kļuvuši.

  4. Vakar lasīju komentārus LA portālā attiecībā uz Minskas vienošanos: tur skaidri bija pateikts, KĀPĒC uz MINSKU brauca Vācijas kanclere Merkele un Francijas prezidents Olands!?? PILNĪBĀ PIEKRĪTU TUR RAKSTĪTAJAM, jo LABUMA NO VISA PASĀKUMA UKRAINAI NEKĀDA!? Ukraiņu tauta šajā noziedzīgajā karā ir PILNĪGI VIENA pret līdz zobiem apbruņotiem seperātistiem… Ne velti savā laikā atbruņoja Ukrainu!?? Tas bija tālredzigs mēŗķis un to apliecina tagadējie notikumi Ukrainā.

  5. Putins nevar dzīvot mierā, jo tad būtu jāveic iedzīvotāju darba un dzīves limeņa uzlabošana sākot ar laukiem. Karš ir labs iemesls, lai to neveiktu un prasa mazāk piepules – pavēle un uz priekšu. Kara virzienus un paņēmienus jau rāda Žirinovskis – kaut uz Varšavas atombumba un tad jau manevros to imitē. tad nāks arī īstenība. Pirmo apturēšanu var veikt Ukraina ar savu gribasspēku un NATO atbalstu. No Latvijas puses tas atbalsts ir tikai no Saeimas spīkeres un ārlietu ministra – prezidents klusē kā Kremļa partizāns= APLAUDĒT PUTINAM NEDRĪKST, BET TĀ GRIBAS? Laikam, jo tad neklusētu…

Draugiem Facebook Twitter Google+