Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. maijs, 2014
Drukāt

Ciemos dzīvoklī ar ārpilsētas mājas un dārza sajūtu

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Atvērtais plānojums. Dzīvojamās istabas daļa.

Ivars Ruņģis, projektu vadības konsultants, un viņa sieva Īrisa, kas – kā pati saka – ir Ivara iekšējās pasaules radošais direktors jeb iedvesmas avots, nu jau septiņus gadus mīt mājoklī, kas pārmainījis viņu dzīvi. Kā tieši? Par to šis stāsts.

– Kad sapratām, ka vēlamies jaunu dzīvesvietu, sākumā izveidojām sava sapņu mājokļa tēlu: mansards, ozolkoka grīda, kamīns, liela terase un lai tas viss būtu pirmskara laikā celtā mājā ar liftu. Izrādījās, ka šādu kritēriju salikumu atrast nebūt nav viegli kaut vai tādēļ, ka pirmskara mājās lifts ir retums. Ieraudzījuši sludinājumu, kurā galvenie mūsu prasību punkti, ja neskaita kamīnu, bija atrodami, sapratām, ka tas ir jāredz, – stāsta Īrisa.

– Kad atnācu apskatīties šo dzīvokli, pirmais, ko pajautāju saimniecei, bija: vai jūs braucat uz Goa? Viņa izbrīnā iepleta acis: jā, bet kā jūs to zināt? – sarunā iesaistās Ivars.

Un smaidot piebilst: – Viņa izskatījās kā cilvēks, kas nolēmis doties uz Indiju.

Šim mājoklim ir interesanta vēsture. Septiņdesmit gadu te bija visparastākie bēniņi. Tad namīpašnieks tos pārdeva cilvēkam, kas tos iegādājās savam labam draugam – krievu rokgrupas “Mumij Troļļ” solistam Iljam Lagutenko. Arhitekts Jānis Viziņš bēniņu pārbūves projektu veidoja, ievērojot mākslinieka vēlmes: liela studijas veida telpa, no kuras nodalīta vien vannas istaba, kam sienas no stikla. Un vēl te bija izbūvēta jauka terase. Nākamā īpašniece Andželina, tā, kas vēlāk nolēma pārcelties uz dzīvi Indijā, dzīvokli bija saglabājusi nepārbūvētu.

– Gan Ilja, gan Andželina te dzīvoja vieni. Bet mums tobrīd jau bija meita. Skaidrs, ka tāds plānojums mums nederēja. Taču Ivars mani pārliecināja. Viņš uzreiz uzzīmēja skici, kā šeit var izveidot vēl divas telpas, – atceras Īrisa. – Uzbūvējām starpsienas, ielikām papildu jumta logus, paplašinājām terasi. Tomēr mēs nolēmām saglabāt dažas interjera detaļas, kas liecinātu par iepriekšējo saimnieku sajūtām. No Lagutenko laika kā savdabīgs dekors ir palikusi kanalizācijas lūka priekšnamā, bet no Andželinas – terases sienas gleznojums ar mandalu un indiešu stila galdiņš ar kaltētām rožu ziedlapām.

Jāpiebilst, ka tagad māsai ir pievienojies arī mazais brālis. Uz jautājumu, kā ģimene jūtas savā pašu izsapņotā un izlolotā mājoklī, Īrisa nekavējoties atbild: – Lieliski!

Bet Ivars, kā allaž smaidot, papildina: – Dzīves kvalitāte ir mainījusies. Kardināli. Un arī vērtības. Nebiju domājis, ka telpa var tik ļoti pārmainīt dzīvi. Kolīdz ievācāmies, iesaucām šo vietu par miera ostu. Mēs taču dzīvojam pašā pilsētas centrā, taču, kolīdz pārnākam mājās, trokšņi un kņada atkāpjas un tā vien šķiet, ka laiks pēkšņi ir palēninājis gaitu.

Arhitekta Jāņa Viziņa projekts

Virtuves mēbeles tapušas SIA “AB virtuves”

Virtuves tehnika no “AEG”

Antīkās mēbeles no veikala “Loui XV”

“Velux” jumta logi

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+