Latvijā
Vēsture

Garīdznieku “miesīgie sakari” un “skandalozā dzīve” 2


1933. gada avīzes “Sociāldemokrāts” karikatūra ilustrē “zociķu” karagājienu pret Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskapu Jāni Pommeru.
1933. gada avīzes “Sociāldemokrāts” karikatūra ilustrē “zociķu” karagājienu pret Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskapu Jāni Pommeru.
1933. gada avīzes “Sociāldemokrāts” karikatūra

Rēzeknes katoļu priestera aizturēšana aizdomās par kāda bezpalīdzības stāvoklī esoša vīrieša seksuālu izmantošanu satraukusi kā ticīgo, tā neticīgo prātus, taču, Latvijas vēsturē raugoties, var atrast daudz gadījumu, kad garīdzniekiem inkriminēta amorāla rīcība. Reizēm apsūdzībās minētais izrādījies patiess, bet netrūcis arī skandalozu, nomelnojošu lietu, kas balstītas melos, viltus liecībās un kuru aizkulisēs bija konkrētas politiskās vai karjeras intereses, vai gluži personiska rakstura nepatika.

 

Ar sazāļotu sarkanvīnu mēģinājis noindēt sievasmāti

Vēsturniekiem, pētot 17. – 18. gadsimta Vidzemes un Kurzemes luterāņu baznīcas konsistoriju dokumentus, diezgan bieži nācies sastapt gadījumus, kad mācītāji apsūdzēti laulības pārkāpšanā, “netiklā dzīvē”, dzeršanā vai iziešanā pie draudzes “nepieklājīgā” ietērpā. Konsistorija kā luterāņu baznīcas pārvaldes orgāns, izskatot tādas lietas, parasti lēma par vainīgā atcelšanu no amata uz kādu laiku, pārcelšanu uz citu vietu vai, īpaši smagos, pierādītos gadījumos, padzīšanu no amata.

Trimdas vēsturnieks Arveds Švābe esejā “Kāda mācītāja dzīve” atzīmējis, ka sevišķi pēc 18. gadsimta sākuma Ziemeļu kara posta Vidzemē vērots mācītāju kultūras un morāles pagrimums. Tā Skujenes un Ādažu mācītājs Baltazars Bergmanis bijis “nolaidīgs, iedomīgs un patvarīgs vīrs”, kas dievkalpojuma laikā piekāvis draudzes ķesteri un baznīcas ziedojumu trauka saturu izmantojis savām vajadzībām. 18. gadsimta sākumā konsistorija bija spiesta atlaist vai atstādināt no amata 30 mācītājus, kam inkriminēja dzeršanu, laulības pārkāpšanu, “piedauzīgu dzīvi” un “zemnieku dīrāšanu”. Amatu zaudējis arī Garlība Merķeļa tēvs, Lēdurgas mācītājs Daniels Merķelis, kurš bijis ļoti cietsirdīgs pret saviem zemniekiem.

Nebija retums, kad mācītāji savu draudzi svētdienās no kanceles lamāja par “lopiem”, “cūkām”, “nejēgām” un “mauciniekiem”.

Leģendārs bija 1721. gadā ordinētais Kalsnavas mācītājs Gotlībs Frīdrihs Pretorijs, par kuru literatūrvēsturnieks un folklorists Pēteris Birkerts raksta, ka viņš “piedauzīgi un nekaunīgi dzīvojis kopā ar kāda amatnieka sievu; publiski, citiem redzot, bučojies, braukājis ar to apkārt pie zemniekiem, kopā ar viņu gājis pirtī”. Turklāt Pretorijs to darījis, īpaši nevairoties no paša likumīgās sievas, par kuru ņirgājies un kuru “spīdzinājis”.

Reiz viņš par nepaklausību no kanceles nolādējis divus saimniekus ar visu viņu saimi. Tas noticis, detalizēti nosaucot pēc kārtas katru lietu un piebilstot: “Nolādēts!” Kad “ceremonija” beidzās, visai draudzei bijis jāmetas ceļos un trīs reizes visiem kopā jāsauc: “Āmen! Lai tas notiek!” Sūdzības konsistorijai par viņu ienāca regulāri, līdz 1733. gadā vadzis lūza un Pretorijs tika saukts pie tiesas “par kauna pilnu un skandalozu” dzīvi. Mācītāju no amata padzina, taču vainīgais, pirms tam atriebjoties, paspēja iznīcināt baznīcas grāmatas.

Līdzīgi rīkojās Alūksnes mācītājs Daniels Gleihs, kam 18. gadsimta 30. gados arī bija ļoti slikta slava kā rupjam un mantkārīgam cilvēkam. “Mēģinājis noindēt savu sievasmāti un divas svainienes ar sazāļotu sarkanvīnu. Draudējis nodedzināt mācītājmuižu un tad aizbēgt, ja viņa nelietības nāktu gaismā. Uzmācies savas sievas vecākai māsai un nodibinājis intīmus sakarus ar 13 – 14 gadus veco jaunāko māsu,” atzīmē Birkerts.

 

Mežmuižas ērģelnieks

Spriežot pēc preses ziņām, katoļu un pareizticīgo mācītāji un baznīcas kalpotāji Latvijā dažādos apkaunojošos skandālos iekūlušies proporcionāli retāk nekā luterticīgie amata brāļi. Tomēr avīzēs pirms Pirmā pasaules kara samērā bieži varēja sastapt pārmetumus katoļu mācītājiem Latgalē, ka tie ne tikai necīnās pret dzeršanas postu draudzēs, bet pat to veicina.

1912. gadā “Dzimtenes Vēstnesī” kāds balvēnietis raksta: “Man jāteic, ka dzeršanas posts še nav nebūt mazāks kā Varakļānos un viņu apkārtnē. Dzeršana še saistīta ar lielām un mazām lietām. Par kaut kādu apkarošanu neviens ir nedomā. (..) Pie Vidzemes baznīcām savā laikā krogus ierīkoja muižnieki. Te krogus sāk ierīkot paši mācītāji un turklāt vēl prāvā skaitā.

Tā Balvu katoļu mācītājs uz savas zemes ierīkojis četras alus bodes.

Notiek arī bez tam vēl slepena tirgošanās ar alkoholu. Kā te nu saskan vārdi ar darbiem? Nospiedošu iespaidu atstāj šie četri krogi baznīcas dienās. Vietējais zemnieks jau sen samircis alkohola šķidrumā. Te nu ierīkots tā, ka pat baznīcā viņam jāelpo alkohola gaiss. Kaut gan baznīckungs še ir nesatricināma autoritāte, tomēr arī starp vietējiem varam atrast apzinīgus cilvēkus, kuri nosoda šādu mācītāja rīcību.”

1932. gadā uzmanība bija pievērsta Valmierai, kur labi pazīstamo vietējās pareizticīgo draudzes mācītāju Kirilu (Kārli) Kaņepu apvainoja, ka viņš apmeklējot “jaunkundzes”, tas ir, prostitūtas, un “piekopis neķītrības”. Galvenais liecinieks bija kāds psalmotājs Kirils Zvirbulis. Lieta nonāca tiesā, kur pilnībā izgāzās. Zvirbulis tika uz divām nedēļām iesēdināts cietumā par personas goda aizskaršanu.

Tikai neilgi pirms tam, 1931. gada februāra beigās, Latviju bija pāršalkusi cita, daudz nepatīkamāka ar Mežmuižas luterāņu baznīcas ērģelnieku Augustu Birznieku saistīta tiesas prāva. Birznieku apsūdzēja, ka viņš 1930. gada 17. aprīlī, pirms Lieldienām, baznīcas mācītāja ģērbkambarī izvarojis 12 gadus veco savas saimniecības vadītājas meitu, ar kuru jau agrāk piekopis “miesīgus sakarus”, kā arī uzmācies meitenes 8 gadus vecajai māsai.

Ērģelnieku arestēja drīz pēc notikušā. Policijai, kā toreiz rakstīja, izdevās “ievākt noteiktus pierādījumus” par pavešanu un konkrēto baznīcas apgānīšanas gadījumu. Ārstu apskatē konstatēja, ka vecākā meitene jau sen zaudējusi nevainību, bet astoņgadīgai uz ķermeņa bija izvarošanas mēģinājuma pazīmes. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Birznieks agrāk bijis skolotājs un jau agrāk turēts aizdomās par sakariem ar mazgadīgām skolniecēm Ēdolē un Kazdangā. Mežmuižas draudzē par ērģelnieku – ķesteri viņu pieņēma 1919. gadā, kaut apkaimē par šo cilvēku jau baumoja.

Īpaši kreiso preses izdevumu kritika šajā sakarā vērsās arī pret mācītāju Jāni Kundziņu. Tad, kad visi jau runājuši par ķestera kāri uz mazgadīgām meitenēm, viņš esot ieņēmis samierniecisku pozīciju. Kundziņš bija Mežmuižas mācītājs kopš 1929. gada, bet Birznieks esot jau agrāk pārvērtis ģērbkambari par savu izpriecu vietu, un tur mētājušās tukšas spirta pudeles un šprotu kārbas, kamēr mācītājs uz to pievēris acis. Ērģelnieka prāvu aiz slēgtām durvīm izskatīja Jelgavas apgabaltiesa, kas Birznieku sodīja ar vienu gadu cietumā.

 

Trasuna un Pommera gadījumi

Sabiedrība no garīdzniekiem vienmēr prasījusi augstus morāles standartus, tādēļ

negodprātīgiem ļaudīm allaž bijis vilinājums ķerties pie apmelojumiem, ja attiecīgās reliģiskās autoritātes kaut kādā veidā traucēja.

Latvijas 20. gadsimta vēsturē vismaz divi tādi gadījumi izskanēja ļoti skaļi. Ievērojamo latgaliešu garīgo darbinieku un politiķi Franci Trasunu (1864 – 1926) uz apmelojumu pamata, iekšējo katoļu garīdzniecības intrigu dēļ 1926. gadā izslēdza no baznīcas. Tas šokēja visu Latvijas sabiedrību. Trasunam citstarp inkriminēja parādīšanos sabiedrībā mācītājam it kā nepiemērotā, “privātā” apģērbā un “nelegālu sakaru” uzturēšanā ar savu saimniecības vadītāju. Apsūdzētais visus apmelojumus atspēkoja, taču, dziļi ticīgs cilvēks būdams, izslēgšanu no baznīcas pārdzīvot nespēja.

Traģiski noslēdzās arī stāsts par starpkaru laikā autonomās Latvijas Pareizticīgo baznīcas arhibīskapu un triju Saeimu deputātu Jāni Pommeru (1876 – 1934). Pareizticīgo latviešu aprindās ļoti cienītais Pommers bija zvērināts boļševiku jeb lielinieku un PSRS režīma pretinieks, kā arī vietējo kreiso kritiķis, kamdēļ viņa attiecības ar sociāldemokrātiem varēja raksturot kā saspringtas. Saeimā arhibīskaps pārstāvēja Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju un apvienoto krievu organizāciju frakciju.

Kā liecināja turpmākie notikumi, Pommers nepatika arī balto krievu emigrantu aprindām. Tas netraucēja sociāldemokrātiem viņu lamāt par “monarhistu”, pārmest baznīcas mantas izsaimniekošanu un beigu beigās – “satiksmi” ar mazgadīgām meitenēm. Viens no “zociķu” līderiem Ansis Rudevics, 1933. gada 27. jūnijā uzstājoties Saeimā, piesauca kādu krievu valodā rakstītu vēstuli “no pareizticīgo mācītāju aprindām”. Vēstulē, Rudevica pārstāstījumā, bija apgalvots: “1932. gadā pie kāda no Parīzes atbraukušā mācītāja Četverikova ar savām grēku sūdzēšanām griezās skolēni un jaunatne, kuri savās sūdzībās un arī personīgās pārrunās viņam ziņoja, ka

arhibīskaps Jānis viņus ar kādiem burvības līdzekļiem ievilinājis savos mājokļos, dzirdījis ar vīnu, ēdinājis ar konfektēm, stāstījis un lasījis priekšā bezkaunīgas anekdotes.

Pareizticīgo virsgans nepilngadīgas skolnieces novedis tādā stāvoklī, ka pēc tam viņas atzinušās, ka ir zaudējušas savu jaunavīgo nevainību.

Viena no dalībniecēm – Marija Beator – liecinieku klātbūtnē izteicās, ka viņa gatava pie tiesas apliecināt par tām nekrietnībām, ko pie viņas pastrādājis arhibīskaps Jānis.” Attiecīgās vēstules saturu vēl pirms tam bija publicējusi Rīgā iznākošā emigrantu avīze “Трудовая мысль”, ilustrācijai izmantojot fotogrāfiju, “kurā redzams Jānis Pommers un minētā skolniece tādā diezgan intīmā pozā, kādā mācītāji ar jaunām meitām nemēdz būt”.

Pommers pieminētajam mācītājam Četverikovam esot draudējis ar revolveri, kad tas sācis interesēties. Tomēr Latvijas sabiedrība un arī Saeimas deputātu vairākums pārāk labi pazina Pommeru, lai ticētu šādām apsūdzībām. Gaidītā efekta tām nebija. “Grēcīgā” fotogrāfija it nemaz nebija grēcīga, un Latvijas Prokuratūra 1933. gada oktobra sākumā noraidīja arī Marijas Beateres apsūdzību pret Pommeru. Kā zināms, Jāni Pommeru viņa mājās Ķīšezera krasta Ozolkalnos 1934. gada naktī no 12. uz 13. oktobri zvēriskā kārtā nogalināja. Slepkavas nekad netika notverti un arī nozieguma motīvi palika neatklāti, taču mūsdienās visbiežāk tiek norādīts uz Pommera reliģiskās autoritātes ietekmi politikā, kas acīmredzot darīja bažīgus kādus spēkus. Nepavisam nav izslēgts, ka pārliecinātā lieliniecisma pretinieka slepkavība bija PSRS specdienestu darbs.

LA.lv